Ieva Rodiņa

Teātra kritiķe un zinātniece

Man sāp iekšas. Valmieras vasaras teātra festivāls 2021

Augusta pirmā nedēļas nogale teātrmīļu plānotājos ierasti jau vismaz pusgadu iepriekš tiek atzīmēta kā laiks, kas būs jāpavada Valmierā. Visa pilsēta kļūst par teātra cilvēku – gan teātra veidotāju, gan kritiķu, gan uzticīgo skatītāju – satikšanās vietu, ceļojot no viena izrāžu norises punkta uz nākamo.

Šogad festivāls norisinās jau sesto gadu un, neskatoties uz drošības dēļ ierobežoto skatītāju skaitu tribīnēs, joprojām ir dzīvības pilns. Ideja par teātra iziešanu ārpus teātra ēkas un apmešanos pilsētvidē, galvenokārt zem klajas debess, pandēmijas kontekstā ieguvusi jaunu aktualitāti un turpina pulcēt kā pieaugušos, tā pusaudžus un bērnus. Šogad, tāpat kā ik pārgadus, festivāls režisora Jāņa Znotiņa vadībā veltīts tieši šai – jaunākajai un, iespējams, prasīgākajai auditorijai, kas teātra profesionāļus mudina meklēt jaunas izpausmes formas, auditoriju uzrunājošas tēmas un jaunas vietas pilsētā.

Pilsēta kā fons un bērnu/pusaudžu skatpunkts

Salīdzinot ar citiem gadiem, šogad festivāla komandas nav meklējušas izaicinošas, t.i., neparastas vai skatīšanās pieredzi būtiski ietekmējošas spēles vietas, bet pieturējušās pie jau “pārbaudītām vērtībām” – pamestiem laukumiem, daudzdzīvokļu māju pagalmiem u. c. spēles laukumiem, kam apkārtējā vide kalpo kā veiksmīgs fons. Tiem skatītājiem, kas festivālu apmeklē regulāri, brīvdabas izrāžu spēles noteikumi ir labi zināmi – vispirms jāmeklē festivāla slavenā briļļu emblēma un tad jau arī koka tribīnes. Šogad klāt nācis arī rituāls ar digitālā sertifikāta un personu apliecinoša dokumenta uzrādīšanu un anketas aizpildīšanu, taču pat distancētajās skatītāju rindās kūsā emocijas, sevišķi tajās izrādēs, kas paredzētas jaunāka vecuma bērniem.

Ja spēles vietu izvēlē festivāls sevi jau nedaudz sācis atkārtot, tad izrāžu formātu ziņā šīgada programma piesaka daudzveidīgu izvēli – no pastaigām (“Urbānais safari”, “Pasaules gals un citas blēņas”, “Bumba nerunā”, tostarp liepājnieku viesizrāde “Upe”) līdz dejas izrādei (“Pus audzis”), no formas ziņā “tradicionāla” teātra, kur skatītājs ir vērotāja lomā (“Marija un zibens”, “Bumba nerunā”, “Cilts”), līdz interaktīvai iesaistīšanai izrādē (“Pasaules gals un citas blēņas”), no nepastarpinātas aktiera – skatītāja sarunas, ielūkojoties acīs, līdz audioierakstam, kas izrādi ļauj baudīt individuāli un palikt vienatnē ar savām domām.

Savukārt saturiski festivāls šogad seko vienotai tēmai “Pasaule cita acīm”, aicinot ikvienu, bet jo īpaši bērnus un pusaudžus, būt iecietīgākiem, empātiskākiem un atvērtākiem. Festivālā redzētās izrādes vieno mēģinājumi teātra valodā atklāt to, kā bērni un pusaudži redz un izjūt pasauli ap sevi, pievēršoties tādām tēmām kā vientulība, mīlestība, attiecības ģimenē, seksualitātes meklējumi, pieaugšana, bērnišķīgums, ekoloģija, dabas un visu dzīvo būtņu saudzēšana.

Viss ir slikti/ nav labi

Zīmīgi, ka divas no festivāla izrādēm – Kristas Burānes izrāde-misija “Pasaules gals un citas blēņas” un Toma Treiņa un jaunā Valmieras teātra aktierkursa izrāde “Cilts” – sākas ar teju identisku konstatējumu: “Viss ir slikti” / “Nav labi”. Festivāla izrāžu kopnoskaņa, sevišķi uz kovidlaika fona, šķiet nevis dzirkstoši vieglprātīga, bet drīzāk rūpju un pārdomu pilna, un to, visticamāk, noteikusi tieši bērnu un pusaudžu šībrīža pasaules izjūta. Kaut arī nevienā no izrādēm (vismaz ne manis redzētajos/dzirdētajos stāstos) pandēmija netiek konkrēti minēta, tās nospiedumi sajūtami psiholoģiskajā fonā. Izrāžu varoņi visbiežāk ir vientuļi, izmisuši, nesaprasti un meklē veidus, kā atjaunot vai izveidot saikni ar ģimeni vai draugiem, vai arī kā izglābt pasauli no dažādiem bojāejas scenārijiem.

