Recenzijas

Skats no izrādes "Trīs draugi" // Foto – Mārcis Baltskars
13. oktobris 2021 / komentāri 0

Kad laiks pārvēršas sirdspukstos

Mums visiem ir totāli nepieciešama kāda prieka, maiguma un cerības injekcija laikā, kad daudzas cerības atkal tiek nogrieztas kā ar nazi.

Ēriha Marijas Remarka romānus Latvijā lasa labprāt: pirms dažiem gadiem notikušajā Lielās lasīšanas akcijā starp 100 iemīļotākajām lasītāju grāmatām četri bija Remarka darbi – “Rietumu frontē bez pārmaiņām”, “Trīs draugi”, “Melnais obelisks” un “Triumfa arka”. Nevienam citam ārzemju vai latviešu autoram neizdevās sasniegt tik augstu popularitātes rādītāju. Taču teātrī Remarks nav tik iecienīts un bieži sastopams – varbūt pie vainas ir tās redzamo un neredzamo asiņu, kluso ciešanu, vientulības, alkohola un bezcerības straumes, kas plūst un plūsmo viņa darbos?

Regnārs Vaivars, Dailes teātrī iestudējot “Trīs draugus”, rīkojies netradicionāli, uz romāna bāzes radot pats savu lugu un izvēloties par Remarka smagajām tēmām runāt viegli un ar prieku. Savu pieeju režisors pamato ar to, ka par mīlestību, draudzību un nāvi pateikt kaut ko jaunu nav tik viegli, tāpēc viņš izvēlējies par to runāt ar prieku, jo tas var radīt negaidītu šī Remarka darba atvērumu. Vaivars piebilst, ka vēlējies izstāstīt stāstu par to, ka valsts krīzes situācijās vienīgais, uz ko cilvēks var paļauties, ir viņa draugi. Jo cilvēki, kuriem ir draugi, viņaprāt, pacels uz augšu ne tikai sevi, bet arī savu valsti. Režisors uzsver, ka viņa veidotā izrāde nav par gaušanos un vaimanāšanu: “Es to centos veidot kā rokasgrāmatu cilvēkiem, kuriem šķiet, ka dzīvi radikāli mainīt nav iespējams vai tam pietrūkst spēka. Tur arī prieka avots.” [1]

Atpazīstami varoņi un vide

No Remarka drūmā romāna, kur cilvēkus pie zemes spiež bezdarbs, inflācija un citu problēmu gūzma un kur fonā kāds pakaras, bet citi noindējas ar gāzi, izcelt tieši dzīvesprieka, izturības un cerību kapsulas – tā ir atzīstama pieeja laikā, kad mums visapkārt nepārstāj virmot neskaidrība, neziņa, satraukums un citas krīzes laika blaknes. Režisors jau paspējis palepoties ar pirmajām atsauksmēm, proti, daudzi cilvēki jau uzsvēruši, ka tik remarkisku Remarku viņi nekad nav redzējuši. Protams, mums katram galvā ir savs Remarks, bet interesanti, vai šādi priekšstati ir veidojušies no lasītā vai redzētā? Vai tad kāds vēl atceras Nacionālā teātra 1963. gada “Trīs draugu” iestudējumu vai Valda Lūriņa režisēto 1990. gada versiju šajā pašā teātrī? Oļģerta Krodera “Triumfa arkas” uzvedumu Liepājas teātrī (1988) vai pēc šī darba veidoto iestudējumu “Es vēlos dzīvot Parīzē” Semjona Loseva režijā Rīgas Krievu teātrī (2000)? Vai remarkisms tiek mērīts pēc Valda Lūriņa jaunākās “Trīs draugu” versijas Liepājas teātrī (2012) vai kā citādi? 

“Remarks raksta par savādajiem jaunajiem cilvēkiem, kuri ienīst pagātni, nicina tagadni un kuriem nākotne ir vienaldzīga, – tipiskiem t. s. zaudētās paaudzes pārstāvjiem. Arī Vaivars atsaucas uz irstošiem cilvēkiem, taču viņa varoņi aktīvi darbojas un ir pārāk vitāli, lai gremdētos zudušās paaudzes noskaņās.”

