Maija Bērtiņa

LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas MSP Teātra zinātnes moduļa absolvente

Estētisks kokteilis

Recenzija par LKA Latvijas Leļļu teātra kursa diplomdarba izrādi “Dzīvnieku ferma” Mihaila Gruzdova režijā

Jaunajam, nu jau Latvijas Kultūras akadēmiju teju absolvējušajam Leļļu teātra aktieru kursam sekoju līdzi vēl pirms savām studijām teātra zinātnē. Jau pirmajās viņu veidotajās etīžu virtenēs bija jūtama mērķtiecīga enerģija, jaunības dzirkstis acīs, azarts ar dubultjaudu un ironiju runāt par to, ko citi, iespējams, noklusē, vai tieši pretēji – par aktualitātēm sabiedrībā, pierādot, ka teātrī robežu nav. Ir pagājuši četri gadi, un nekas nav zudis, tikai gājis uz priekšu un attīstījies. Arī viņi kļuvuši par četriem gadiem vecāki, nobriedušāki, zinošāki, sievišķīgāki un vīrišķīgāki, domājošāki un vēl azartiskāki. Tas viņu profesijas izvēlei un darbošanās priekam, kas laužas laukā caur visām ķermeņa šūnām, piešķiļ dzirksti.

Jaunie aktieri kopā ar režisoru Mihailu Gruzdovu iestudējuši izrādi “Dzīvnieku ferma” pēc Džordža Orvela romāna motīviem. Izrādē piedalās daļa no topošajiem absolventiem – Rihards Zelezņevs, Elīna Bojarkina, Alīda Pērkone, Māris Skrodis, Sandija Dovgāne, Mārtiņš Gailis, Una Eglīte, Matīss Millers, Rūdolfs Apse. Iesākumā režisors saka nelielus ievadvārdus, lai raksturotu izrādi: tas būs viņa un aktieru skatījums uz šodienas dzīvi, veltījums Latvijai simtajā gadadienā. Izrādes pieteikums arī vēsta, ka tas būs provokatīvs šovs leļļu un objektu estētikā. Kā lasāms programmā, no Orvela romāna uz izrādi pārceļojuši tēli, taču tie ir transformējušies mūsdienu studentu skatījumā uz šodienas dzīvi, politiku un vēsturisko situāciju Latvijā. Iestudējums sastāv no nelielām etīdēm, kas cita pēc citas iezīmē būtiskus jautājumus, un, sekojot tām līdzi, ne reizi vien gribējās domāt – tas būtu smieklīgi, ja patiesībā nebūtu tik skumīgi.

Uzveduma pamatā saskatāmi šībrīža Latvijas teātrī aktuālie postdramatiskā teātra elementi, ko var skaidrot ar paaudzes fenomenu – jaunās paaudzes aktieri vairs nespēj radīt un rādīt tradicionālu dramatisko izrādi, viņiem tas ir garlaicīgi un, iespējams, pat nesaprotami. Izrādes ainas veidojuši paši studenti, darbība notiek te un tagad. Pieļauju, ja dotos uz šo pašu izrādi citu reizi, būtu vērojamas interpretācijas nianses, kas pierāda teātra unikalitāti un aktieru vitalitāti.

Izrādes sākums norisinās pilnīgā tumsā, vien pilsētas drūzma, soļi, sabiedriskā transporta signāli un baznīcas zvani. Mūs ieved lielpilsētā. Tur arī satiekas dzīvnieks kā cilvēks vai varbūt cilvēks kā dzīvnieks. Kā izdzīvotājs, kas atkarīgs no citiem un apkārtējās vides, kā lelle, kas tiek vadīta dienu no dienas, sākot ar valstiskiem likumiem un beidzot ar ikdienas noteikumiem, kurus, gribot negribot, mums tomēr jāievēro. Etīžu spektrs ir gana daudzveidīgs – no smēķējošu dejotāju pāra, kas tērpušies tautastērpos, dabisko vajadzību nokārtojošiem jaunsargiem (visticamāk, atsaucoties uz Rīgas čurājošo tūristu ieplūdumiem), Saeimas vēlēšanu urnas laupīšanas operācijas līdz pat dzīvei ārpus Latvijas – Īrijā, Anglijā. Protams, neizpaliek arī sociālo tīklu aktualitāte, kuros skaisto un perfekto dzīvi var parādīt pēc sirds patikas. Viena no spilgtākajām ainām ir meiteņu savervēšana labākai dzīvei, kurā viņas kā aitas (dzīvnieks jau nav vainīgs) pakļaujas vervētēju noteikumiem. Zīmīgi, ka vervētājs, kurš tērpies švītīgā puskažokā, sākotnēji runā itāļu valodā, vēlāk izskan frāzes poļu, arī krievu, vācu un latviešu valodā, kas aicina secināt, ka vervētāji nav tikai konkrētas tautības pārstāvji, bet viņi var būt visur.

