Valmieras Drāmas teātra izrāde “Stubernhocker: Velta Kalniņa istabā” sākas piķa melnā tumsā. Atskan skapja durvju čīkstoņa, kaut kas nogāžas un pamazām, pateicoties blāviem kabatas luktura gaismas stariem, skatam atklājas deju skolotājas Veltas Kalniņas istaba. Arī izrādes radošā komanda ar režisoru Pēteri Krilovu priekšgalā līdzīgi pa staram vien centusies izgaismot Veltas Kalniņas dzīvi, par pamatu ņemot jaunās dramaturģes Annas Zvaigznes lugu.

Apaļajā zālē, kuru iekārtojis Gints Sippo un kuras galvenais objekts ir dejām piemērota, ar parketu klātā grīda, satiekas veselas trīs Veltas Kalniņas un trīs laiki. Daces Eversas Kalniņkundzīte ir sastingusi laikā savā vecumdienu vientulībā īsi pirms nāves. Savukārt Ineses Ramutes Stubenhocker (no vācu val. – ‘istabā sēdētājs/tupētājs’), kas ir Kalniņas alter ego, atrodas mūsdienās ar visām no tā izrietošajām zināšanām, tai skaitā par to, ka par Veltu Kalniņu tiek veidota izrāde. Kalniņkundzītes un Stubenhocker sarunas veido izrādes rāmi, kurā Stubenhocker cauri laikam cenšas pierunāt Kalniņkundzi atstāt par sevi kādas liecības, liekot kundzei ik pa laikam iegrimt atmiņās par savu dzīvi, un šīs epizodes izspēlē Elīnas Vānes Velta Kalniņa. Ar gaismu mākslinieka Mareka Lužinska palīdzību tiek nošķirtas divas pasaules – spožā Veltas dzīve 20. gadsimtā un pustumsas aizmirstībā nogrimušās atmiņas, kurās patiesību meklēt Kalniņkundzīte un Stubenhocker.

Dramaturģe Anna Zvaigzne veikusi apsveicamu pētniecisko darbu (viņas apkopotie dokumentālie materiāli par deju skolotājas darbu un dzīvi izskan arī izrādē), bet Kalniņas nozīmība Latvijas deju pedagoģijas vēsturē un interese par Kalniņu kā neparastu personību ar sarežģītu likteni pazūd izrādes sarežģītajā uzbūvē. Visas trīs aktrises savas lomas spēlē atbruņojoši un atklāti, mazajā zālē nebaidoties vērties skatītājiem tieši acīs, tomēr viņām akūti trūkst materiāla, ar ko pateikt ko būtisku. Sevišķi tas jūtams Kalniņkundzītes un Stubenhocker sarunās, kas lielākoties iet uz riņķi, strīdoties par to, vai Kalniņkundze ir vai nav dzīva, un pamazām atklājot, ka istaba, kurās abas sarunājas, jau kļuvusi par muzeja telpu, turklāt šis process sācies jau Veltas dzīves laikā. Savukārt Vānes Velta, kura vienīgā ir patiesi dzīva un spējīga ietekmēt savu likteni, bieži vien ieslodzīta pārlieku garās deju nodarbību ainās, atstājot ēnā Veltas rakstura īpatnības.

Izrāde dzirkstī sadzīviskākos brīžos, kad no abstraktā pievēršas konkrētajam, Elīnas Vānes Veltai saskaroties ar ārpasauli. Tomēr saraustītā iestudējuma forma pārējiem tēliem neatvēl daudz laika vai domu.

Veltas Kalniņas vīrs Ilgvars Kaspara Zvīguļa izpildījumā kļūst par pievilcīgu, alkohola problēmām mocītu dejotāju, kura attiecības ar Veltu tā arī neiegūst skaidrus apveidus, bet vismaz iedod izrādei pa kādam košākam triepienam. Ingus Kniploks dažās viņam dotajās ainās nepaspēj pienācīgi parādīt Veltas dēla Agra sāpi par Kalniņas nemātišķo dabu, jo īsajos uznācienos gluži vienkārši nav laika izaugt līdz spēcīgām emocionālām atklāsmēm. Līdzīgi izniekotas arī Ineses Pudžas (Ārija) un Māras Mennikas (dēla sieva) epizodiskās lomiņas, kas izrādes saturam neko daudz nedod, lai gan ļauj uz mirkli ieraudzīt kādu Veltas Kalniņas šķautni, kuru nespēj uzburt lielāko iestudējuma daļu aizņemošie abstraktie pārspriedumi Veltas dubultnieku izpildījumā.

Apbrīnu raisa Kristīnes Abikas veidotie tērpi, kuriem kostīmu māksliniece iedvesmu smēlusies Veltas Kalniņas fotogrāfijās. No Veltas skapja cita pēc citas ar neredzamu roku tiek izmestas greznas balles deju kleitas, kas no aizmirstības izceļ pagātnes rēgus un to vien gaida, kad varēs atkal griezties mūzikas pavadībā.

Tomēr izrādē nav daudz deju, kurās varētu vērot virpuļojošas kleitas, jo vairāk tiek teoretizēts par deju filozofisko nozīmību, veidojot pārlieku tiešas metaforiskas saiknes ar Veltas dzīves peripetijām.

Šķiet, ka ainas, kurās tēli patiešām ļaujas dejas valodai, ko aktieriem palīdzējusi apgūt kustību konsultante un Veltas Kalniņas skolniece Signe Heidemane, varētu runāt arī pašas par sevi bez iepriekšēja skolnieciska ievada. Tikpat liekas šķiet arī video mākslinieka Aleksandra Gruntes video projekcijas, kas uz grīdas liek izgaismoties te Edītei Piafai, te kādam vācu grāfam, kurš vēlējies Veltu precēt. Lai arī projekcijas ir tehniski iespaidīgas, to nekonsekventais izmantojums gluži vai apstādina izrādes darbību.

Balansa trūkums starp trīs Veltām atvēlēto laiku un neskaidrā ideja par to, ko tieši iestudējuma veidotāji vēlējušies pateikt, noveduši pie smagnēja, pārlieku abstrakcijās balstīta darba, kuram ironiskā kārtā (jo dejās nav nekā svarīgāka) trūkst stājas un mugurkaula. Pēc izrādes netop skaidrs, kas īsti ir nosaukumā minētais Stubenhocker un kas bijusi pati Velta Kalniņa. Par spīti radošās komandas centieniem un visnotaļ apsveicamajiem aktierdarbiem Veltas Kalniņas istaba tā arī paliek apslēpta tumsā.

Raksta autore – LU HZF Baltu filoloģijas Teātra zinātnes moduļa MSP 2. kursa studente