Viņi steidz baudīt dzīvi un katru prieka mirkli bez zudušajiem raksturīgās izmisīgās nolemtības. Manā subjektīvajā uztverē Vaivara versijas asociatīvā saikne velk pavisam uz citu pusi – uz mūsu pašu oktobra mēneša jubilāra dzejnieka Aleksandra Čaka pasaules izjūtu. Ne tikai tādēļ, ka arī viņš savos darbos tēlojis grūti izdzēšamās kara traumas un vēlmi tās aizmirst krogos un pērkamu sieviešu apskāvienos, indivīda vientulību un bezcerību, bet pāri visam – izmisīgas alkas pēc draudzības un mīlestības kopš zēnības gadiem. Bet galvenokārt tādēļ, ka Dailes teātra uzveduma trīs brašuļi – Laura Dzelzīša Roberts, Ginta Grāveļa Otto un Andra Buļa Gotfrīds – tik ļoti atsauc atmiņā mūsu 1920. un 1930. gadu mākslinieciskās bohēmas bruņiniekus – gan Čaku un Jāni Sudrabkalnu, gan Niklāvu Strunki, Romānu Sutu un citus. Tos, kuri, pavadījuši darba dienu pie rakstāmgalda vai molberta, notašķījušies ne nu gluži ar mašīneļļām kā Remarka varoņi, bet ar krāsām gan, vakaros pārvilka ancukus un devās ielās vai uz savu iemīļoto krogu. Jo vai gan Ģirta Ķestera dzīvais un omulīgais kroga īpašnieks Alfonss nerada līdzīgu gaisotni, kas savulaik valdīja leģendārajā restorānā “Sukubs” vai Šīrona krogā – mākslinieku iecienītajās spietošanas vietās? Un, protams, kur tad bez Čaka apdziedātajām vientuļo dvēseļu draudzenēm – jautrajām meitenēm ar skumjajām acīm un Sudrabkalna Klodijām – iemīļotajām no augstiem plauktiem. Ainiņas, kur draugi poš Robertu operas apmeklējumam un māca dejas soļus, atsauc atmiņā to Čaku, kurš savu ducīgo augumu locīja Felicitas Ertneres plastikas nodarbībās, izpelnīdamies Smiļģa nievīgās atsauksmes, taču vēlāk kļuva par elegantu balles deju dejotāju.

Skats no izrādes "Trīs draugi" // Foto – Mārcis Baltskars

Bet tikpat labi Dailes teātra trio varētu būt vienkārši Grīziņkalna zēni vai centra ērgļi, kuri, izgājuši cauri lielākai vai mazākai dzīves ellītei, tagad rāmi rukā, izklaidējas pēc savas gaumes un dzīvo nost, īpaši nelauzot galvu par šādas dzīvošanas jēgu. Dzīve kā raibais Pasaules krogs, kur var rast gan patvērumu un izklaidi, baudot to pilniem malkiem, gan nākamajā brīdī attapties pie tukšas glāzes – šādu metaforu rada arī Vaivara kopā ar Aigaru Tavkinu izveidotās scenogrāfijas tumšā, tukšā telpa ar bāra leti, galdiņiem un krēsliem priekšplānā un caurspīdīgu aizkaru aizmugurē, aiz kura vēlāk drudžainu vilni uzsit naktslokāla ritmi. Protams, uz skatuves tiek uzvests un apspēlēts arī triju draugu uzticamais ikdienas biedrs un pavadonis – vecā un amizanti spocīgā, bet kā velns izturīgā automašīna Kārlis. No tās gan sākotnēji izbirst makabra krava – divi līķi, acīmredzot kā atgādinājums par nāves ikdienišķību skarbajā laikā. Bet tas šķiet tikpat lieki kā kara darbības imitācija izrādes sākumā, kur varoņi kaujas tērpos lien pa skatuves grīdu, līdz to pārtrauc “šāviens” no butaforiskā lielgabala, atgriežot izrādes realitātē – Alfonsa kroga atmosfērā.

Madara Botmane izveidojusi pārliecinošus kostīmus gan iestudējuma vīriešu ansamblim, gan sievietēm, kur dāmu apģērbi un prostitūtu melnās kleitiņas un galvassegas šķiet kā no 1920./30. gadu filmām iekāpušas tieši mūsdienās. Īpaši izteiksmīgs ir Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Patrīcijas pirmais gaišais tērps, kurā viņa Laura Dzelzīša dzīves apbružātajam Robertam un viņa draugiem parādās kā citas – tīras un skaidras dzīves iemiesojums.

