Henrieta Verhoustinska

Teātra kritiķe, LTV žurnāliste

Mēness Jāņu nakts krāsā

Līdzīgi kā savā Liepājas teātra izrādē “Šekspīrs”, arī “Sapnī vasaras naktī” Seņkovs dekonstruē Šekspīra darbus, atklājot tajos raupjo, no tirgus laukuma teātra aizgūto dabu, kā arī šodienīgumu.

Režisora Elmāra Seņkova izrāde “Sapnis vasaras naktī” Nacionālajā teātrī sākas līdzīgi, kā savulaik sākās citas Šekspīra lugas – “Karaļa Līra” iestudējums Rīgas Krievu teātrī Viestura Kairiša režijā. Proti, ar kailu vīrieša augumu, ar muguru pret skatītājiem. Ar seju pret priekškaru, Artura Krūzkopa Paks stāv, vijīgi ieņēmis skulpturālu pozu. Turpmāk viņš līdzdarbojas itin visās norisēs, nekas nepaslīd garām viņa caur pieri piemiegtajām acīm, ja nu vienīgi tam sajūk atēnieši, kuru acis jāieziež ar mīlas dziru, tādēļ nevis Hermiju mīlošais un Helēnas karsti mīlētais Demetrijs, bet gan ar Hermiju abpusējas jūtas baudošais Lizanders pilnīgi neloģiski pēkšņi iemīl Helēnu. Kļūdu labodams, Paks iemīlina Helēnā arī līdz šim viņu atraidošo Demetriju, un pēkšņi sapņu, laumu, feju un elsu, un nopūtu pilnajā mežā nule visu dievinātā Hermija tiek iemīļotā Lizandera un arī nemīlētā Demetrija atraidīta, lamāta par etiopieti un knīpuknauķi (brīnišķīgs Jāņa Elsberga tulkojums, beidzot var saprast, ko varoņi runā dzejā!). Hermija attopas pilnīgi viena. Apakšveļā.

Pērlīšu spēle

Un tas viss Paka dēļ. Pakam patīk nežēlīgi joki, viņš ir gražīgs un noslēpumains vienlaikus. Par čupa čupu, ar ko viņu kā dresētu ronēnu par labi paveiktu (ne)darbu apbalvo viņa kungs – feju pavēlnieks Oberons, viņš gatavs visu pasauli apskriet. Artura Krūzkopa Paks iemieso ambivalenci – starp nopietnību un nešpetnu humoru, starp sirrealitāti un piezemētu realitāti, starp seksapīlu erotiku un tīru dzejas garu. Aktieris šobrīd ir savā labākajā formā un sarežģīto uzdevumu veic spīdoši. Taču arī visa izrāde kā rīta zāle rasas pilieniem piebērta aktierdarbiem – pērlītēm.

Atsevišķu slavas dziesmu pelnījusi Sanita Paula par ielekšanu Hermijas lomā, kad slimība no trases nocēla kolēģi Lieni Sebri (viņu šajā lomā redzēsim vēlāk). Aktrisei esot bijuši vien pāris skatuves mēģinājumi. Paulas Hermija ir trausla, izlutināta lellīte ar milzu skropstas plikšķinošām acīm. Pretstatā viņai Janas Ļisovas Helēna ir striktāka, ar vētrainu temperamentu un verdošu sašutumu apveltīta jauna sieviete, kas lieliski zina, ko grib (šajā lomā arī Laura Siliņa). Igors Šelegovskis Demetrija lomā, laiski un līgani gorīdamies savā rozā uzvalciņā, manierīgi stiepjot vārdus, pavisam noteikti lielāku interesi izraisa Hermijas tēvā – krāšņā ķirškrāsas kostīmā tērptajā Normunda Laizāna Egejā. Egejs vēlas Demetriju meitai izprecināt, lai pats ap viņu varētu lakstoties. Paša Demetrija interese par jebkuru iespējamo mīlas partneri izrādes veidotājiem nav šķitusi svarīga. Arī Kārļa Reijera gaišzilais (burtiski – tērpa ziņā) Lizanders, acis un nolūkus slēpjot zem saulebrillēm, šķiet kā japītis Itālijas dienvidos – tikai saules vietā šeit Jāņu nakts aptrakušais mēness. Dievišķais Oberons Kaspara Zvīguļa artistiskā iemiesojumā smej dēmoniskus smieklus, bet Madaras Botmanes graciozā feju karaliene Titānija iečiepstas laumiņu balsī. Savijušos ķermeņu neprāts kulminē Jāņu nakts bakhanālijās. Ķermeniskajā izrādes slānī milzu nozīme ir Elīnas Gediņas plastiskajai kustību partitūrai.

