Jauno režisoru Latvijas Kultūras akadēmijas absolventu Elmāra Seņkova un Jurija Djakonova projekts „Heda” iecerēts Ibsena varones gaumē - vērienīgi un skaisti. Tajā ietilpst ne tikai pati izrāde, bet arī pārdesmit minūšu brauciens ar kuģīti uz Andrejsalu; pastkartei līdzīgais vasarīgās Rīgas siluets, kas paveras no Daugavas ūdeņiem; gājiens no piestātnes garām dokiem līdz milzīgam angāram ar uzrakstu „Heda”. Abu uzņēmīgo producenšu Montas Kononovas un Danas Čerņecovas gādīgā rosība vakara saulē iztvīkušajiem skatītājiem palīdz apspiest sākotnējo īgnumu (karsts, pēc garas darba dienas vēl liek nez kur braukt) un uz pāris stundām aizmirst pilsētas kņadu, lai ielūkotos Hedas Gableres pasaulē, ko scenogrāfs Reinis Dzudzilo iztēlojies kā plašu, no visām pusēm noslēgtu telpu trīs stāvu augstumā. Iekšā aicināti netiekam, taču mums tiek dota ekskluzīva iespēja vērot spēles telpā notiekošo caur kādu no daudzajiem logiem, kas nama sienas padara līdzīgas lielai perfokartei. Pie katra loga novietots krēsls. Stāvu un vietu iespējams izvēlēties. Atrodoties zemākajā līmenī, aktieriem var ieskatīties tieši acīs. No beletāžas savukārt labi pārredzama priekšmetiskā pasaule - visas relikvijas (no tēva mantotās pistoles, dators ar Eilerta Lēvborga grāmatas manuskriptu), ko Heda slēpj gara, balta galda atvilktnēs. Ja papūlas un, augstuma bailes pārvarot, uzkāpj trešajā stāvā, konkrētas detaļas kļūst maznozīmīgas, toties ieraugāms kļūst vizuālais koptēls, kurā dominē balts, bezpersoniskas dienasgaismas pieliets tukšums.

Telpiskais novietojums skatītājus padara gan par scenogrāfijas elementu – Tesmaņu viesistabas sienas izrādes laikā atgādina portretu galeriju ar ierāmētām dzīvām sejām -, gan par aktieriem. Tā kā logi ir izkārtoti visapkārt spēles laukumam, katrs klātesošais atšķirīgā rakursā var vērot tiklab izrādes norises, kā pārējās publikas reakcijas. Iespējams, tādējādi izrādes veidotāji uzsver skatīšanās pieredzes individuālo raksturu un skatītāja situācijas divdabīgumu. No vienas puses - ironiski izliekot publiku apskatei gluži kā mīlas priesterienes Amsterdamas Sarkano lukturu kvartālā - tiek dots mājiens, ka aiz katras logā sēdošās figūras slēpjas vesela pasaule, potenciāli tikpat sarežģīta un dramatiska kā Hedai, no otras - logi ir mājas acis un skatītāji reprezentē sabiedrību, kas vēro Hedu bez tiesībām iejaukties viņas dzīvē, bet ar tiesībām vērtēt viņas rīcību. Izrādes veidotāji Ibsena varoni uzlūko ar cieņu un sapratni, kaut arī nosodījumam iemeslu netrūktu: bērna - pat divu, ja paturam prātā Lēvborga grāmatu - slepkava, izlutināta salonu dāma, kas nav spējīga uzņemties atbildību, ko uzliek laulība un ar to saistītās vienmuļās rūpes. Andrejsalas Heda baidās no ikdienības ne tāpēc, ka viņai būtu sveša cilvēcība un pienākumi, bet tāpēc, ka alkst lielu jūtu, ko dzīve viņai nespēj dot. Torila Moi savā analītiskajā pētījumā „Ibsens un modernisma dzimšana” uzsver, ka Juliānam Ibsena lugā „Imperators un galilietis ” vīnstīgas apzīmē meklējumus pēc skaistuma un patiesības, jo Dionīsu viņš uzlūko nevis kā dzērāju aizbildni, bet kā dzejas un cildenas ekstāzes dievu. Arī Sandras Zvīgules Hedai dramatiski  pietrūkst vīnstīgu jeb cildenā un skaistā, ko viņa saprot kā patieso, īsto, autentisko. Ikdiena  neveicina indivīda atdzimšanu, tā ir sīka, banāla un tukša kā izrādes sterili baltā telpa. Tesmaņu viesistaba atgādina tuksnesi vai sniega klajumu, kur visaptverošais baltums izdzēš ēnas un horizontu, maldina mēroga un dziļuma izjūtu. Sandras Zvīgules Heda izmisīgi cenšas šo pasauli padarīt nozīmīgu, piepildot ar skaistumu un varonību. Ata Erica un Austras Steķes veidotā mūzikas partitūra atbalso šos centienus, dzīvām vijoles skaņām liekot klīst apkārt kā Hedas nemierīgajai dvēselei.