Vistiešāk pusaudžu pasaules redzējums izpaužas režisores Kristas Burānes izrādē “Pasaules gals un citas blēņas”, kas norisinās Valmieras 5. vidusskolas telpās un piedāvā jau festivālos “Homo Novus” aprobēto audioizrādes-pastaigas formātu, skatītājam pārvietojoties pa dažādām telpām pēc austiņās dzirdamajām instrukcijām. Ienākot skolā, katrs izrādes apmeklētājs tiek iedalīts savas krāsas komandā un iegūst ceļabiedru, ar kuru tiek dalīts improvizēts skolas sols un vēlāk kopīgi izstaigāts maršruts. Par to, lai skatītājus pārceltu no vienas realitātes citā, kopš pirmajām minūtēm rūpējas pelēkos kombinezonos tērptie aktieri Mārtiņš Meiers un Jānis Kronis, kuri virtuozi un jūtīgi vada spēles norisi. Ar atraktīvu Power Point prezentāciju un groteski izspēlētu amatierludziņas uzvedumu tiek izskaidrota blasauļu jeb blakus esošo pasauļu teorija, kā arī dots svarīgs uzdevums – doties misijā un atrast rīkus pasaules glābšanai (RPG).

Izrādes pamatvēstījumu veido Cēsu Jaunās pamatskolas, Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas un Valmieras Viestura vidusskolas skolēnu sarakstītie un audioversijā ierunātie stāsti, kas ir dažādi gan izpildījuma kvalitātes, gan tematikas un noskaņas ziņā un pavadīti ar noskaņu ziņā izsmalcinātu Mārtiņa Meiera un Emīla Zilberta režisētu mūzikas fonu.

Arī pēc tam, kad skatītājs saņēmis austiņas, audioierakstā turpina skanēt aktieru Mārtiņa Meiera un Jāņa Kroņa balsis, instruējot, vadot un bieži vien arī komentējot dzirdētos stāstus. Ieejot ķīmijas, literatūras un citās klasēs, psihologa kabinetā, sporta zālē vai skolas dārzā, skatītājs pats šķietami nosaka savu skatīšanās pieredzi, austiņās dzirdamo stāstu iztēlē sasaistot ar apkārt redzamajiem priekšmetiem, dabas elementiem u.tml., kamēr spēles vadītāju balsis ik pa brīdim mērķtiecīgi pievērš uzmanību noteiktiem objektiem, tādējādi tomēr kontrolējot stāsta fokusu. Brīžiem komentāri riskē skolēna stāstījumu pārlieku fragmentēt, bet brīžiem šī fona informācija uz skatītāju iedarbojas spēcīgāk un atraktīvāk par pašu pamatstāstu (kā, piemēram, komentārā par to, ka cilvēks katru nedēļu apēd tik daudz mikroplastmasas, cik liela ir viena kredītkarte).

Vārdu spēles daudzdzīvokļu pagalmā

Jau Kristas Burānes izrādē ieskanas aicinājums pievērst uzmanību lietām, par ko ikdienā neaizdomājamies vai paskrienam garām, aizmirstot par tuvākajiem cilvēkiem vai izzūdošo dabas harmoniju. Arī jaunās režisores Māras Uzuliņas festivāla debijas izrāde – skābā skudru drāma “Bumba nerunā” – piedāvā neparastu skatpunktu, tematikas ziņā rosinot mazo skatītāju fantāziju. Ar dzejnieka Raimonda Ķirķa, mākslinieku Andra Landaus, Gundegas Evelones un skaņu mākslinieka Reiņa Indāna palīdzību radīts stāsts par astoņgadīgu nerunājošu zēnu, pamazām no sadzīviskā aizvirzoties uz fantāzijas radītu pasauli, kurā zēns palīdz par sevi mazākajām skudrām, pārvēršoties par vienu no tām. Uz vēdera uzlikta golfa nūju soma pārvēršas par skudras ķermeni, koka zari – par antenām, aizkari – par skudru karalienes kroni, u. tml. Izvēlētajā spēles formātā, daudzdzīvokļu mājas labirintos sekojot aktieriem Kristianam Kareļinam un Anastasijai Rekutai-Džordževičai, Raimonda Ķirķa dzejas teksti gan brīžam šķiet zaudējam adresātu. Izrādei sākoties, aktieri tos izpilda, atrodoties krietnā atstatumā no skatītājiem, un tikai vēlāk pamazām izdodas nodibināt tiešu kontaktu, finišējot ar lipīgo “skudru skābes” dziesmiņu.