Viņu parādīšanās un mēģinājums iestudēt “Romeo un Džuljetu” ar Matīsa Budovska Niku Botomu kā Romeo un Normunda Laizāna Flūtu kā Džuljetu (lielisks duets!) izraisa homēriskus smieklus skatītāju zālē. Amatnieku grupa arī pilna pērlītēm – tādas ir Jura Hirša labdabīgais Snags, kam nekādi nesanāk dusmīgais Tibalts, toties ar pilnu atdevību viņš gatavs četrrāpus iemiesot balkonu, Mārča Maņjakova revolucionāri noskaņotais Stārvlings, kurš negribīgi pieņem kā aukles, tā mēnesnīcas lomu, Ivara Kļavinska uz mazām haltūrām noskaņotais, uzvalciņā tērptais Snauts. Varbūt Jāņa Skaņa trupas vadītājā Kvinsā ir mazliet par daudz farsa intonāciju, zaudējot komisko nesaderību starp absurdajām darbībām un runām, un nopietnību, kādā tās tiek veiktas.

Neviens neprecas

Lai attēlotu mīlas puķes sulas noburto mīknieku – Lizandera, Dēmetrija un Titānijas neprātu, viņiem pamostoties un pasaulē veroties noburtām acīm, režisors licis viņiem runāt angliski (tulkojums redzams titros). Tiesa, Seņkovs nav bijis tik radikāls kā Kirils Serebreņņikovs pirms teju 10 gadiem Gogoļa centrā Maskavā, kur dramaturgs Valērijs Pečeikins tika pierakstījis Šekspīra tekstam ainas pie psihoanalītiķa, kuru apmeklē varoņi, nespējot tikt galā ar savām bailēm no pašu zemapziņas. Serebreņņikovam Gogoļa centrā turklāt bija četri Paki, ko spēlēja divas aktrises un divi aktieri. Latvijas teātra vēsturē savukārt ierakstīts leģendārais Kārļa Auškāpa un Dailes teātra VI studijas iestudējums 1977. gadā, kurš pārsteidza, “brīnumu un sapni meklējot cilvēka gara brīvībā un ķermeņa lidojumā” [1], proti, līdzīgi kā Pītera Bruka iestudējumā 70. gadu sākumā, arī dailēnieši lidoja pa skatuvi virvju un trapeču tīmekļos. Nacionālais teātris ir atļāvies vien dažus, taču būtiskus pārveidojumus.

Nacionālā teātra versijā izņemts iemesls, kura dēļ amatnieki iestudē izrādi – Atēnu valdnieka Tēzeja un amazoņu valdnieces Hipolites kāzas (iestudējumā neparādās arī paši Tēzejs un Hipolite). Tāpat mainīta luga, kuru – Šekspīra versijā – šīm kāzām, bet Nacionālajā teātrī – tāpat savam priekam iestudē amatnieki. Oriģinālā tas ir stāsts par Priamu un Tisbi, Nacionālā teātra versijā – Šekspīra luga “Romeo un Džuljeta”.

Viņa mērķis ir atklāta spēle, teātris kā spēle kailā, no kulisēm un izgreznojumiem atbrīvotā melnbaltā skatuves telpā. Scenogrāfa Vladislava Ogaja radītajā melnajā skatuves kārbā šā tā sasviesti nošmulēti balti matrači, bet mežu attēlo balta audekla strēmeles, kas piesietas pie stieņiem un maģiski ceļas augšup komponistes Annas Ķirses brīnišķīgās, pārpasaulīgās kormūzikas pavadībā.

Krāsainību lakoniskajā telpā vieš Annas Herinrihsones fantastiskie tērpi – īsts fantāzijas un stila izjūtas lidojums. Ar mazu mājienu uz Elizabetes laiku – izņemot amatiekus, šodienas ļaudis ar šodienas tekstiem, kurus sacerējis viens no viņiem – Matīss Budovskis, kurš spēlē neveiksmīgo ēzeļgalvu un Romeo lomas tēlotāju amatierizrādē (Nika Botoma lomā arī Raimonds Celms).  Zīmīgi, ka pretēji lugai izrāde beidzas nevis ar dzejisko Paka atvainošanos par redzēto sapņojumu, bet tieši ar amatnieku neveiklo un neprātīgi komisko “Romeo un Džuljetas” inscenējumu – Elmārs Seņkovs un viņa ļaudis atzīstas mīlestībā teātrim, kurā iespējama arī izgāšanās. Un izrādes apmeklējums beidzas ar smiekliem.