Lauma Mellēna-Bartkeviča

Teātra un mūzikas kritiķe un zinātniece

Smiļģis. Demitoloģizēts

Viesturu Kairišu nebaida ne Dailes skatuves, ne Smiļģa personības mērogs, ne arī tas, ko kāds padomās.  Un tieši pēdējais priecē arī tad, ja rodas iebildumi pret tēmas interpretāciju.

Pandēmijas ierobežojumi pagājušogad atstāja Dailes teātri bez vērienīgām un plašām simtgades svinībām, kā arī bez iespējas publikai prezentēt Māras Zālītes jaundarbu par Dailes dibinātāju Eduardu Smiļģi. Viestura Kairiša iestudējums “Smiļģis” pagājušā gada novembrī uz veselu sezonu iegūla plauktā pēc iekšējās pirmizrādes, lai sastaptos ar skatītājiem šīgada 27. augustā, iespējams, savādākajā no teātra sezonām, kāda jebkad piedzīvota. Taču šādas  nobīdes  savā ziņā pat piestāv Smiļģim, tāpat kā zilais paklājs sarkana vietā pie teātra ieejas pirmizrādes vakarā – lai brīnās, lai ievēro un jautā, tā vai citādi iespiežoties atmiņā kā kaut kam sevišķam un neparastam.

Jauniestudējums Dailes teātrim noteikti ir kaut kas neparasts – konceptuāli dekoratīva formas izrāde uz stereotipus neekspluatējošas dramaturģijas bāzes, kurā drošu roku nelineāri savīti vispārzināmi un arī citkārt zem pjedestāla paslaucīti fakti, noklusētas vai iedomātas epizodes un cilvēciskas vājības, tādējādi padarot Smiļģi īstāku un pilnīgāku, burtiskā nozīmē daudzšķautņaināku, nekā, teiksim, mācīts skolās vai augstskolās, kur nu vispār vēl kaut ko no teātra vēstures māca. Domājams, arī Dailes teātra ierastajai publikai šis Lielās zāles iestudējums izrādīsies negaidīts pārsteigums, jo nemaz nav līdzīgs nekam pārskatāmā laika periodā iepriekš redzētajam. Pieļauju, ka tāds arī bijis izrādes veidotāju mērķis. Vismaz Māra Zālīte uzsver Smiļģa personības iedvesmotus atslēgvārdus: “Nekāda pelēkā naturālisma, nekāda putekļainā reālisma! Meklēsim dzīves mistērijas būtību!”  

Eduards Smiļģis ir viena no latviešu teātra vēstures spilgtākajām personībām, kas apvīta ar daudziem mītiem un leģendām, no kuriem daļai apliecinājumu vēl iespējams rast laikabiedru atmiņu stāstos vai rakstiskos fiksējumos. Tās visas, protams, ir subjektīvas interpretācijas. Arī šī, un nekautrējoties. Bez naftalīna un truli komplimentārām vēsmām. Atceros, cik dīvaini šķita redzēt, kā pagājušogad no Vecās Dailes – Jaunā Rīgas teātra ēkas Lāčplēša ielā 25 sienas tika drupināts slavenais Smiļģa portrets, pārvēršoties gruvešos. Portrets, protams, ir uz Dailes jauniestudējuma programmiņas vāka, varbūt kā atdzimšanas zīme. Tik pazīstams un maldinošs reizē, jo izrādē nekāds uzmācīgs “tēva gars” neklīst pat par spīti tekstā iekļautajām  Hamleta monologa rindām un citiem atsevišķiem pasaules dramaturģijas citātiem, kas izvēlēti struktūru veidojošiem un dažādus mājienus dodošiem vadmotīviem, piemēram, aina no Karlo Goldoni “Divu kungu kalpa”, kas vijas cauri visam iestudējumam. Izrāde ir par Smiļģi arī tad, kad šķietami runā viņa atveidoto un iestudēto lugu personāži.

Sākotnējais iestudējuma temporitms šķiet baisi lēns, it kā paštīksminoties par formu – gan visiem sešiem Smiļģiem, ko atveido Kārlis Arnolds Avots, Artūrs Skrastiņš, Lauris Dzelzītis, Gints Grāvelis, Kaspars Dumburs un Toms Veličko, gan scenogrāfes Ievas Jurjānes stilizēto modernisma scenogrāfiju. Tā sastāv no šūnveidīgām stumjamām slīpu plakņu konstrukcijām ar melnu ārpusi un kobaltzilu iekšpusi, ko papildina trijstūrveida slīpā leņķī novietoti videoekrāni abās skatuves pusēs, kur periodiski tiek projicēti tuvplāni. Tā ir daudzdimensionāla telpa, reizē istaba, māja un cietums vai pat zārks.  Dinamika iestudējumā ienāk caur tekstu un kustību – gan telpā, Janas Jacukas horeogrāfijai atgādinot par kustības īpašo nozīmi Smiļģa un Felicitas Ertneres veidotajā teātrī, gan darbībai attīstoties caur tekstā savītajām Smiļģa dzīves epizodēm, kurās ir gan kaisle, gan bailes, gan maigums, gan dusmas, gan traģika. Brīdī, kad visi seši Smiļģi mērķtiecīgi pārvietojas no skatuves uz zāli, virtuozi balansējot, plašajos žestos slēpjot līdzsvara turēšanu un kāpjot pa skatītāju krēslu roku balstiem līdz kādai 8. rindai, kļūst žēl, ka nesēžu zāles pašās beigās, netālu no Smiļģa horizonta, jo no turienes skats noteikti ir iespaidīgāks, lai arī izjūtas asākas, kad aktieris uzmin uz piedurknes, un es klusībā zīlēju, kā viņi apgriezīsies, jo atmuguriski veikt tos pašus soļus būtu pārdroši. Šāda, skatuves un zāles robežu pārkāpjoša epizode gan ir piesardzības režīmā – tikai viena. Tāpat kā, paldies dievam un Jurim Vaivodam, ir tikai viena un gaumīgi īsa hrestomātiskā muzikālā Dailes zīme – Burharda Sosāra “Kavalieru dziesma” ar Valda Grēviņa vārdiem no izrādes “Gestas Berlings”. 

