Patvēruma meklētāju un bēgļu tēma latviešu teātrī nav pārāk bieža viešņa, tāpat kā izrādes par planētas karstajiem punktiem, kur cieš cilvēki, kuri, iespējams, dosies bēgļu gaitās, bet tikpat iespējams – arī nedosies. Arī Dailes teātrī šāda iestudējuma, visticamāk, nebūtu, ja teātris pats to apzināti nevēlētos, izsludinot konkursu “Austrumi ienāk Latvijā. Patvērums un (ne)satikšanās”, kurā tika iesniegtas 32 lugas. Alekseja Ščerbaka “Līvbērze” uzvarēja un tagad ar mainītu nosaukumu “Balta vārna melnā krāsā” ir piedzīvojusi pirmiestudējumu žūrijas locekļa Intara Rešetina režijā. 

Ščerbaka luga balansē starp stereotipiem un vēlmi no tiem izvairīties. Tā cenšas parādīt situācijas sarežģītību un – līdz pat finālam – necenšas dalīt varoņus labajos un sliktajos. Režisors Intars Rešetins autora pozīciju ir respektējis, bet no visiem lugas zemūdens akmeņiem izvairījies gluži nav.

Lugas centrā ir konkrēta, vārdā nosaukta apdzīvota vieta – Līvbērze ir reāli eksistējošs pagasts Jelgavas novadā, kura centrs no Jelgavas atrodas 15 kilometru attālumā, pagastā ir 2138 iedzīvotāji. Taču vienlaikus ir skaidrs, ka lugā aprakstītā situācija neattiecas uz konkrētu pagastu, bet jebkuru apdzīvotu vietu Latvijā. Vide, kuras mieru izjauc svešinieka ierašanās, ir ierobežota – tēvs, māte, divas meitas, vienai no tām vīrs un divas mazgadīgas meitas, otras meitas neveiksmīgais pielūdzējs un trīs kaimiņi – alkoholiķis, viņa sieva un vēl kāda vientuļa sieviete, kas iesaistās vietējo tenku izplatīšanā. Tas ir sabiedrības mikromodelis, kas prezentē Latvijas lauku mūsdienu realitāti. Šķiet, ka lauku – bet ne gluži zemnieku – vide izvēlēta apzināti, jo tajā konservatīvisma līmenis tīri teorētiski varētu būt augstāks. Turklāt mazā miestā visi par visiem zina un visiem ir viedoklis, kā vajadzētu rīkoties. Rezonanse, ko izraisa svešinieka parādīšanās, lugā un izrādē atveidota vēl visnotaļ maigi.

Pirmā cēliena lielākā daļa paiet, skatītājiem iepazīstot darbojošos personu loku, akcentējot ģimenes galvas – Pētera Liepiņa atveidotā tēva Kārļa – pasaules uzskatus, jo viņa autoritāti neviens neapstrīd. Sekot līdzi mazrunīgā, šķietami rezonējošā vīrieša iekšējai cīņai, sastopoties ar apdraudētības sajūtas reālu iemiesojumu sīrieša – meitas izvēlētā līgavaiņa – izskatā, var ar interesi un izpratni, un šķiet, ka aktieri pašu nodarbina jautājums, kā viņš kā meitas tēvs būtu rīkojies līdzīgā situācijā. Pētera Liepiņa varonis visu laiku domā – par pasauli, par ģimeni, par radušos situāciju, viņu tā nomoka, un rīkoties pareizi nenozīmē rīkoties atbilstoši paša uzskatiem. No Kārļa lēmuma ir atkarīgs, vai ģimene vismaz centīsies pieņemt meitas draugu. Jā, viņi cenšas. Un nekas prātīgs nesanāk.

Un šajā situācijā dramaturgs ir bijis pietiekami godīgs, lai censtos pateikt, ka pie vainas nav tikai konservatīvie latvieši, bet arī ienācējs – ar savu tradīciju bagāžu, kas absolūti nesaskan ar ierasto priekšstatu par ģimeni pie vienota galda.

Respektīvi, sanāk, ka ar lielām pūlēm pretī pastiepto roku Daiņa Grūbes atveidotais Adals noraida, neapzinādamies sekas, bet, kad no sākotnējās nostājas atkāpjas, ir jau par vēlu.

Bet, kamēr Adals nav atbraucis, dzīve rit savu gaitu – meitenes rāda vecmāmiņai pašsacerētas dejas, kaimiņš dzer, kaimiņienes tenko, atraidītais kavalieris salst (Mārtiņa Poča izpildījumā – ļoti, ļoti salst), gaidot uz ielas mīļoto. Izrādes sākumam piemīt zināms seriālisks vieglums, situācijas ir tipiskas, dialogi – asprātīgi un viegli uztverami, varoņu raksturi – atpazīstami. Ilze Vazdika Edītes lomā spēlē kaut ko samērā līdzīgu “UgunsGrēka” Mildiņai, Āra Rozentāla Ojārs ir burvīgs alkoholiķis, Lidijas Pupures un Akvelīnas Līvmanes varones iemieso sulīgākos stereotipus par ciema pļāpu vecenēm, savukārt Lauris Subatnieks un Sarmīte Rubule atveido tipisku vidusmēra ģimeni, kurā mīlestību, ja tāda vispār bijusi, aizstājis ieradums. Lieliskas ir abas viņu meitas – Rebeka Rēķe un Elīza Marija Rešetina dejo acīmredzot pašsacerētā horeogrāfijā ar atzīstamu veiklību. Tiktāl viss ir labi, jauki un patīkami, bet arī ļoti neobligāti un ne par tēmu, kuras dēļ luga rakstīta.

Nepārvarētas dramaturģiskas problēmas saistās ar Adala tēlu, jo viņam ir atvēlēta katalizatora loma, pašam neko īsti nedarot.

Viņš taču nav vainīgs, ka, piemēram, mīļotās sievietes māsa diezgan brutāliem līdzekļiem cenšas bagātināt savu gurdeno seksuālo ikdienu. Lai veidotu līdzsvaru, dramaturgs vērpj tumšas aizdomas, ka puisis, kurā iemīlējusies jaunākā meita, nav tas, par ko uzdodas, un zvana nepavisam ne mātei, taču arī šī līnija nekur neattīstās. Dainis Grūbe cenšas spēlēt intuitīvi, bet viņam nav iespēju atklāt raksturu darbībā. Ērikai Eglijai un Dainim Grūbem pagrūti iet arī ar mīlestības atainošanu, jo cauri spraucas vārdos neizteiktu aizdomu ēna un neveiklības sajūta, abiem kļūstot par apkārtnes sensāciju.

Režisors ir izdomājis paņēmienu, kā atainot latviešu vīriešu pārdomu smagumu, liekot pirmajā cēlienā Pēterim Liepiņam, bet otrajā Laurim Subatniekam nekustīgi sēdēt vairākas minūtes, kamēr skan Mārča Judža visnotaļ izteiksmīgā mūzika, un atveidot domāšanas procesu. Abos gadījumos rodas sajūta, ka cēlienam vai izrādei kopumā tiek likts punkts, un abos gadījumos tas nenotiek, darbība turpinās, tādējādi radot savādu pauzi izrādes temporitmā. Vēl viens akcents, kas iecerēts simboliski, ir sienas atbīdīšana skatuves dibenplānā (Kristapa Skultes scenogrāfija), akcentējot, ka ir pārkāpta robeža un vairs nekas nebūs kā līdz šim. Taču nelaimīgā kārtā šis paņēmiens pārāk atgādina Mihaila Gruzdova šajā pašā teātrī 1996. gadā iestudēto “Terēzu Rakēnu”, turklāt konkrētajā situācijā nekādu īpašu pievienoto vērtību nedod.

Lai netiktu vainots sižeta līniju atklāšanā (taču to neatklāšana ārkārtīgi apgrūtina analīzi), nosaukšu sižeta kulmināciju par dramatisko pavērsienu. Ja godīgi, būtu labāk, ka izrādei te tiktu pielikts pusatvērts punkts. Taču seko vēl divas ainas, kas kāpina izrādes didaktiku – Ērikas Eglijas varones Antras sāpju un dusmu izvirdums pret māti, nervozi sviežot un murcot somā nez kāpēc no otrā stāva lejā nonestos apģērba gabalus (šī aina ir diezgan liekvārdīga), kā arī ģimenes un kaimiņu sanāksme, kurā kopiena apvienojas melos, lai paglābtu no nepatikšanām savu locekli. Šajā brīdī dramaturga politkorektais balanss nosveras uz latviešu sabiedrības nosodījuma pusi, lai gan instinktīva “savējo” glābšana jau asinīs ir jebkurai sabiedrības šūniņai neatkarīgi no tautības. Taču arābu dejas, ko pārsteigtajiem klātesošajiem sarīko meitenes, parāda, ka tik un tā pa vecam vairs nebūs nekas.

Pats par sevi izrādes fakts Latvijas teātra ainavā ir iezīmīgs, jo par bēgļu tēmu mums joprojām ir maz darbu, bet par viņu integrēšanos Latvijas sabiedrībā – faktiski nemaz.

Saturiski samērā līdzīga ir “Emmijas laime” Valmieras teātrī, bet ar mazāku dramatismu un balstīta Vācijas vidē, plakātiski dedzīga bija Gaļinas Poļiščukas izrāde “Dzīvības kvota”, bet tās sižets beidzās līdz ar  Andra Buļa varoņa ierašanos Latvijā, tātad neanalizēja iekļaušanās aspektu. Bēgļu integrācija Latvijā ir joprojām neērta tēma, kas svārstās starp ksenofobiju un brīžiem pārspīlētu toleranci, bet ir grūti par to runāt mākslas valodā bez emocionālas izkāpinātības. Aleksejs Ščerbaks no galējiem poliem ir centies izvairīties, bet varbūt tieši tāpēc luga atstāj samocītu iespaidu. Tipoloģiski izrāde par ģimenes attiecībām ar citādo visdrīzāk līdzinās Evitas Sniedzes lugai “Kreisais pagrieziens”, ko Oļģerts Kroders 2004. gadā iestudēja Dailes teātrī, tikai tur citādais bija gejs.

Ir labi, ka teātris cenšas runāt par šodienu, tāpēc gribas piedot neveiklības, kas radušās kā dramaturga, tā režisora zināma mulsuma dēļ, meklējot pareizo intonāciju. Taču fakts, ka šādu neveiklību netrūkst, ir neapstrīdams.