Jauno aktieru cilts

Savā, šoreiz pagalma kariņu pasaulē, ieved Toma Treiņa un Valmieras teātra jauno aktieru Ievas Esteres Barkānes, Krišjāņa Stroda, Rūda Bīviņa, Arta Jančevska, Agneses Laicānes, Meinarda Liepiņa, Sanda Runges, Kārļa Dzintara Zahovska un Aksela Aizkalna kopīgi radītā izrāde “Cilts”. Ietērpti Martas Mielavas dzīvespriecīgu krāsu eksploziju atgādinošajos kostīmos, ik pa laikam pazuzdami un iznirdami no koši violeta metāla konteinera, aktieri pārliecinoši vienotā ansamblī izspēlē stāstu par divu cilšu bērnišķīgajiem cīniņiem, bet vienlaikus pāri visam stāvošu draudzību. Ne pārāk mērķtiecīgi, taču nojaušami Artūra Dīča dramaturģijā ievijas arī tēma par neauglīgu zemi, no kuras, mīlestības rosināti, izaug dažādi neparasti “augi” jeb dzīvība. Izrādi varētu pat nodēvēt par tādu kā sētas kariņu “Romeo un Džuljetu”, kas būvēta no dažāda garuma un veiksmīguma etīdēm. Bet kaut kur perifērajā uztverē nemitīgi prātā turas Elmāra Seņkova telšu pilsētiņas trash estētikā veidotais “Šekspīrs”, kur bez visa cita tāpat liela nozīme bija dzīvajai skaņu un mūzikas partitūrai. “Ciltij” muzikālo fonu radījis komponists Jūlijs Melngailis, un tas palīdz aizpildīt nosacīti “tukšākās” izrādes vietas, kurās nav izdevies savīt vienlīdz spraigu darbības līniju.

Līdzīgi kā režisora pirms diviem gadiem festivālam radītajā izrādē “Pagalms atdzīvojas”, arī šoreiz aktieru rokās brīnumaini pārvēršas dažādi sadarbībā ar mākslinieku Kristapu Kramiņu “dizainēti” priekšmeti. Velkot paralēles ar dadaistu un futūristu teatrālajām akcijām, aktieri skandē dekonstruētas frāzes itāļu valodā, rečetē, dzied, kliedz, dejo, skrien un kā rekvizītus izmanto dīvainus metāllūžņus, kas iegūst neparastas funkcijas, raisot bērnu smieklus un sajūsmu. Abām no ciltīm ir savs talismans – robotam līdzīga radība, kas “salipinās” kopā, katram aktierim ieguldot savu artavu.

Love is for loosers

Artūra Dīča dramaturģija ir pamatā vēl vienam festivāla jauniestudējumam – Lienes Gravas komiskajai deju izrādei “Pus audzis”, kas ir tiešs turpinājums pirms diviem gadiem tapušajam hītam “Pus otrs”. Ja pirmā no diloģijas izrādēm balstījās dinamiskā fiziskajā darbībā, žilbinot ar akrobātiku un virtuozu tempu, caur to izstāstot stāstu par mīlestības trijstūri starp diviem puišiem un meiteni, tad “Pus audzis” šķiet vairāk tuvināmies dramatiskā teātra spēles noteikumiem. Pieci dejotāji – Elīna Gediņa, Egija Abaroviča, Ģirts Bisenieks, Ivars Broničs un Aldis Liepiņš – iejūtas pusaudžu ādā, apdzīvojot palielu spēles laukumu aiz kādas Pārgaujas daudzdzīvokļu mājas. Līdzās dejas valodai, kurā tiek plastiski izpaustas emocijas, izpildītāji izspēlē arī teatrālas etīdes, dažādās dzīves situācijās (kino, izlaidumā, sporta laukumā utt.) precīzi atdarinot pusaudžu pašizpausmes, izturēšanos, ķermeņa valodu. Konkrētie saziņas modeļi attēloti ar veselīgu ironiju, tādēļ atšķirībā no citām festivāla izrādēm dominē tieši pieaugušo skatpunkts, kas izrādes vēstījumu padara daudzslāņainu un savā ziņā pat retrospektīvi nostalģisku.

Paralēli fiziskajam slānim vēstījumā iezogas arī tiešā runa, kas uz mājas sienas tiek uzpūsta ar dažādu krāsu aerosoliem – līdzīgi kā uz skolas tāfeles sarakstīti ķeburi, kamēr skolotāja ir izgājusi no klases. Te sāk virknēties gan ģenitāliju zīmējumi, kas vēlāk pārtop par jautriem kaktusiem, gan paaudzes izjūtu manifestējošas frāzes, kā “Love is for loosers”, gan emociju uzvirmojumā simpātiju objektam nodotas ziņas, kā “Man sāp iekšas” vai “Zane dod visiem”.

Zibenīga drāma

Festivāla ritmā laika trūkuma dēļ man secen iet aktrises Ances Muižnieces un Pamelas Butānes radītā klausāmizrāde – pastaiga ģimenei “Urbānais safari”, kas četros dažādos maršrutos pievēršas paaudžu atšķirības tēmām, izsekojot 45, 33, 17 un 11 gadu vecu varoņu stāstiem. Dažādu paaudžu atšķirīgajā pasaules skatījumā balstīts arī teātra trupas KVADRIFRONS jaunākais veikums, kas šoreiz tapis režisores Paulas Pļavnieces vadībā. “Marija un zibens” ir izrāde labākajās kvadrifroniešu tradīcijās. Klāva Meļļa kompaktā dramaturģiskā shēma, dzīvie dialogi un iezīmētās asprātīgās situācijas ir pamats, uz kura izaug dinamiski izspēlēts komiski dramatisks stāsts. Četru aktieru – Reiņa Botera, Ances Strazdas, Āra Matesoviča un Sandijas Dovgānes varoņi ienāk spēles laukumā – tenisa kortā – žilbinoši baltās drēbēs, pamazām atklājoties dažādiem “tumšiem” konfliktiem. Mīlestības četrstūra peripetijas pasvītro horeogrāfa Rūdolfa Gediņa radītā kustību režija, kurā katram žestam, ķermeņa ekspresijai, pat mīmikai ir sava zemtekstuāla nozīme, padarot katru izrādes minūti aizraujošu.

Sadzīviskā līmenī varoņi satikušies badmintona laukumā, bet izrādes veidotāji sporta tēmu radoši izvērš, dažādi apspēlējot sporta rekvizītus un ironiski stilizējot sportam raksturīgus spēles noteikumus, kustības, pozas, pat skaņas. Izrādes, kurās sports kļūst par varoņu psiholoģijas atklājēju, Latvijas teātrī parādās ik pa laikam, un KVADRIFRONA veikums iezīmē jaunas šķautnes šajā tendencē.

Izrādes vienojošais vadmotīvs ir "zibens" – elektrizētas ir varoņu savstarpējās attiecības, kurās dažādi attiecību modeļi un sociālās lomas mainās badmintona serves ātrumā, bet nosacīti par galveno varoni kļūst Ances Strazdas Marija, kurai zibens teju mitoloģiskā kontekstā iespēris ciskā, padarot viņu īpašu. Savukārt Reiņa Botera un Kārļa Tones radītā mūzika izrādei piešķir papildu ironisku vai lirisku noskaņu, vienlaikus palīdzot aktieriem brehtiskā manierē pārslēgties no vienas ainas uz nākamo, no viena emocionāla stāvokļa uz citu.

Pirms diviem gadiem tapusī KVADRIFRONA izrāde “B_Ž_S” jau atradusi vietu trupas repertuārā, un jācer, ka arī jauniestudējums “Marija un zibens” nākotnē pielāgotā veidā būs pieejams Rīgas auditorijai, jo izrāde šķiet viens no veiksmīgākajiem pusaudžu auditorijai radītajiem skatuves darbiem pēdējo gadu Latvijas teātrī.

Gabaliņš prieka

Valmieras festivāls vasaras izklaižu “ēdienkartē” vienmēr asociējies ar gabaliņu prieka. Ar dzīvu satikšanos, pāri malām kūsājošu radošumu un labu pēcgaršu, kas saglabājas līdz pat nākamajam gadam. Šīgada vislielākais prieks ir festivāla veidotāju nelokamā apņēmība un organizatoriskā profesionalitāte, īstenojot pasākumu klātienē pat sarežģītajos pandēmijas ierobežojumu apstākļos. Enerģijas apmaiņa ir notikusi, un ticu, ka tā pilnīgi noteikti notiks arī nākamgad.