Ilzes Vītoliņas kostīmi raksturīgi ir izteiksmīgi krokās un siluetos, stilizējot 20. gadsimta pirmās puses ģērbus – pelēkus vilnas uzvalkus kungiem, krītošus audumus dāmām, vai tā būtu eleganta krādziņkleita Kristīnes Nevarauskas Bertai Smiļģei (vienīgajai sievietei, kura Smiļģī neredz ģeniālu mākslinieku – piezīme no programmiņas, atsaucoties uz senu Ievas Strukas rakstu), spilgti sarkans samts Dārtas Danevičas atveidotajai psihopātiskajai Smiļģa grūpijai ironiskā Spīdolas tēlā vai melni bēšs atlass Rēzijas Kalniņas tēlotajai rafinētajai salonu lauvai – aktrisei Lilijai Štengelei.  Pieminēt gribas arī balto mirstamkleitu ar kāzu kroni kā nepārprotamu alūziju ar Leldi no “Spēlēju, dancoju”, kas parādās divreiz – Ievas Segliņas atveidotajai Smiļģa māsai Eleonorai un Lidijas Pupures atveidotajai Smiļģa mātei Ozes nāves skatā, kur Māra Zālīte Smiļģī saredzējusi Pēra Ginta vaibstus. Interesanti, ka kungiem dominē monohromas gammas tumši tērpi, vien atskaitot ainu, kad visi seši Smiļģi pārtop dāmās un tērpjas spilgti sarkanā kostīmā ar platmali. Un, protams, Ievas Segliņas atveidotais Rainis – viegli distrofisks, ar kūju un plandošā smilškrāsas putekļu mētelītī – izcila reprezentācija, lai gan vēsturisko personāžu portretiskās līdzības sērga, sevišķi izmantojot silikona plikos paurīšus un parūkas, latviešu teātrī mazliet sāk kļūt simptomātiski biedējoša.

Tas ir sarežģīts uzdevums, īpaši jaunajiem aktieriem Kārlim Arnoldam Avotam un Tomam Veličko, kam vienā mirklī no Smiļģa jāpārtop spilgtos, atšķirīgos epizodiskos tēlos. Nemanāmāk pārlēkt tēlu robežas izdodas Laurim Dzelzītim, Gintam Grāvelim un Artūram Skrastiņam. Majestātiska un cēla ir Lidijas Pupures Smiļģa māte, stabila kā  klints un Dailes 3. studija, kuras absolventi vēl Smiļģi piedzīvojuši nepastarpinātā klātienē,  gluži kā dzīvs liecinājums praksē, dziesma,  kas  aiz laika (Māras Zālītes lugas ietekmē arī recenzijā mēle niez rīmēt Raini un alkt reiz iepazīties ar pilnu dramaturģes lugas tekstu, jo raudzīt citēt precīzi un  paļauties uzatmiņu pēc vienas izrādes pat šādā postmodernā kolāžā nebūtu prāta darbs). Skatītāju pie zemes vispār notur tradicionālāk un viengabalaināk veidotie sieviešu tēli, tostarp Ilzes Ķuzules-Skrastiņas burvīgi plastiskā Felicita Ertnere un Rēzijas Kalniņas Lilija Štengele ir ne mazāk spilgtas un spēcīgas personības kā stāsta galvenais varonis. Sevišķi atmiņā aizķērusies aina, kur ar Štengeli sarunājas divi Smiļģi – maigais, jūtīgais Artūra Skrastiņa tēls plūdenajās intonācijās un ārprātīgi greizsirdīgais Kaspara Dumbura Smiļģa veidols temperamentīgajās replikās, uzskatāmi demonstrējot režisora iekšējās kolīzijas un izkāpinot tās līdz traģikomismam.

Kopumā “Smiļģis” ir normāla šizofrēnija. Šis oksimorons piestāv interpretācijai par pretrunīgu, neviennozīmīgu, traģisku un lielu personību. Vienalga, vai tas būtu tas Smiļģis, kuram svarīgākais bija “degt, ne trūdēt”, vai tas, kuram mūža nogalē toleranti vajadzēja pateikt “Smiļģīt, tu smirdi!”. Domājams, kritiķu un skatītāju domas par iestudējumu dalīsies, būs gan sajūsmas, gan sašutuma kliedzieni, kā jau par visu, kas iet ārpus ierastajiem rāmjiem, ļaujas riskam un tradīciju pārradīšanas alķīmijai. Patiesi var novēlēt, lai čirkstošais Raiņa Zemesvēzītis ar Māras Zālītes Smiļģim veltīto “Dzīvs irrrr…..” iemitinās Jura Žagara un Viestura Kairiša vadītajā Dailes teātrī uz palikšanu. Tie, kas zina rindas turpinājumu, to neverbalizē.