Kāds somu medicīnas iekārtu uzņēmums “Somnimag” radījis izcilu smadzeņu skeneri, kas diagnosticē smadzeņu darbības traucējumus. Bet, kā tas nereti notiek, neviena valsts slimnīca to nevar nopirkt, jo tā ir ļoti dārga. Ārējās tirdzniecības ministre iesaka sadarbības partnerus – pircējus meklēt Krievijā, kas arī izdodas. Tad sākas Krimas okupācija... Šādu sākuma pozīciju piedāvā somu dramaturga, scenārista un režisora Juhas Jokelas luga “Finlandizācija” (“Migla”) Maimas Grīnbergas tulkojumā, ko Nacionālajā teātrī iestudējis Valters Sīlis. Juhu Jokelu mūsu skatītāji pirmo reizi iepazina, kad 2008. gadā Jaunajā Rīgas teātrī viņa lugu “Fundamentālists” kā savu diplomdarbu uzveda Inese Mičule. Jau toreiz varējām novērtēt dramaturga aizraujošo rakstības manieri, kādā tiek runāts par nozīmīgiem mūsdienu dzīves jautājumiem. Ar “Finlandizāciju” Valters Sīlis turpina savu sociālpolitisko teātri, pētot indivīda un apkārtējās sabiedrības, vides mijiedarbību, un Jokela viņam ir labs sabiedrotais.

Uģa Bērziņa skatuves iekārtojums ar četriem datorgaldiem spēles laukuma stūros, lielāku kopējo galdu un pāris krēsliem, kas tiek izripināti uz skatuves apspriežu ainās, atgādina mūsdienīgu nelielu biroju. Ik pa brīdim uzmirgo datoru ekrāni, kuros varam vērot gan to, kā acīmredzami tiek skenēti paši biroja darbinieki, gan kā caur ekrāniem noslēgtajā telpā ienāk impulsi no ārpasaules TV ziņu veidā. Dokumentalitātes elpu notiekošajam piešķir arī fotogrāfijas, kurās redzami mirkļi un sejas no Ukrainas kara, Donbasa, šī laika reālijām (atmosfēriska Toma Zeļģa un Lindas Ģībietes videokolāža).

Izrāde organizēta kā lakonisku, izteiksmīgu ainu montāža, kas ar naturālistisku precizitāti atspoguļo biznesa izdevīguma, naudas un morāles – ētikas principu sadursmi. Uzrunā patiesi būtiskā tēma un izvēlētā precīzā izrādes valoda bez pašmērķīgiem efektiem, maksimāli koncentrējoties uz stāstu un problēmu. Nevar neredzēt, ka “finlandizācija” (no programmas: jēdziens, kas apzīmē jebkuras varenākas valsts ietekmi uz jebkuras vājākas valsts iekšlietām, tās centieniem veidot savu ārpolitiku, izpatīkot spēcīgākajai kaimiņvalstij) tāpat attiecas arī uz Latvijas politiku attiecībā pret Krieviju.

Režisors un iestudējuma radošā grupa pēta, kā ikvienai izvēlei, vai to būtu veikusi valsts vai atsevišķi cilvēki, ir sava cena. Un katra izvēle maina cilvēku.

Izrādes saturiskā intensitāte ir visnotaļ augsta un tiek balstīta uz domas spriegumu, kas iestudējumam nodrošina arī labu ritmu. Kopējā intonācija pamazām mainās no sākotnēji vairāk komiskas uz nospriegoti dramatisku, kaut te ir arī daudz asprātīgu, zīmīgu detaļu. Izrādi var skatīties kā psiholoģisku detektīvu, sekojot, kā atmosfēra spēles laukumā kļūst aizvien nokaitētāka. Soli pa solim tiek atklāts mehānisms, kā vienam kompromisam seko nākamie, līdz atpakaļceļa vairs nav. Jo iekārta ir jāpārdod, bet kā tā Krievijā tiks izmantota un vai netiks uzstādīta Krimā...? Interesanti, ka te nav nevienas ainas, kas notiktu Krievijā, visa darbība risinās Somijā, bet par notiekošo Krimā, “Malaysia Airlines” lidmašīnas notriekšanu, Borisa Ņemcova slepkavību u. c. notikumiem uzzinām pārstāstā. Dokumentalitāti skatuves norisēm piešķir arī saskatāmās paralēles ar līdzīgiem reāliem notikumiem, kad, piemēram, pirms pāris gadiem Vācijas rūpniecības konglomerāts “Siemens” paziņoja, ka sašaurinās darbību Krievijā pēc tam, kad Krievijas kompānija “Siemens” pārdotās gāzes turbīnas nosūtīja uz anektēto Krimu, tādējādi parkāpjot starptautiskās sankcijas. “Siemens” solīja uzsākt izmeklēšanu un vainīgos iesūdzēt tiesā.      

Iestudējumā darbība notiek vairākos plānos: biznesa darījumu izvēles un attiecības četru uzņēmuma kolēģu vidū ar izvēlēm, kas jāizdara katram pašam saskaņā ar savu sirdsapziņu. Turklāt izškiršanos sarežģī apstāklis, ka Krievijai pārdodama medicīnas iekārta, kas var palīdzēt glābt cilvēku dzīvības. Izrāde uzdod arī jautājumu: vai to darīt šajā agresorvalstī ir pieļaujami un kad tas vairs nav attaisnojams. Aktieri, iemiesojot personāžus, darbojas artistiski un aizrautīgi.

Visi četri “Somnimag” darbinieku atveidotāji saviem tēliem atraduši raksturīgo intonāciju, kas, pateicoties precīzajam režijas uzstādījumam, ļauj tos uztvert vienlaikus kā reālus cilvēkus un kā sava veida zīmes – vienas pozīcijas adeptus.

Tolerantais, pragmatiskais Gundara Grasberga “Somnimag” izpilddirektors Olli atrodas starp Ivara Kļavinska Taisto, “MGD” iekārtas izgudrotāju, “nācijas sirdsapziņu”, kuram dramaturgs uzticējis uzdot būtiskos jautājumus “par drosmi ieskatīties sev acīs, mugurkaulu un pašcieņu”, un Ulda Anžes mārketinga direktoru Joni, pofigistisko liberāli, kuram galvenais ir “nedemonizēt” kolektīvo Krieviju, mēģinot to atdalīt no Putina un neapjēdzot, ka tieši Putins daudzējādā ziņā ir kolektīvā Krievija, bet kurš savā izpratnē cienījami cenšas glābt “Somnimag” no bankrota. Grasberga Olli, cenšoties saglabāt neitrālu pozīciju un labu mikroklimatu kolektīvā, galu galā piedzīvo nervu sabrukumu. Pēc atgūšanās, vairs neapgrūtinot sevi ar morāla rakstura pārdomām, viņš spēj pieņemt biznesa videi atbilstošus lēmumus, kurus no viņa gaida arī ministrijā.

Noslēpumainākais izrādes tēls ir Larisa. Emigrējusi no Krievijas, strādā par tulci un pēta teoriju, ka cilvēka patības, kodola vispār nav. Līdz ar viņu iestudējumā ienāk gluži ibsenisks motīvs. Ar lakoniskām ārējām izpausmēm, bet koncentrētu iekšējo enerģiju viesaktrise Jana Ļisova uztur sava tēla intrigu līdz pat nobeigumam.

Arī finlandizāciju labprātīgi turpinošo varas pārstāvju lomās aktieri rada nelielus, spilgtus portretus. Līdzīgas prioritātes izvēlas Daigas Gaismiņas un Zanes Jančevskas ārējās tirdzniecības ministres. Zīmīgs tēls ir Voldemāra Šoriņa valsts sekretārs Salminens – reālpolitiķis, kurš, iespējams, kaut kad piedzīvojis līdzīgu iekšējo lūzumu kā Olli, bet tagad abi veselību atjauno sporta zālē. Ar īpašu nozīmi izskan viņa replika, ka pēc pāris gadiem par Ukrainu neviens vairs nedomās, jo būs nākamās krīzes un problēmas, sniedzot spoguļattēlu, kāda varētu izskatīties citu valstu attieksme un politika, ja gadījumā Krievija Krimas scenāriju kādā veidā censtos īstenot Baltijā. Tieši Salminens apsveic Olli ar veiksmīgi izturēto pārbaudījumu sadarbībā ar Krieviju. Tomēr izrādes finālā visus, kā jau labam detektīvam pieklājas, sagaida neparasts atrisinājums.