Izrādes "Krēsls" pasaulē uz vienlīdzīgiem noteikumiem eksistē kā “realitāte”, tā sapņi, iedomas un fantāzija.

Par spīti covid apstākļiem, bet varbūt tieši pateicoties tiem (jo izrāde tapusi ar VKKF mērķprogrammas atbalstu), pagājušās nedēļas izskaņā pie skatītājiem devās Andreja Jarovoja “Krēsls” Ģertrūdes ielas teātrī. Izrāde pirmām kārtām spēs veldzēt pēc teātra izslāpušo skatītāju alkas. Bet, kad tās veldzētas, pāri paliek dažāda rakstura pārdomas – gan par teātra, gan digitālās vides specifiku.

“Krēsls” ir tapis pēc Aleksandra Čaka, droši vien būtu godīgi piebilst – mazpazīstama, stāsta motīviem. Kādā intervijā Andrejs Jarovojs teica, ka stāsts viņu fascinējot kopš studiju laikiem Latvijas Kultūras akadēmijā un nodēvēja to, šķiet, par savādu. Tieši ar šo “savādību” arī saistās izrādes veiksmes, jo režisoram brīnišķīgi izdevies teātra valodā pārtulkot Čaka stāsta nereālistisko estētiku.

“Krēsls”, lai arī pavirši lasot droši vien izlasāms arī kā reālistisks darbs, apvieno dažādu modernisma virzienu ietekmes – visuzskatāmāk, ekspresionisma, lai gan noteikti jūtamas arī simbolisma vēsmas. Radiotelegrāfists Juris Gulēns pavada garas dienesta stundas absolūtā vientulībā un izolācijā – maiņa Vientuļajā salā, kuru Čaks raksturo vārdiem “neviena cilvēka, neviena kustoņa” un “elle”, kur “apkārt tikai ūdens, klintis, vētra un saule”, ilgst mēnesi. Viņa vientulību, protams, nekliedē atmiņas par draugiem un ilgas pēc līgavas Zentas. Līdz vienu dienu notiek kas neparasts – ar viņu sarunu uzsāk kaplogs… (Jaunākajiem lasītājiem paskaidroju: kaplogs ir vēdlodziņš, no pārējās loga konstrukcijas atsevišķi “darbināms” loga fragments.) Šim brīnumam ir tālejošas sekas, jo Juris iemācās priekšmetu valodu un sāk to lietot arī pilsētā jeb ikdienas dzīvē atgriezies.

Jarovoja izrāde ir veidota it kā trīs daļās – Juris uz salas, Jura saruna ar kaplogu, Juris atgriežas pilsētā, un divas no tām ir bez teksta. Jura lomā iejuties Emīls Krūmiņš, kaplogu spēlē Edgars Samītis, Zentu – Sandija Dovgāne, bet vispirms mēs redzam tieši un tikai Gulēnu. Sākumā izrādes telpa šķiet “objektīva” – tas ir, reālistiska: scenogrāfs Rūdolfs Bekičs tajā iekārtojis gan nepieciešamos sadzīves priekšmetus, gan ievērojama izmēra agregātu, ko (ņemot vērā, ka vismaz man nav nekādu zināšanu par radiotelegrāfistu profesiju) var nolasīt kā Jura darbam nepieciešamo aparatūru. Juris klausās. Radioviļņi čirkst, šķiet, neko varonim saprotamu. Bet pakāpeniski skaņa pārveidojas – vispirms čirkstoņu papildina muzikāls motīvs, tad skatītāja uzmanība tiek pievērsta faktam, ka izrādē skaņa ir atdalīta no priekšmetiem, kuriem to reālistiski vajadzētu radīt. Skaņu partitūru iestudējumam veidojuši Normunds Balodis un Olivers Tarvids, bet tās izpildījumā piedalās arī aktieri.

Ja jāsaka atklāti, tad šo izrādes aspektu, man liekas, patiešām vajadzētu baudīt klātienē teātrī. Interneta tiešraides formātā princips, protams, ir uztverams – ekrāns tiek sadalīts daļās, vienā tiek rādīta darbība, otrā – skaņas efekta radīšana. Bet pie ekrāna sēdošajiem skaņas avots tomēr, smejies vai raudi, iznāk viens. Tā kā pats paņēmiens ir daudzkārt izmantots, tad labi var iztēloties, cik atšķirīgi tas strādātu “klātienē”, kur šādi low-tech risinājumi patiesi spēj radīt brīnuma sajūtu, aizraut, izklaidēt...

Digitālā vidē brīnuma sajūtas iztrūkst. Lai gan atmosfēra, varbūt mazliet iedvesmojot sevi ar intelektuālām pārdomām, manuprāt, rodas gan; turklāt tik nozīmēm piesātināta, ka tās attīstībai sekot ir interesanti.

Kas ir telpa, kurā esam nonākuši? Diezgan ātri kļūst skaidrs, ka skaņa ir saistīta ar Jura iekšējās pasaules procesiem. Arī priekšmetiskā vide pakļaujas viņa izjūtām – vai tās ir atmiņas, sapnis vai murgs. Atdzīvojas sievietes naktskrekls, un tajā uz mirkli materializējas Zenta. Un tomēr Jarovoja rādītā pasaule ir noslēpumaināka par (tikai) cilvēka psihes attēlojumu. Arī priekšmeti dzīvo savu, turklāt ne vienmēr reālistiski izskaidrojamu dzīvi, kurā skaņa un darbība mēdz arī apmainīties vietām, piemēram, skan nevis tāpēc, ka līst ūdens, bet gan ūdens līst, jo atskanējusi līšanas skaņa.

Rodas sajūta, kas ir ļoti tuva Čaka stāstam – kosmoss sarunājas savā valodā, un līdzīgi kā radioviļņu skrapstoņu Jura profesionālajos pienākumos to jāprot atšifrēt… Pasaulē uz vienlīdzīgiem noteikumiem eksistē kā “realitāte”, tā sapņi, iedomas un fantāzija.

Varbūt tāpēc izrādes otrā daļa, kura piepeši kļūst reālistiska, tā garlaiko. Gluži labi saprotu, kāpēc izvērstais Emīla Krūmiņa un Edgara Samīša dialogs iestudējumā vajadzīgs – aiz bailēm, ka cilvēkiem, kas nav lasījuši stāstu, nebūs uztverams “Krēsla” sižets. Un tomēr… varbūt tā būtu pat labāk. Viena lieta, kas man liekas interesanta teātru eksperimentos ar digitālajām platformām, ir tehnoloģiju un mainīto skatīšanās apstākļu brutālais godīgums un precizitāte – teātrī, kur kairinājumu jutekļiem parasti ir daudz, reizēm daudz grūtāk fiksēt, kad atslābst uzmanība, zūd interese; internetā tas notiek mirklī…

Bet, lai nebūtu jābeidz uz skumjas nots, atgriezīšos pie interesantā: kādas ir atšķirības starp Čaka un Jarovoja pasaules modeļiem? Čaks priekšmetu valodu raksturo kā “jauku, vienkāršu, kaut ko līdzīgu telegrāfam”, bet to, ko priekšmeti Jurim vēlāk vēsta par cilvēku attiecībām – kā “naivu, bet briesmīgi atklātu stāstu”. Tā ir traģiska dzīves izjūta – cilvēku pasaule ir šausmīga, tajā nav vietas skaidrajam un patiesajam, un varoni viņa dzīves grūtākajā stundā atbalsta tikai krēsls, izmisīgi cenšoties pastāstīt apkārtējiem, kas noticis. (Bet krēslus jau neviens nedzird.) Jarovojs savukārt (par spīti tam, ka izrādes nosaukumā “Krēsls” joprojām atrodams) par krēslu īstenībā pat nerunā. Viņu, šķiet, vairāk interesē varoņa iekšējā pasaule, dzīves izjūta, kurā jaucas sapņi, fantāzijas, bailes un nejauši impulsi. Vai Krūmiņa Juris ir vājprātīgs vai gaišredzīgs, uz to izrādē nepārprotamu atbildi neatrast. Bet varbūt tieši tāpēc “Krēsls” skan tik laikmetīgi.