Par mīlestību labāk nerunāsim

Par mīlestību pašreiz nerunāsim” – tā saucās režisora Vara Braslas uzņemtā filma (1988), kurā galveno sieviešu lomu atveidoja viena no NT “Trīs draugu” versijas Patrīcijām – Ilze Rudolfa. Un to par savu saukli un devīzi ir pieņēmuši arī Dailes teātra izrādes varoņi, Grāveļa Otto jau pašā sākumā atgādinot Robertam – tikai nepieķerties nekam un nevienam, tikai neiemīlēties! Taču pietiek tikai parādīties Patrīcijai ar savu gaišo sievišķības starojumu, un draugu skepticisms, stingrā apņemšanās saglabāt brīvo ērgļu statusu un neielaist sevī ne dziļākas jūtas, ne zaudējuma sāpes sāk kust kā pērnais sniegs. Kūst gan Buļa “pēdējais romantiķis” Gothards ar violeto ceriņu pušķi rokās, gan ātruma cienītājs un neatkarības sludinātājs Otto, gan lēni un pamazām – arī Dzelzīša Roberts. Viņa varonis šķiet visciešāk ieslēdzies savā vientulības čaulā, pie kuras veltīgi klauvē gan Roberta mīļākā Līza – glīts Katrīnas Grigas aktierdarbiņš! –, gan Kristīnes Nevarauskas valšķīgā Patrīcijas draudzene.

Režisors atradis oriģinālu verbālo formulu Roberta un Patrīcijas jūtu atklāsmei: atkal un atkal skandējot: “Es tevi nemīlu”, viņi tuvojas viens otram kā viskaislākie, aizrautīgākie un patiesākie mīlētāji. Tas aizkustina gan abu varoņu pirmajā tuvības skatā, gan finālā – šis neordinārais, bet tik pārliecinošais mīlestības apliecinājums caur noliegumu.

“Viss pārējais ir darbības un norises, kas akcentē un izceļ šo galveno līniju – dzīves jēgas atgūšanu/iegūšanu caur mīlestību un lielo, neizbēgamo likumsakarību pieņemšanu.”

Šo līniju būtiski papildina aina Millera kundzes pansijā, kur tik dramatiski noslēdzas Patrīcijas un Roberta atpūta pie jūras. Ir patiess prieks redzēt Mirdzu Martinsoni Millera kundzes lomā; aktrise tajā ir tik izteiksmīga un kolorīta, ka ar vienu vēzienu aizēno savus jaunākos partnerus, liekot apbrīnot to, ko pāris nelielās epizodēs spēj paveikt personības harisma un meistarība. Aktrise savas varones vitalitāti, alkas pēc mīlestības un cilvēciska siltuma pievieno uzveduma kopējam stāstam kā viedu komentāru par mīlestību, kas spēj būt lēnprātīga, iecietīga un augšupceļoša.

Skats no izrādes "Trīs draugi" // Foto – Mārcis Baltskars

Tieši šādu iespaidu par Patrīcijas jūtu dabu rada Ilzes Ķuzules-Skrastiņas jutīgais, niansētais tēlojums, aktrisei harmoniski saplūstot ar savu varoni un ienesot izrādē arī gaumīgu humora izjūtu. Savulaik Alvis Hermanis izteicās, ka stāties pretī pasaulē pieaugošajai agresijai mākslinieki var, vienīgi un tikai “bliežot ar maigumu”. Regnārs Vaivars savā versijā izvēlējies “bliezt” ar prieku un vieglumu. Bet Ķuzules-Skrastiņas un Dzelzīša duets, manuprāt, atkal “bliež” ar maigumu. Nevis ar salkanu vai asarainu maigumu, bet to izsāpēto mīļumu un atdevību, kas slēpjas viņu abu spītīgi atkārtotajā “Es tevi nemīlu” un kas ir dziļāks un patiesāks nekā skaļi jūtu un uzticības apliecinājumi. Un kas tomēr slēpj cerību, finālā izskanot abu varoņu, iespējams, pēdējiem kopīgajiem sirdspukstiem, jo tieši šis kopā ar mūsu tuvajiem un mīļajiem pavadītais laiks neiegrims iznīcībā, bet iekritīs mūžībā.

Skatītāji iestudējumu lielākoties slavē, tādēļ dzirdētās kritiskās iebildes par to, ka jaunie aktieri neskaidri runā, ka izrādē ir daudz ārējas rosības, bet krietni mazāk – motivācijas, ka nav īsti atrasta vieta Imanta Strada grāfam Orlovam, utt., šoreiz šķiet mazāk būtiskas. Jo mums visiem ir totāli nepieciešama kāda prieka, maiguma un cerības injekcija laikā, kad daudzas cerības atkal tiek nogrieztas kā ar nazi.

 


[1] V. Krauja. Kad ar tevi koķetēt sāk nāve. Latvijas Avīze, 2021, 1.okt.

 

Rakstīt atsauksmi