“Kro-Kro” ir klusināts vēstījums par laika posmu dzejnieka jaunībā, kad kāzām seko nevis laime pirtiņā, bet gan apsūdzība pretpadomju aģitācijā un septiņi gadi stingra režīma kolonijā.

Šī gada 12. augustā latviešu dzejnieks Knuts Skujenieks un viņa sieva Inta svinēja dimanta kāzas jeb 60 gadu laulības jubileju. Šajā zīmīgajā dienā, māksliniekam un viņa kundzei klātesot, Līgatnes pasākumu vietas Zeit Lielajā zālē notika muzikālās kamerizrādes “Kro-Kro” satikšanās ar skatītājiem. Izrāde, kas vien ar pirkstu galiem vieglītēm aizskar, kas paliek distancēta, cieņpilna… bet no kurienes tad tas saviļņojums?

Izrāde izaugusi no Skujenieka un viņa sievas savstarpējās korespondences [1], kas aptver septiņu gadu atšķirtības laikposmu viņu dzīvēs. Laiku, kas prasījis ārkārtīgu sīkstumu un pacietību, pārbaudot gan cilvēku fizisko un emocionālo izturību, gan vērtības, gan savstarpēji dotos solījumus. Ideja par to, ka Knuta un Intas vēstules būtu pārvēršamas skatuves stāstā, režisorei Inesei Mičulei radusies jau pirms ilgāka laika, taču īstajiem cilvēkiem, kas būtu ieinteresēti šī darba tapšanā, izdevies sastapties vien tagad. Daļa no vēstulēm nu dzirdama aktiera Mārtiņa Meiera interpretācijā, ko papildina mūziķes Sniedzes Prauliņas sarakstītā un izrādē izpildītā oriģinālmūzika Knuta Skujenieka dzejoļiem.

“Kro-Kro” ir klusināts vēstījums par laika posmu dzejnieka jaunībā, kad kāzām seko nevis laime pirtiņā, bet gan apsūdzība pretpadomju aģitācijā un septiņi gadi stingra režīma kolonijā. Starp Latviju un Mordoviju toreiz ceļoja vēstules un dzejoļi. Šodien tie veido izrādes saturu. Iestudējumā redzam gan jaunus, līdz neticamībai apņēmīgus cilvēkus – Knutu un Intu, gan to, kā fiziski un emocionāli grūtos beziespēju apstākļos tomēr notiek dzejnieka tapšana. Process, kas nevar nenotikt.

Māksla kā nenovēršamība ir izrādē viscaur klātesoša. Tieši brīži, kad dzejnieks nespēj rakstīt, ir viņa izmisuma virsotnes, kur virmo bailes pazaudēt šo spēju – lielāko viņam piederošo vērtību.

Izrāde ir viscaur divslāņaina. Paralēli dzīvesstāsta sižetam savu patstāvīgu lomu spēlē Knuta Skujenieka izsūtījumā rakstītā un mājup sūtītā dzeja, sasaukdamās ar autora tālaika izjūtām. Papildu dimensiju dzejai piešķir tās muzikālais ietērps, kā arī Sniedzes Prauliņas kristāliski aukstā, dzidrā balss. Ar muzikālo noformējumu izrāde iegūst pārpasaulīgu ārpuszemes noskaņu. Mūzika, tāpat kā izrādes telpa, ir minimālistiski veidota: klavieres, balss, daži akordi, dažas harmonijas. Un tad kāda negaidīta detonācija, kāda klasiskajā harmonijā neiederīga nots liek nojaust – uz vienkāršo, pat primitīvo ir jāspēj paskatīties no cita skatpunkta. Kā pēc izrādes noskatīšanās intervijā minējis pats Skujenieks, vienubrīd rodas apjausma, ka dzīve lēģerī arī ir dzīve.

Aktieris Mārtiņš Meiers, kaut lasa abu laulāto vēstules, vairāk identificējams ar pašu dzejnieku, kamēr Sniedze Prauliņa drīzāk ir radošuma un brīvības simbols, nevis Intas Skujenieces personifikācija. Balti tērpta un mēma, šī ziemeļmeita sēž pie klavierēm, un viņu atraisa vien taustiņi un dzejas vārdu virknējumi, bet ne ikdiena. Brīžiem abi mākslinieki veido acu kontaktu. Īpaši Mārtiņš Meiers atrodas pastāvīgā, kaut arī fiziski distancētā partnerībā, vēršot skatītāja uzmanību uz Skujenieka izsūtījuma gadu fokusu – sievu. Lai arī simbols vai mūza, Sniedze Prauliņa neapšaubāmi iemieso iestudējuma femīno enerģiju. Taču muzicēšanas laikā māksliniece iegrimst savā pasaulē, kas ir maz saistīta ar fiziskās eksistences līmeni. Caur Meiera klātbūtnīgumu un Prauliņas prombūtni izjūta par abu tēlu starpā esošo attālumu un tā radīto smagumu ir gandrīz vieliska.

Izrāde – puspagrieziens, pussmaids, gaismēna. Mirklis no lampas ieslēgšanas klikšķa līdz nākamajam, kas to izslēdz. Scenogrāfiskajā noformējumā māksliniece Agnese Kaupere organiski izmantojusi Zeit zāles industriālo stilistiku ar ķieģeļu sienu un metāla kāpnēm uz balkonu, to papildinot ar metāla režģiem un vairākām galda lampām. Vēl koka sols, bezformīgas nenosakāmas krāsas drēbes aktierim, un urbānā estētika ir kļuvusi par Mordovijas laku rūpnīcu, dzīvojamo baraku, karceri…

Kaut arī nav vērojami centieni ilustrēt darbības vidi, tomēr tā šķiet pašatdzīvojusies. Bezvārdu stāstu stāsta arī galda lampas, kas pastāvīgi tiek ieslēgtas un pārslēgtas, lai palsajā spuldzes gaismā cik necik saburtotu kārtējo tik ļoti gaidīto un nepieciešamo vēstuli. Blāvie staru kūļi, ko aktieris pats ieslēdzot rada un virza, ir tēla griba un spēja saņemties, koncentrēties un pavērsties nepieciešamajā virzienā. Lampas faktiski rada izrādes centrālo vizuālo tēlu – aktiera ēnu, kas negribīgajā gaismā cenšas salasīt izdzīvošanas solījumu. Ēnu no cilvēka, kurš būtu varējis dzīvot pavisam citu dzīvi. Un šodienu kā ēnu no tā, ko šis cilvēks piedzīvojis.

Neraugoties uz likteņu skaudrumu, režisore izrādes vēstījumu risina rāmi, bez lieka dramatisma, ar  viscaur jūtamu pietāti pret personām, kuru domas un vārdi, pārdzīvojumi un attiecības šeit izskan. Emocionālais sabiezējums tiek panākts vienīgi ar iekšēju spriegumu, noskaņu un jēgu, kas ielikta teksta, dzejas un mūzikas kompilācijā.

Būtisks ir Mārtiņa Meiera vibrējošais jūtīgums gan pret tekstu, gan skatuves partneri, gan publiku. Aktieris ir atradis dzejnieka tēla iekšējo dinamiku, ko visvairāk pārraida balss tembrs un ritms. Meiera skatuviskā eksistence ir iekšējas enerģijas pilna. Savādi, bet vitalitāte netraucē izrādes smeldzīgajai stīgai, kā akordā sabalsojot gan ikdienišķo, gan mākslinieciski apcerīgo. Arī atsevišķās komiskās epizodes izdevušās krāsainas un patīkami iegulst stāstā.

Sniedzes Prauliņas mūzika pārsvarā paliek minora toņkārtā. Tā ir apcerīga un klusināta, tāpat kā visas izrādes norises, gaismas. Šeit nav vietas spilgtai ekspresija vai polifonijai, taču izrādās, ka daži mūsdienīgi elektroniski paņēmieni, kā cilpmašīna vai atbalss efekts, kosmiski ēteriskajā dzejpasaulē iederas gluži labi. Tomēr arī šī mūzika nav bezcerības vai nolemtības apdvesta, drīzāk to varētu raksturot kā ilgpilnu un sapņainu, paralēli dzīvei esošu. Vērīgākam klausītājam garām nepaslīdēs arī dažas stilizācijas – muzikālajā noformējumā ieskanas gan garīgo dziedājumu, gan operas motīvi –, un  katram pašam iespējams izlemt, cik lielu satīras devu tajā saklausīt.

Kaut būvēta no atsevišķiem elementiem, izrāde atstāj viengabalainu iespaidu. Režisorei izdevies panākt, ka visas skatuviskās norises notiek ar vienu koncentrētu, mērķtiecīgu ieelpu.

“Kro-Kro” ir cilvēka spēka apliecinājums. Kad zālē sēdošie, izdzīvojot izrādes varoņu likteņus, jau ir salūzuši, tad izrādās, ka tie, kas patiesi pārbaudīti ar atšķirtību, trimdu, badu, vientulību, trūkumu, ir vien uz laiku sagumuši, lai izslietos, turpinātu un izturētu. Lai tiktu pāri, piedotu savam liktenim un dzīvotu tālāk. Izrāde ir arī surdinēta himna mīlestībai, kas gadiem spēj būt dzīva atšķirtībā un noturēt virs ūdens divus slīkstošos.

Izrāde ir lasāma starp neuzrakstītajām un līdz ar to nepateiktajām, neizdziedātajām rindām. Caur to ir iespēja domāt par bezgalīgi daudz ko – par brīvības pakāpi, ko nenovērtējam un uzskatām par pašsaprotamu, par savstarpējo attiecību vērtību, par cilvēka emocionālās izturības robežām, par vajadzību pēc brīvības kā vitāli nepieciešamo lielumu – un daudz ko citu. Taču izrāde atgādina, ka nevis apstākļi, bet attieksme nosaka to, kas un kādi esam.

Ak, jā: neizprotamais, sirsnīgais izrādes nosaukums ir radies no Knuta un Intas savdabīgā mīļvārdiņa – viņi viens otru vēstulēs dēvējuši par Krokodilu un Krokodilieni. Vai Kro. Vai Kro-Kro.