Dace Beļajeva 10.03.2021

Neiespējamā iespējamība: “Irānas konference” e-teātra piedāvājumā

peta

2021. gada vasarā studijas Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē beigs pēdējais pērn mūžībā aizgājušās profesores Silvijas Radzobes vadītais teātra zinātnes maģistrantūras kurss. Daļa no šī kursa varbūt paliks aktuālajā kritikā, citi – turpinās būt izglītoti un aizrautīgi teātra skatītāji. KrodersLV piedāvā iepazīties ar šī kursa pārstāvjiem, kuru apmācību turpinājušas pasniedzējas Ieva Rodiņa un Līga Ulberte.

Režisora Elmāra Seņkova digitālais iestudējums “Irānas konference” tika radīts 2020. gada pavasarī, sākoties Covid-19 izraisītajai pandēmijai, kad skatītāju iespējas doties uz izrādēm klātienē (tradicionāli – teātra fiziskā norises vietā) būtiski ierobežoja sabiedrības veselības vārdā noteiktie pulcēšanās ierobežojumi. Pagājuši jau aptuveni 11 mēneši kopš pirmizrādes [1], un, jāatzīst, par to aizvien runā kā par vienu no vērienīgākajiem un novatoriskākajiem jauno laiku iestudējumiem latviešu teātrī. Pirmkārt, iestudējuma digitālais formāts ir pavēris plašāku redzējumu uz teātri un tā attīstību nākotnē, otrkārt, izrāde ne vien pārorganizē teātra formātu atbilstoši pandēmijas laika prasībām, bet pat ir spējusi skatītājiem sniegt apbrīnojamu pievienoto vērtību, ko līdz šim ar teātri nebija pieņemts asociēt, proti, ka teātris aizvien paliek dzīvs, ietērpjot to digitālā veidolā.

Iestudējums veidots pēc Krievijā plašu atzinību izpelnījušā mūsdienu dramaturga Ivana Viripajeva 2017. gadā radītās lugas “Irānas konference”. Lugas pamatā atainota zinātniska  konference Dānijā, kurā piedalās vairāki Rietumu kultūras augsti izglītoti, sabiedrībā pazīstami, respektēti cilvēki, inteliģences pārstāvji – mācītājs, teoloģijas profesors, politikas apskatnieks, Irānas karsto jautājumu korespondente u. c. Viņi konferencē sapulcējušies, lai runātu par Irānas problēmām (reliģiju, politiku, cilvēktiesībām), kas gribot negribot skar Rietumu kultūru un būtībā draud ietekmēt Rietumu pasaules fizisko drošību. Konference pavisam ātri iegūst citu nozīmi – runājot par Irānas problēmām, gudrie prāti nonāk pie jautājuma, vai patiešām šķietamā Irānas problēma (citādība reliģijā, kultūrā, attieksmē pret sabiedrības locekļiem, Allāhs un tā doto tiesību ietekme uz pārējo pasauli u. tml.) drīzāk nav mūsu pašu – rietumnieku – problēma, par galveno jautājumu izvirzot: “Kā mums rīkoties ar Irānā notiekošajām citādībām, kas krasi atšķiras no rietumnieku kultūras un tās vērtībām?” Papildus tam tiek izvirzīti patiesības jautājumi – kas vispār ir patiesība, kā mūsu patiesību ietekmē mūsu katra redzējums uz pasauli, kā to ietekmē informācija, ko mēs patērējam, vai tiešām pasaulē viss ir skaidri strukturēts un neapšaubāms? Izrādē katrs konferences dalībnieks reflektē par šiem un citiem jautājumiem, atspoguļojot dažādus viedokļus tā, ka reti kurš varētu pārliecinoši sacīt, ka kādam no šiem viedokļiem nepiekrīt. Turklāt viedokļi izrādē mēdz būt diametrāli pretēji.

Galu galā skatītājam tiek piedāvāta izvēle būt saskaņā ar tiem viedokļiem vai uzskatiem, kam viņš pats tic un ko viņa apziņa akceptē, tomēr faktiski esot spiestam paturēt prātā, ka līdz galam nav iespējams pasauli skatīt tikai vienpusēji.

Skatītājam piedāvātajā izrādes formātā spilgti izpaužas fenomenoloģijas aspekts. Izrāde savā ziņā piedāvā būt par tās pasīvo dalībnieku (diemžēl – ne kļūt par aktīvākas lomas spēlētāju, taču, kas zina, iespējams, tā nav tāla teātra novitāšu nākotne). Varētu oponēt un argumentēt, ka arī ierastajam, vairāk vai mazāk tradicionālajam teātra formātam, ar to saprotot atsevišķu ēku, telpu, institūciju, uz kuru skatītājs fiziski dodas, piemīt tendence līdzdalīt un veidot izrādi kopā ar skatītāju, vienā vai otrā veidā to iesaistot spēlē. Tomēr digitalizētā izrādē, kāda ir “Irānas konference”, zūd visas tās izrādes uztveri kavējošās barjeras, kas piemīt tradicionālajam teātrim – piemēram, citu skatītāju klātbūtne, telpas gaiss, smarža un tamlīdzīgi barjerfaktori. Līdz ar to virtuālajā formātā skatītāja uztvere ir mazāk noslogota ar blakus lietām un izrādes vēsts apziņā var nonākt tīrākā, neietekmētākā veidā.

Runājot par fenomenoloģijas būtību teātra kontekstā, amerikāņu drāmas profesors Maikls Kērbijs (Michael Kirby) atzīmējis, ka vēstīm, ko skatītājs uztver caur izrādi, būtu jābūt nesemiotiskām jeb tādām, kuras skatītājam ir atļauts nenoformulēt vārdos, simbolos; sajūtas par izrādē piedzīvoto paliek skatītāja personīgās apziņas līmenī. [2] Skatītāja viedoklis ir brīvs no vispārpieņemtām vērtēšanas struktūrām, kanoniem, brīvs no aizspriedumiem un pieņēmumiem. “Irānas konference” faktiski veicina iespēju skatītājam saprast stāstu pašam. Izrāde vizuālā līmenī īsti pat nepiedāvā iespēju domāt simbolu kategorijās – faktiski katrs konferences dalībnieks atrodas savā konkrētajā, izolētajā telpā, un izrāde ir kā plūsma, kas nefiksējas un nepakļaujas nolasīšanai gatavos simbolos. Lai gan nav arī gluži tā, ka izrāde būtu absolūti attālināta no jebkādām kodificētām jeb simboliskām pazīmēm. Piemēram, kad Artura Krūzkopa tēlotais konferences moderators Filips Rasmusens atklāšanas ievadrunā salīdzina Rietumu un Austrumu kultūru cīņu, izmantodams metaforu “tā ir cīņa starp Allāhu un kokakolu”, Mārtiņa Meiera atveidotais politikas apskatnieks Magnuss Tomsens pamanās šī izteikuma laikā demonstratīvi iemalkot kokakolu no skārda bundžas. Epizode ir kā simbols Rietumu kultūras merkantilajai dabai, tomēr izrādei piešķir mērenu un vajadzīgu humora devu.

“Irānas konference” savā ziņā ir kļuvusi par digitālā teātra jeb e-teātra celmlauzi, jo tik vērienīga un novērtēta [3], dažādu teātru augsta kaluma aktieru apvienojoša virtuāla izrāde līdz šim Latvijas teātrī nav piedzīvota. Tāpēc interesants pētījuma avots ir skatītāju pirmreizējās sajūtas un emocijas, kas paustas vēl pirms izrādes panākumiem publiskajā telpā. Selektīvā veidā aplūkojot komentārus sociālajā vietnē Facebook, nav iespējams nolasīt vienotu izrādes kvintesenci jeb kodolu – katra skatītāja izpratnē par izrādes vēstījumu virsroku ņēmušas individualizētās sajūtas. Neviens skatītājs kopsavelkošā veidā īsti nevar definēt, par ko tieši ir izrāde, vienlaikus (un pavisam pamatoti) jūtas no iestudējuma ieguvis ko ļoti vērtīgu, pateicoties tieši konferences dalībnieku pausto dažādo viedokļu līdzāspastāvēšanai.

Katra skatītāja apziņā izveidojas sava izpratnes ligzda redzētajam, un tas iegūst pašvērtību, kam nav jāsakrīt ar citu secinājumiem.

Ingriģējošs ir veids, kādā Ivana Viripajeva lugā ietvertās idejas izrādē tiek nodotas skatītājiem, nodrošinot dažādo viedokļu vienlīdzīgu līdzāspastāvēšanu. Izrādē 11 varoņus attēlo dažādi aktieri, katram konsekventi izspēlējot pašapzinīga, par šķietamo Irānas problemātiku reflektēt spējoša eksperta viedokli, uzskatu sistēmu, ko šis eksperts pārstāv. Katram konferences dalībniekam ir dots vārds izteikties par aktuālajām problēmām, kuras mēs paši, Rietumu pasaules pārstāvji, esam identificējuši un klasificējuši kā Irānā pastāvošās problēmas.  Šie viedokļi miniatūrā veidā galu galā reprezentē mūslaiku pasaulē esošos galvenos konceptuālos viedokļus par patiesībā jebkādām globālām vai pat lokalizēti individuālām problēmām – un ne tikai par šķietamajām “Irānas problēmām”, kas bieži vien, kā to arī smalki atgādina izrāde, ir paša indivīda problēmas, kuras (labākajā gadījumā) pats indivīds vispār ir apzinājies kā savas problēmas. Izrādes formāts piedāvā veidu, kā dažādos viedokļus vispirms jau tehniski līdznostatīt – visi aktieri skatītāja redzeslokam bieži izkārtoti cits citam blakus esošos lodziņos, veidojot vienlaicīgu visu personāžu ekranizēšanu. Arī šis aspekts, iespējams, skatītājam ļauj šo dažādo ideju (un galu galā – lugas autora vēstījumu) strukturēti pārlūkot un psiholoģiski identificēties ar sev atbilstošāko, pierastāko uzskatu kopumu, vienlaikus neļaujot atkāpties no apziņas, ka dažādiem viedokļiem ir ne tikai tiesības pastāvēt līdzās, bet tas pat ir nepieciešams pasaules saprašanai.

Sastopoties ar šādu jauninājumu teātra praksē, līdz ar to – arī skatītāja uztverē, interesants aspekts ir aktieru ķermeniskā pozīcija kopējā izrādes vēstījumā. Izrādē maz tehniski iespējams vērot ekspresīvu aktieru ķermenisko izpausmi (izņemot grimases), kas vēl vairāk skatītajā rada tūlītēju apjukumu, jo būtībā aktieru ķermeņa pozīcija ir ļoti ikdienišķa. Izpildītāji lielā mērā uzvedas gluži kā jebkurš, kam nācies piedalīties attālinātās sanāksmēs – redzam aktierus galvenokārt sēžam, izņemot atsevišķas epizodes ar Mārtiņa Meiera atveidotā varoņa Magnusa Tomsena nemierīgā, pat nervozā prāta izraisītu fizisku eksploziju, kas galu galā liek pielēkt kājās un visā datorekrāna redzes daiļumā uz brīdi pamest konferenci. No fenomenoloģijas aspekta šāds izrādes formāts sniedz brīvas iztēles iespēju – nav redzams nekas vairāk kā vien konferences dalībnieku sēdēšana savā mājoklī/birojā, tādējādi katram skatītājam piedāvājot rast pašam savas asociācijas vai priekšstatus par kadrā neredzamajām detaļām.

Ivana Viripajeva lugai un līdz ar to arī iestudējumam piemīt satura nebeidzamības, nezūdošas aktualitātes un milzīgas idejiskās ietilpības raksturs.

“Irānas konference” ietver ārkārtīgi plašu filozofisku materiālu, kas saskarē ar mūsdienu globālajām problēmām iegūst reālu izskatu – cilvēka orientācijas izvēle vairs nav tikai abstrakta filozofija; rietumniekiem piedēvētais negausīgais materiālisms aizvien iznīcinošāk aiz sevis atstāj reālas, izmērāmas, uz ādas piedzīvojamas ekoloģiskas problēmas u. tml. Iestudējums kā pašvērtība skatītājā spēj iedarbināt pārdomas, ļaujot katram pašam no izrādes pilnīgi brīvi, neuzspiesti un netraucēti paņemt savam konkrētajam psiholoģiskā brieduma stāvoklim atbilstošākās domas un idejas, jo faktiski izrādei nav izteiktas fabulas, konkrēta, simboliska morāle. Jura Bartkeviča atveidotā tēva Augustīna vārdiem runājot – viss ir relatīvs jeb “tāpēc, ka tāpēc, ka”.

Režisors Elmārs Seņķovs un izrādē iesaistītais aktieru ansamblis pamatoti ir pelnījuši atzinību ne tikai par dramaturģiskā materiāla izvēli un izspēli, bet arī par šķietamas neiespējamības padarīšanu par iespējamību, radot baudāmu e-uzvedumu latviešu teātrī.

 


[1] “Irānas konferences” pirmizrāde vietnē Youtube.com notika 2020. gada 8. maijā, skat. https://www.kroders.lv/highlight/4460

[2] Walker, S. C. Reckoning with States on the Phenomenology of Theatre. 1997. Skat. https://journals.ku.edu/jdtc/article/view/1958/1921

[3] Izrāde saņēmusi “Spēlmaņu nakts” 2019./2020. gada sezonas balvu “Gada notikums digitālajā vidē”.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt