Ilze Ļaksa-Timinska 06.10.2015

Pie velna “Velna naudu”

Vai Ārijai bija Stokholmas sindroms?
Vai Saulcerīte stikla kalnā būtu varējusi novecot?
Vai Baibiņas acu atsegšana nozīmē nevainības zaudēšanu?
Tie ir tikai daži no jautājumiem, ko Raiņa hrestomātisko tekstu kontekstā izvirzījuši dažādu Latvijas augstskolu humanitāro specialitāšu studenti semināru diskusijās. Nevis lai trivializētu vai ironizētu, bet lai saprastu un noticētu jeb, Raiņa Jāzepa vārdiem runājot: “Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast”.  Kaut arī šķiet, ka Aspazijas un Raiņa publiskajā telpā nupat jau ir par daudz, tomēr fakti liecina ko citu – studiju procesa optimizēšanas žņaugos Raiņa un/vai Aspazijas daiļradei veltītu speckursu nevar atļauties pat nacionālās filoloģijas programmas. Tāpēc kroders.lv kopā ar Rakstnieku savienību sāk publikāciju ciklu par Raiņa un Aspazijas tekstiem, jauniem autoriem/studentiem ļaujot tos aktualizēt mūsdienīgā, iespējams, arī provokatīvā gaismā. Neviens no šīs rubrikas autoriem nav piespiests mīlēt Raini un/vai Aspaziju, analizējamos tekstus viņi visi izvēlējušies brīvprātīgi un mēģinājuši izlasīt šodienas acīm – bez aizspriedumiem, pieņēmumiem un, jā, dažkārt varbūt arī bez nepieciešamajām priekšzināšanām. Tāpēc ik pa laikam dosim vārdu arī zinātājiem – praktiķiem un teorētiķiem.
Projektu Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gada ietvaros finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

 

 

Ir 1933. gads. Rainis ir miris, pat Jānis Ziemeļnieks jau ir miris. Aspazija principā ir viena. Ironiski, ka tieši šajā dzīves posmā slavenā dzejniece uzraksta savu pirmo komēdiju. Pirmo komēdiju un pēdējo publicēto lugu savā dzīvē. Protams, var meklēt objektīvus iemeslus, kāpēc šī luga ir tapusi – naudas nepieciešamība; mēģinājums patverties rakstīšanā arī brīdī, kad vairs nav, ko teikt vai pierādīt pasaulei; vēlme pamēģināt kaut ko jaunu vai vienkārši pasmieties par sevi un dzīvi. Jebkurā gadījumā luga top, un top arī izrāde, ar kuru Nacionālais teātris 1933. gadā uzsāk jauno sezonu. Top laikabiedru kritikas, skatītāju atzinība un nopēlums, jaunās paaudzes smīkņāšana par vecajām tradīcijām, paredzējumi, ko dzejniece un dramaturģe rakstīs turpmāk, gaidas pēc nākamās lugas un izrādes... Tomēr tā ir Aspazijas pēdējā luga. Iespējams, ka tas arī ir nozīmīgākais fakts par šo lugu. Bet rakstītais nepazūd. Man blakus stāv 1933. gadā izdota grāmatiņa, un uz tās vāka rakstīts: "Aspazija. Velna nauda. Teiku komēdija." Protams, šai grāmatai ir sava vēsture, katrs no vārdiem uz tās vāka ietver sevī stāstus un emocijas, taču, pirmkārt, tas ir teksts. Kaut arī kultūrvēsturisko pētniecības metodi neviens nav atcēlis, tomēr dažreiz godīgāk ir aizmirst, vai rakstītais pieder Aspazijai, Rainim, Blaumanim vai no romāna rindām izbēgušajam Pietuka Krustiņam.

Tādēļ atļaušos sev apziņā izdzēst vienu vārdu uz grāmatas vāka.

Man blakus stāv 1933. gadā izdota grāmatiņa, un uz tās vāka rakstīts: "Velna nauda. Teiku komēdija."

Jāsāk ar to, ka lugas fabula noteikti neiegūs titulu “Mis oriģinālākā fabula”, tā drīzāk ir “misis” – ļoti padzīvojusi un pieredzes bagāta kundze. Lielsaimniekam Labrencim ir divas meitas – Vaive un Grieze. Vaive ir iemīlējusies kalpu puisī Andrejā, taču mantkārīgais tēvs ir izvēlējies meitai labāku precinieku lielsaimnieka un kaimiņa Ašķa izskatā. Andrejs tiek ar suņiem aizrīdīts prom, kad Labrencis uzzina par meitas un kalpa sakariem, jo par znotu ir gatavs ņemt tikai turīgu vīru. Lugas sākumā Vaive satiekas ar Andreju mežā, un atklājas, ka Vaive gaida Andreja bērnu, viņi atvadās, un Andrejs, nemācēdams tikt galā ar savu likteni, meklē zaru, kurā pakārties. Šis fakts liek aizdomāties par to, vai tā ir mīlestība? Vai drīzāk Andreja egoisms? Nomirt no bēdām nav nekāda lielā māka, bet cīnīties par to, ko mīli, un pārvarēt dažādas grūtības šajā gadījumā būtu ne tikai varonīga rīcība, bet absolūts Andreja pienākums kaut vai sava bērna dēļ. Iespējams, viens no Aspazijas darba mērķiem ir pretstatīt sievietes gara spēku vīrieša gara vājumam. Tādā gadījumā Vaive un Andrejs lieliski tiek galā ar savām funkcijām. Bet nu atstāsim pagaidām gļēvo un nelaimīgo Andreju karāties zara galā, jo pieklājība prasa iepazīstināt arī ar citām lugas personām.

Vaive un Grieze. Māsas, kuras veidotas kā pretstati. Jau paši vārdi parāda abu sieviešu dabu. Ir pieņēmums, ka vārda Vaive etimoloģija meklējama lietuviešu valodā un tas cēlies no lietuviešu “vaivorykštė”, kas burtiski nozīmē varavīksni, taču simbolizē arī baltu dievību, latviešu Laimas analogu. [1] Vaive ir spēcīga sieviete, kura nebaidās izteikt savu viedokli, pretoties tēva gribai un kura ir gatava cīnīties par savu taisnību un laimi. Savukārt Grieze attaisno sava vārda vismaz divas nozīmes – gan nepārtrauktu kustību un griešanos, gan putnu, kurš nereti rada čirkstošas skaņas. Griezei patīk dejošana, jautrība, koķetēšana. Viņas dabā ir kaut kas mazliet spīganisks, taču viņas uzvedībā nav tik daudz burvības un slepena vieduma, kā īstai raganai pienāktos, drīzāk to varētu raksturot kā izlutināta bērna visatļautību. Vienīgā aina lugā, kur Grieze izrāda intelekta un viltības pazīmes, ir brīdis, kad Andrejs atgriežas ar zeltu, un viņai izdodas apmānīt viņu un padarīt par savu vīru. 4. cēliena 4. skatā Grieze, melodama Andrejam, saka: “Labāk es tev visu teikšu: / Vaive, tā vairs nava tava – / Cita vīra apprecēta.” [2] Kad Andrejs tam notic, tad Grieze turpina: “Andriņ, mīļais, žēl man tevis, / Kas man daļas - kalps vai saimnieks, / Mana sirds jau sen bij tava, / Bēdu brīdī to tev saku.” [3] Šī savtīgā un ciniskā rīcība pierāda, ka Griezes vērtību skalas augstākais punkts ir nauda.

Vēl viens kolorīts tēls ir Onta – Labrenča mājas saimniece. Lai gan Labrencis ir atraitnis, tomēr par sievu viņš Ontu negrib ņemt. Viņš vēlētos kādu jaunāku, tādēļ ik pa brīdim uzmācas kalpu meitenei Ikvildai. Kad 4. cēlienā izjūk Ašķa un Vaives kāzas, kāzinieki negrib samierināties ar to, ka svinību nebūs, tādēļ tiek nolemts, ka jaunais pāris būs Onta un Labrencis. Grūti pateikt, kāpēc Labrencis neizrāda pretestību šim viesu lēmumam – pārāk daudz izdzēris vai joprojām ir mazliet sašutis par Vaives atteikšanos precēt Ašķi un tā vietā labāk pamest tēva māju. Jebkurā gadījumā nākamajā rītā, saprotot, ka viņš ar Ontu ir salaulāts, Labrencis sašutis saka: “Kas par laulībām? Kas mūs laulāja?” [4] Zīmīga ir Ontas atbilde, jo tikai šajā brīdī paliek skaidra viņas merkantilā daba: “Vai nezini, ka laulības slēdz debesīs! Un mēs esam divas miesas un viena sirds! Divi galvas un viens naudas maciņš.” [5] Labrencis var tikai nopūsties un teikt: “Ak dievs! Nu es esmu iemests kā Daniels lauvu bedrē!” [6] Taču, neskatoties uz to, ka Labrencis neizrāda lielāku pretestību savām un Ontas jaunajām attiecībām, viņš 5. cēlienā turpina flirtēt ar kalpu meiteni Ikvildu: “Turēsimies abi kopā kā diegs ar adatu. Lai tā vecā slota, Onta, brauc pa skursteni laukā. Nāc jel, ļauj man pie tavām krūtīm izraudāties.” [7] Taču Ontai ir kaut kāda vara pār Labrenci, jo, tiklīdz viņa parādās, Labrencis nobīstās un nespēj savai laulātajai draudzenei pateikt “nē”. Tā vietā viņš nolemj slīcināties Daugavā. Tā kā 5. cēlienā mazliet vēlāk slīcināties Daugavā nolemj arī lielsaimnieks Ašķis, tad rodas iespaids, ka lugas vīrieši apzināti ir veidoti kā nespējīgi atrisināt pat vienkāršākās dzīves problēmas. Es kā 21. gadsimta lasītājs nevaru atrast psiholoģisku pamatojumu Labrenča un Ašķa pašnāvības mēģinājumiem, jo viņu problēmas ir mākslīgi “uzpūstas” – Labrencis ir salaulāts ar sev netīkamu sievieti, bet ir iemīlējies kalpu meitenē, kura pat īsti viņu neatraida. Vai tiešām pasaulē ir kāds cilvēks, kurš labāk ies slīcināties tā vietā, lai saņemtu visu savu vīrišķo spēku un pateiktu valdonīgajai Ontai, ka tomēr neprecēs viņu? Un Ašķis dodas nāvē, jo ir iemīlējies Vaivē, kura viņu ir atraidījusi, tādēļ netaisās dzīvot bez sievas. Protams, ir daudz stāstu, kur nelaimīgas mīlestības dēļ tiek veikta pašnāvība, taču Ašķis nav romantiskā un melanholiskā cilvēka tips. Precības ar Vaivi viņam, pirmkārt, ir finansiāli izdevīgas, jo Vaives pūrs aizlāpītu viņa parādus, taču Ašķim patīk Vaives pretošanās un nepielaidīgā izturēšanās. Pat ja noticam, ka Ašķis ir iemīlējies Vaivē (kam es neticu), tas joprojām nav pamatojums “doties nāvē”, jo pēdējie viņa vārdi ir: “Bez sievas nav nekāda dzīvošana!” [8] Tieši “bez sievas”, nevis Vaives, līdz ar to rodas jautājums, vai Vaive ir vienīgā sieviete apkārtnē, un tā vietā, lai mēģinātu atrast sev citu līgavu vai pat pašu Vaivi, ir prātīgāk doties nāvē? Pretstatā vīriešu pašnāvību bumam, pati Vaive, kura aiziet no mājām, būdama stāvoklī, spēj tomēr atrast sevī spēku un ticību pārvarēt šīs grūtības un izdzīvot.

Viens no komiskā gala tēliem ir skroderis Atlociņš. Drosmīgs, pārgudrs, meitu mīlis un jautrības uzturētājs, turklāt, kā mūsdienās teiktu, – absolūts metroseksuālis, kurš skrullē matus un šuj sev smalkākās drēbes. Lauku dendijs. Visu lugu caurvij viņa asprātības. Arī saspīlētos un it kā dramatiskos brīžos, viņš mēģina uzturēt jautrību. Jau iepazīstoties ar Atlociņu 2. cēliena sākumā, kad viņš zog sev krāsainus auduma gabaliņus, stāsta, ka ir kora vadītājs un priecājas par kāzām, jo būs iedzeršana, var saprast viņa uzdzīvotāja dabu. Sarunā ar Ikvi viņš saka: “Mana sirds pukst kā šujmašīna. Es esmu uztraukts, atnes man sviestu, ko iesmērēt! / IKVE: Ko tad? Vai to sirdi, vai šujmašīnu? / ATLOCIŅŠ: Nē, lūpas, lai varētu tevi labāk noskūpstīt.” [9] Taču viņu interesē visas jaunās sievietes lugā – tikpat kvēlu interesi viņš izrāda par Griezi un kora meitenēm 3. cēlienā. Atlociņš ir kā galma āksts, kurš var atļauties teikt patiesību. Tā, piemēram, Ašķim uz jautājumu, vai viņš izskatās smuks, Atlociņš atbild: “Tīri kā bilde uz krāmu tirdziņa.” [10] Kopumā Atlociņš nevirza lugas darbību un īpaši neietekmē sižetu, taču viņa funkcija lugā ir radīt jautrību, ko viņš mēģina panākt ar jokiem, dzeršanas skatiem, dzejoļu deklamēšanu, dziesmu dziedāšanu. Līdzīgā veidā arī Rūdolfs Blaumanis savās komēdijās izmantoja varoni vai varoņus, kuri radīja komismu (piemēram, Pindacīša “Skroderdienās Silmačos”), taču nekādā veidā neietekmēja sižeta darbību.

Bez jau nosauktajām personām lugā darbojas arī Stīpiņa – laipna vecenīte, Labrenča saimniecības iebūviete, kura vienīgā atbalsta Andreja un Vaives attiecības; Erpus un Griģis – Labrenča puiši, kuri neko nozīmīgu nedara, tikai palielina lugas personu skaitu un piedalās viesībās, kā arī koristes, mūziķi un ķesteri.   

Aspazija “Velna nauda”. Pirmizdevums. 1933. gads. RTMM 30559. Tā… Pēc šīs nelielās iepazīšanās ar lugas darbības personām varam atgriezties pie zara un Andreja. “Velna nauda” būtu pavisam sadzīviska un vienkārša drāmiņa, ja lugā neienāktu infernālie tēli. Andrejs tiek iztraucēts pašnāvības mēģinājumā, jo ar viņu aprunāties ierodas Velns. Patiesībā Velns netiek tēlots kā visa ļaunums. Viņam piemīt diezgan daudz cilvēcības: “Es bieži mainu toaletes, kā nu kur ierodos: vai salonos, vai kafejnīcās, vai birojos, īsi sakot, visur esmu citāds.” [11] Turklāt tā vietā, lai ļautu Andrejam nomirt, Velns viņu uzmundrina un iedrošina: “Muša arvien stiprāka par vērsi.” [12] Viņš ir diezgan inteliģents un piedāvā savu palīdzību (zelta veidā) pret Andreja pakalpojumu. Andrejam ir ar ecešām jāķemmē Velna galva. Cik ilgi viņš ķemmēs, tik ilgi birs zelts. Vienīgais nosacījums – “veco paražu vārdā” Andrejam ir jādod Velnam arī drusciņa savu asiņu. Izskatās pēc līguma. Līgums starp cilvēku un Velnu vienmēr simbolizē cilvēka gara bojāeju. Pēc šī līguma noslēgšanas liekas, ka sekos kaut kas baiss, noslēpumains, brīnumains. Bet šis Velns nav Mefistofelis un Andrejs nav doktors Fausts, un patiesībā šī simboliskā asins pilītes nodošana Velna īpašumā nerada Andrejam nekādas sekas. Turpmākā lugas darbība ir pat pārāk paredzama – Vaive atsakās precēties ar Ašķi, tēvs viņu patriec no mājām par nepaklausību, Andrejs atgriežas ar zeltu, Grieze iestāsta Andrejam, ka Vaive ir apprecējusi citu vai noslīkusi, Andrejs notic un apprec Griezi (vēl viens pierādījums, ka viņam trūkst gribas), pēc kāda laika atgriežas Vaive, Andrejs šķiras no Griezes un dodas ar Vaivi un bērnu laimīgā dzīvē. Nolādētā Velna nauda mantkārīgās Griezes, Labrenča un Ontas rokās pārtop par gailošām oglēm. Un šajā brīdī šķiet, ka šī luga ir vienkārši didaktiska pasaciņa, kuru varētu pastāstīt bērnam pirms gulētiešanas. “Es ceru, ka tu saprati, bērniņ, ka nauda nenes laimi, un ja tavā dzīves ceļā gadās Velns, tad vari ticēt viņam, ja tavs mērķis ir labs.” Neesmu pārliecināta, ka tie ir padomi, kurus gribēšu nodot saviem pēcnācējiem, bet varbūt kāds varētu arī gribēt.