Bet ikdiena tikmēr diktē savus noteikumus. Leonardas Ķesteres eksaltētā, apnicīgi klaigājošā tante Julle Hedā redz mašīnu tesmaņu pavairošanai; Normunda Laizāna artistiski elegantais ciniķis Braks – mīļāko; Paulas Prozorovičas biklā kalpone Berte vienīgā pamana, ka mājas saimnieci šīs perspektīvas nomāc un uz mirkli pieglauž roku viņas vaigam līdzjūtīgā žestā. Hedas riebums pret ikdienu izpaužas garlaicībā, kas ik brīdi var pārvērsties nevaldāmā agresijā. Heda slīd pa balto grīdu kā transā un ar gurdenu eleganci izpilda sabiedrībā pieņemtos uzvedības rituālus (piemēram, viesus uzņemot, demonstratīvi apskauj vīru ap vidu), lai ar pēkšņu žestu nomestu uz grīdas Julles cepuri, satvertu Elvstēda kundzi aiz matiem vai – iznīcinātu Lēvborga grāmatu. Sandras Zvīgules Heda  ir ideāliste. Varbūt pēdējā ideāliste savā vidē.  Izrādes veidotāji apzinājušies, ka 21.gadsimta masu sabiedrībā ideālismam ir fantāzijas veidols – tāds, kādu piedāvā sāgas par vampīriem, vilkačiem, elfiem, zirnekļcilvēkiem un citām ar pārdabiskām spējām apveltītām būtnēm. Elmāra Seņkova un Jurija Djakonova iestudējumā ieraugāma paralēle ar Sikspārņvīra jeb Betmena pasauli. Uz to norāda  gan Kristas Dzudzilo kostīmi, gan aktieru plastika.  Sandras Zvīgules Heda laiski noslīd uz grīdas, lai kaķiski izstaipītos; Madaras Botmanes pievilcīgi vitālā, taču panaivā Elvstēda kundze mednieces modrībā uzlec uz galda; Gata Gāgas Lēvborgs, matiem plīvojot, atlētiski iebrāžas pa durvīm Betmena ekipējumā. Ne viscaur akfieru filmiskās izpausmes ir organiskas, taču tās nenoliedzami intriģē un nodibina ironisku distanci attiecībā pret lugas notikumiem. Iespējams, ka izrādes veidotāju solidarizēšanās ar Hedu un Sandras Zvīgules smalkā spēle nosaka to, ka pārējās darbības personas ir ievērojami vienkāršākas. Tām ir liegta sarežģītība, kāda piemīt Sandras Zvīgules Hedai. Jāņa Vimbas karikatūriski kustīgais Tesmanis un Gata Gāgas monumentālais Lēvborgs traktēti kā savstarpēji pretmeti, kas galu galā satiekas. Režisori vērīgi pamanījuši, ka arī Ibsenam nav svarīgi, ko un kā abi sarakstījuši savās grāmatās. Būtiski, ka Tesmani interesē pagātne un konkrētība, Lēvborgu – nākotne un abstrakcija. Neviens no viņiem nav spējīgs atrasties tagadnē, lai būtu kopā ar Hedu. Tesmanis neskaitāmas reizes rausta galda atvilktnes, skatās uz pistolēm, bet neredz bīstamās rotaļlietas. Sievas dīvainā aizraušanās viņu interesē mazāk nekā Brabantes mājsaimniecības vēsture, profesora vieta un personiskā karjera. Savukārt Gāgas raženais Lēvborgs tiktāl stāv pāri ikdienas prozai, ka ļaujas tajā notverties kā satrakojies muļķa puika. Kad Heda dāvina Lēvborgam pistoli, teikdama, ka grib, lai būtu skaisti, viņa sniedz ieroci, stobru turēdama pavērstu pret sevi, kā aicinot, lai Lēvborgs vispirms atsvabina viņu no banālās ikdienības un tikai tad iešauj lodi savā galvā. Bet cilvēks, kurā Heda grib redzēt dzejnieku un pravieti, izrādās alkoholiķis, kurš nomirst trača laikā bordelī, netīšām iešaujot sev ģenitālijās. Varoņu nav. To, ka abi Hedas dzīves vīrieši ir viens otra vērti, izrādes veidotāji uzsver, iezīmējot saskares punktus viņu garīgajās struktūrās un... matu sakārtojumos. Tesmaņa gludi pieglaustie, iepomādētie mati, notikumiem ritot, virs pieres saceļas izspūrušā vilnī, bet Lēvborga sākotnēji romantiskam individuālistam tipiskais kupli plīvojošu matu sakārtojums pamazām pieplok pie galvas. Izrādē tāpat kā lugā Hedas iecerētā cildenā traģēdija pārvēršas farsā un viņa izšķiras savu dzīvi beigt tā, kā būtu gribējusi redzēt aizejam Lēvborgu. Kaut gan – izrādē Lēvborgs tiek nogalināts jau pirms neveiksmīgā trača bordelī. Kad Heda iznīcina Lēvborga grāmatas manuskriptu, viņa noliek datoru uz grīdas, kur redzama milzīgi palielināta Lēvborga sejas projekcija. Tad izņem no vāzes puķes un lej ūdeni datorā, lāsēm šļakstoties pāri Lēvborga sejai, līdz tā pārplūst un noslīkst. Savukārt tad, kad Heda nogalina sevi, viņa iešauj savas sejas projekcijā. Izrādes veidotājiem nav tik svarīgi, ka viņa iznīcina sevi fiziski, toties svarīgi, ka Heda iznīcina savas alkas pēc varonības. Galva ir ķermeņa virsotne, tajā atrodas visi cilvēka apzināšanās, iedvesmas un izpausmes centri - cilvēka būtība, gars. Heda to iznīcina. Kad Hedas vairs nav, nav neviena, kam apbrīnot viņas rīcību. Dzīvajiem, kuri, puslokā sastājušies, lūkojas Hedas mirušajā sejā, viņas ideālisms nav saprotams. Bet – pat „Betmena” iesaiņojumā tam piemīt vairāk skaistuma nekā viduvējībām visapkārt. Andrejsalas „Heda” ir laikmetīgs projekts. Tas skaidri noformulē  diagnozi sabiedrībai, kura grib just, bet baidās no lielām jūtām. Vīnstīgu trūkums.