Izrādes laikā arī dzirdamas sociālpolitisas dziesmas, kas ir pašu aktieru radītas, izmantojot Orvela romāna “Dzīvneiku ferma” teksta motīvus u. c. avotus. Viena no dziesmām tiek izpildīta kā atsevišķa etīde, melodiju savirknējot popūrija formātā, kurā skan dziesmu “Tu esi mans draugs”, “Sex bomb”, “Reiz mežā dzima eglīte”, “Hey Jude”, “Projām jāiet” fragmenti ar Molotova-Ribentropa pakta līguma vārdiem. Aktieri dziesmu papildina ar atbilstošu kustību partitūru – stāvot cieši puslokā ap klavierēm un atdarinot 80. gadu disko kustības. Iestudējuma muzikālais noformējums skan ne tikai ieraksta formātā, bet atsevišķās ainās arī “dzīvajā” izpildījumā.

Kādā no etīdēm, bet vēl košāk izrādes nobeigumā mākslinieki pievēršas ekoloģijas jautājumam, kas mūsdienās ir aktuāls visā pasaulē. Uzvelkuši karogu improvizētā mastā ar uzrakstu “Visi ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki”, varoņi visā spēles laukumā izmētā atkritumu kalnus, uzskatāmi parādot, ka sabiedrība dzīvo lielā “miskastē”. Es paliku ar retoriskiem jautājumiem sev: ko man tagad ar to visu iesākt? Ko es varu darīt, lai dzīvotu vietā, kas man patīk un kur jūtos labi? Kāds dzīvnieks mājo manī? Un vai patiešām Latvijā iet tik raibi (vairāk gan negatīvā nokrāsā)? Ja Latviju veidojam mēs – es, tu, viņi –, ko mēs katrs varam darīt, lai uzlabotu mūsu kopējos dzīves apstākļus (netiešs aicinājums, tuvojoties vēlēšanām)? Vai labāk dzīvoties katram savā kapsulā un pieņemt situāciju tādu, kāda tā ir?

Izrādes estētikas kokteilis laikam liek lidot – lelles, objekti, video, ēnu teātris, dramatiskā spēle, mūzika, gaismas, smaržas (atmiņā paliekoša ir etīde, kur kāda jauna dāma pārcenšas ar sevis uzfrišināšanu, izmantojot matu laku, dezodorantu utt.), asaras (etīde, kurā trīs meitenes griež sīpolus), smiekli, nedaudz skumju, nedaudz pārdomu… Un domas par šo talantīgo jauniešu nākotni – kuri trīs vai četri būs tie laimīgie, kas tiks uzņemti Leļļu teātrī, un kas būs ar tiem, kas paliks aiz svītras? Jaunajiem aktieriem deg acis par to, ko viņi dara, tikai jautājums, vai šīs liesmas neizdzisīs?

Ir prieks, ka man būs savs aktieru kurss, ar kuru varēšu augt kā skatītājs, vērtētājs un baudītājs. Novēlu veiksmes un nodzēst visas svītras, kas var kavēt nākotni, doties uz priekšu, un jūsu skatītājs jums sekos!   

Raksta autore – LU HZF Baltu filoloģijas Teātra zinātnes moduļa MSP 2. kursa studente