No fantastikas sērijas šajā lugā ir arī 4. cēliena sākums ar svēto Pēteri un Velnu, kuri sargā vārtus katrs uz savu valstību un izlemj, uz kurieni ikviens mirušais ir sūtāms. Remarkā ir teikts, ka tas ir sapnis, ko sapņo visi kāzinieki. [13] Tieši šajā skatā parādās katras lugas darbības personas “īstā seja” un raksturs, kā arī autores redzējums par pasauli, reliģiju un Dievu. Šķiet, ka te Aspazija gluži vēl nemēģina izkliegt Nīčes: “Dievs ir miris, mēs esam viņu nogalinājuši!”, bet gan brīdināt: “Dievs mirst!”. Pēteris ir noguris un vairs nemēģina “labot” cilvēkus, kuri varētu nokļūt debesīs, visus lugas galvenos varoņus viņš sūta pie Velna (burtiski). Velns lepojas ar to, ka cilvēki paši vairs negrib debesīs, bet labprātāk paliek pie Velna, kuram ir modernas iekārtas, bāri un naktslokāli. No mūsdienu skatupunkta šķiet, ka varbūt tas ir mēģinājums pateikt, ka baznīca ir pārāk konservatīva, nosūbējusi un prasa reformas? Velns ir vilinošāks un modernāks, viņš ir dzīvāks un īstāks. Tieši tāpēc Velns saka Pēterim: “Tu snaudi vēl kā aizsnaudis. / Tu gadu simteņus aizgulējis, / Tev debesu frizieris bārdu nav skuvis / Un tu sirms kā seskis kļuvis.” [14] Uz Dieva miršanu norāda arī lugā esošie ķesteri, kuri nāk salaulāt Ašķi un Vaivi. Viņi ir rijīgi, baudkāri dzērāji, kuri paši atzīst, ka ir aizmirsuši Dieva vārdu.

Interesanti, ka luga ir rakstīta gan dzejas, gan nesaistītā valodā. Dzeja parasti tiek izmantota skatos, kuri ir emocionālāk piesātināti – mīlas ainās, sapņos, arī strīdos, taču parastās, ikdienišķās sarunas ir nesaistītā valodā. Liekas, ka lugā tiek sapludināti divi virzieni – reālistiska drāma un kaut kur pa vidu ir arī iecere par simbolismu un tā ideju plašumu. Pat ja šo hibrīdvirzienu (reālisms plus simbolisms) un hibrīdžanru (drāma plus komēdija) pati autore dēvē par “teiku komēdiju”, man to grūti nosaukt par komēdiju un grūti tajā atrast teiku.

Man blakus stāv 1933. gadā izdota grāmatiņa, un uz tās vāka rakstīts: "Velna nauda.”

Un es nezinu, vai šai grāmatiņai un tās saturam ir vērtība. Luga nav izcila vai ļoti oriģināla, tajā trūkst dinamikas, idejas un asu sižeta pavērsienu. Tiek pārstrādāta senzināma fabula, un, liekas, tā tiek ietīta tajā pašā, vecajā papīrītī. Man šķiet, ka postmodernā teātra apstākļos šo lugu režisori varētu ņemt kā izaicinājumu un, pārnesot uz mūsdienu vidi, izveidot stāstu par biznesmeni ar divām meitām, bezrakstura nabadzīgo Andreju un skaisto Vaivi, kuru tēvs neizdod pie Andreja, tādēļ viņš beigās savu dvēseli pārdod geju bordelim, lai sakrātu naudu un “izpirktu” līgavu. Bet vai tā tad nebūs pavisam cita luga?

Rezumējot – es negribu noniecināt Aspaziju un viņas devumu literatūrā un kultūrā, taču arī Olimpa dievi kļūdījās. Izrādās, ka kļūdīties ir ne tikai cilvēcīgi, bet arī dievišķi. Un dažreiz teksts bez autora zaudē savu vērtību. Tas ir ļoti subjektīvi un negodīgi, un varbūt kādam šķitīs, ka par maz argumentēti, bet tiešām pie velna “Velna naudu”. Labāk izlasīt “Vaideloti” vai “Zaudētās tiesības”, vai vienkārši priecāties par dzeju krājumā “Sarkanās puķes”.

 

Autore ir Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura studiju programmas Literatūrzinātnes moduļa 3. kursa studente


[1] VARDAI.vlkk.lt. Váiva. Pieejams: http://vardai.vlkk.lt/vardas/Vaiva  [sk. 27.09.2015]
[2] Aspazija. Velna nauda. Rīga: A. Gulbis, 1933, 74. lpp.
[3] Turpat, 74. lpp.
[4] Turpat, 69. lpp.
[5] Turpat, 69. lpp.
[6] Turpat, 70. lpp.
[7] Turpat, 79. lpp.
[8] Turpat, 82. lpp.
[9] Turpat, 26. lpp.
[10] Turpat, 37. lpp.
[11] Turpat, 23. lpp.
[12] Turpat, 23. lpp.
[13] Turpat, 59. lpp.
[14] Turpat, 60. lpp.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt