Recenzija par DDT un “Kanuti Gildi Saal” kopprojektu “Māksla”

Kalns nāk pie Muhameda

Starptautiskā Teātra diena, kura senākos laikos (pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas) tika atzīmēta ar plaša vēriena jautrām izdarībām, bet jaunākos laikos (pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas) – lielākoties ar ballīti šaurā savējo lokā, tāpat kā daudz kas cits šogad krita par upuri Covid-19 epidēmijas diktētajiem pulcēšanās ierobežojumiem. Neko darīt – ja Muhameds nedrīkst iet pie kalna, kalns nāk pie Muhameda. Uz pārējo teātru digitālo sveicinājumu fona īpaši izceļas Dirty Deal Teatro, kurš sadarbībā ar igauņu teātri “Kanuti Gildi Saal” (latviskojot – “Knuta ģildes zāle”) bija parūpējies par svētku dāvanu skatītājiem – bezmaksas tiešsaistes izrādi ar pacilājošu nosaukumu “Māksla”. 27. martā plkst. 19:00 tā latviešu valodā tika translēta DDT mājaslapā un vienlaikus – angļu valodā – arī “Kanuti Gildi Saal” mājaslapā. 

Valda Lūriņa savulaik iniciētie un vadītie Teātra dienas pasākumi – teātru kolektīvu gājiens uz Operas vai Doma laukumu; varietē tipa koncerts ar dziesmām un izrāžu fragmentiem; aktieru basketbols, sacenšoties teātru komandām – bija gaidīti un nozīmīgi ne tikai kultūras kontekstā vien. Tie pavēra latviešu sabiedrībai citādi liegto kopā būšanas iespēju, un tiem piemita vārdos neizteikts, bet zemstrāvā nepārprotami nojaušams dumpīguma gars. 2021.gadā, kā zināms, pulcēties nedrīkst pat teātra mīlestības dēļ, bet protestēt iespējams vienīgi pret vīrusa plosīšanos. Tālab teātris Teātra dienā pievēršas pats sev un savu skatītāju uzrunā epidemioloģiski drošajā virtuālās realitātes telpā.

Vāgnera mantojums

Ideja veidot pārrobežu projektu pieder jaunam, starptautiski izglītotam igauņu performances māksliniekam Henrijam Hitam (Henri Hütt), kurš ierosināja radīt totālu mākslas darbu par to, kā top totāls mākslas darbs jeb Gesamtkunstwerk. Te nu bez Riharda Vāgnera piesaukšanas neiztikt, jo tieši viņš piedāvāja un popularizēja šo terminu savos nākotnes mākslai veltītajos rakstos un esejās. Visbiežāk vārds Gesamtkunstwerk tiek tulkots kā “totāls jeb aptverošs mākslas darbs”, bet tas nav izsmeļošs tulkojums, jo vārdam ir arī citas konotācijas: “kopīgs (kopīgi lietojams) mākslas darbs”, “kolektīvs (kopīgi radīts) mākslas darbs”, “vienots mākslas darbs”. Tik tiešām, koncepts ietver visas šīs idejas, jo Gesamtkunstwerk ir mākslas forma, kas vienādā mērā ir saistīta ar kolektīvismu, vienotību, kopību un totalitāti.

Arī tiešsaistes izrādes “Māksla” veidotāji – no latviešu puses tajā darbojas Alise Danovska, Ieva Kauliņa un Kārlis Krūmiņš – Gesamtkunstwerk interpretējuši nevis formāli estētiskā izpratnē – kā daudzu mākslas veidu sintēzi, bet kā kopīgi radītu un kopīgai “lietošanai” paredzētu opusu, kurš tiek realizēts digitālajā vidē.

Dieva darbi

Izrāde sākas ar igauņu mākslinieka idejas pieteikumu. Henrijs Hits pastāsta, ka jau pērnajā Teātra dienā bija iecerējis apvienot Latvijas teātrus kopīgā projektā, bet ieceri ar VKKF atbalstu izdevies īstenot tikai šogad. Viņam liekas fascinējoši mēģināt panākt Latvijas teātru līdzdalību izrādē tikai ar vienu telefona zvanu. Un te nu ir rezultāts. Izrāde sastāv no septiņām epizodēm, jādomā, atsaucoties uz svētajiem rakstiem, jo Dievs pasauli radīja septiņās dienās.

Katra no epizodēm veltīta kādam mākslas darba tapšanas aspektam – radošam vai organizatoriskam. No apskatnieka pozīcijas šāda uzbūve ir visai ērta, jo piedāvā skaidri saskatāmus pieturas punktus izrādes norišu vārdiskai rekonstrukcijai.

1.-4.epizode

Pirmajā epizodē Alise Danovska izmisīgi dauzās pie DDT durvīm un, tā kā neviens neatver, nepacietīgi zvana pa telefonu, runājot izdomātā, nesaprotamā valodā. Kaut vārdu jēga nav uztverama, no intonācijām top skaidrs, ka nekāda labā oma Alisei nav, visdrīzāk jau viņu pārņēmis īgnums un aizkaitinājums. Tad ekrānā parādās zīmēts komentārs, ko māksliniece Ieva Kauliņa attēlojusi komiksa veidā kā divu personu sarunu. No mutes nākošos “baloniņos” ierakstītie vārdi vēstī, ka māksliniekam ir lemts palikt nesaprastam. Nu, jā, gadās, protams. 

Otrajā epizodē Kārlis Krūmiņš DDT pustumšajā foajē ilgi un izmisīgi lec augšup, cenšoties sasniegt virs galvas karājošos ābolu. Komentārs dara zināmu, ka māksliniekam raksturīgi izvirzīt grūti sasniedzamus mērķus. Vai arī – mērķi, kurus mākslinieks izvirza, izrādās grūti sasniedzami. Arī te nav, ko iebilst – gadās, un pat visai bieži.

Trešajā epizodē aktrises lomā redzam mākslinieci Ievu Kauliņu, kura foajē spoguļu priekšā ar līmlenti aizlīmē sev muti, sasien kājas un rokas, uzmauc galvā maisu un par spīti šiem apgrūtinājumiem veiksmīgi iešļūc blakus esošās tualetes telpas atvērtajās durvīs. Komentārs paziņo, ka mākslinieks atrod risinājumus par spīti ierobežojumiem. O, ne tikai atrod, bet, kā liecina teātra vēsture, ierobežojumiem mēdz būt īsti stimulējošs efekts jaunu formu radīšanā. Pašreizējos apstākļos tā ir ļoti uzmundrinoša apziņa. 

Ceturtā epizode šķiet tāda kā sadomāta, kā samocīta, un veids, kādā atklāta tās nozīme, drusku aiz matiem pievilkts. Alise Danovska iedzer malciņu no mazas suvenīrpudelītes (drosmei vai?) un pēc tam ilgi ņemas ar hēlija balonu, pūloties panākt, lai tas nelido prom un nekrīt zemē, bet karājas gaisā. Lai šādu triku dabūtu gatavu, Alise saplēš piecu eiro naudas zīmi un, līmējot papīra gabaliņus pie balona atsvara, cenšas nobalansēt balonu gaisā. Komentārs uzdod jautājumu, cik svarīga māksliniekam ir viņa ideja un ko viņš ir gatavs ziedot tās piepildīšanai. Jautājums vietā, tikai nevar saprast, vai piecīša fragments izrādes veidotāju ieskatā ir metafora lielam vai mazam upurim.

5.-7.epizode

Piektajā epizodē beidzot sastopamies ar konkrētiem prototipiem, kas stāstu par izrādes tapšanu atsvabina no abstraktiem vispārmākslinieciskiem pārspriedumiem. Ievas Kauliņas zīmējumā nav grūti pazīt Latvijas teātru direktorus Evitu Ašeradenu, Viesturu Kairišu un Egilu Siliņu, kuri sola sadarboties un izpildīt visas igauņu mākslinieka prasības. Bet – pēc tam, kad zīmētie direktori izrunājušies, Alise Danovska uzrāpjas stalažās, kur atrod glīti iesaiņotu kasti. Tā izrādās tukša. Komentārs vēstī, ka solīts makā nekrīt jeb reālie apstākļi, kuros māksliniekam nākas strādāt, vienmēr izrādās pieticīgāki, nekā cerēts. Ko lai saka – žēl, bet tā tas lielākoties mēdz būt.

Sestā epizode viscaur veltīta JRT mākslinieciskajam vadītājam Alvim Hermanim, kurš (zīmētā veidā, protams) uz jautājumu, vai būtu gatavs piedalīties Teātra dienas projektā un pievienot savam darbam iepriekš neplānotu koprades ceļā tapušu epizodi, atbild ar striktu “nē”, jo viņa veikumam kaut ko pielikt klāt esot absolūti nepieļaujami. Nu, to jau varēja sagaidīt.

Pēdējā septītajā epizodē redzam Kārli Krūmiņu, kurš kā dīvains monstrs izsteberē DDT pustumšajā foajē. Viņam pie kājām un rokām ar līmlenti ir piestiprināti krēsli. Tak jau laikam, lai vēstītu, ka mākslinieka dzīve un izrādes tapšanas process ir smagumu un apgrūtinājumu pilns. Un tā nu reiz ir balta patiesība.

Bye-bye, Henri!

Epizožu repertuārs ir izsmelts, un igauņu mākslinieks ir spiests secināt, ka no projekta nekas prātīgs nav sanācis. Henrijs uzsmaida kamerai savu saulaino smaidu, pamāj atvadas latviešu skatītājiem un paziņo, ka viņam cits nekas neatliek, kā vien kāpt autobusā un braukt atpakaļ uz Igauniju. Tas droši vien būšot interesantāk, nekā mēģināt salipināt izrādi Latvijā. Produkts, ko tomēr izdevies salipināt, aizņem apmēram četrdesmit minūtes. Aktieru darbošanās mijas ar komiksu ainiņām, kurās rakstiski vai mutvārdos tiek paskaidrota norišu jēga.

Šķiet, ka Teātra diena ir īsti piemērota, lai, pārvarot ģeogrāfiskās robežas un liegumu tikties vaigu vaigā, šādā formātā reflektētu par mākslas mērķiem, uzdevumiem un iespējām.

Iecere ir asprātīga un neapšaubāmi intriģē, realizācija gan maķenīt tā kā garlaiko. Varbūt tāpēc, ka izrādes veidotājiem pietrūkst pašironijas? Vai tāpēc, ka pandēmija visas jautrības rezerves izsmēlusi? Kaut gan – nav ko velti piekasīties. Ja jau Vāgners atzina, ka viņa Gesamtkunstwerk ir utopisks pasākums, kāpēc lai tāds nebūtu arī igauņu/latviešu kopīgais projekts “Māksla”?