Līga Ulberte

Teātra kritiķe un zinātniece

Salabot smaidu un salabot asaras

Latvijas mākslinieku darbi Lietuvas un Igaunijas teātros pēdējo apmēram desmit gadu laikā būtu atsevišķa pētījuma vērts objekts.

Tikai pavirši uzmetot aci kaimiņvalstu teātru šobrīd vairāk vai mazāk aktīvajam repertuāram, var atrast Māras Ķimeles “Tēvu” un “Antigoni”, Lauras Grozas “Saules bērnus”, Elmāra Seņkova “Mammu Drosmi” (par šo darbu Seņkovs 2019. gadā atzīts par Lietuvas teātra “Gada režisoru”) un “Dzinējus” Klaipēdas Drāmas teātrī, Māras Ķimeles “Vaņu” Tallinas Pilsētas teātrī, Valtera Sīļa “Man bija brālēns” un Elmāra Seņkova “Divas garāžas” “Vaba Lava” skatuvēs Igaunijā – izrādes, kuru tapšanā līdzdalīgi arī Latvijas scenogrāfi, komponisti un dramaturgi. Par dažiem no šiem projektiem parādījušās atsauksmes arī Latvijas medijos [1], bet kopiespaids ir ļoti fragmentārs. Tā kā Igaunijas teātri pandēmijas likumi traumējuši būtiski mazāk nekā Latvijā, šiem fragmentiem var pievienot vēl vienu – “Divas garāžas” novembrī tika spēlētas Tallinā ar maskām kā vienīgo skatītāju ierobežojumu.

Igaunijas teātra centrs “Vaba Lava” (“Brīvā skatuve”) kopš 2014. gada darbojas kā radoša platforma, kas dažādu kuratoru veidotās programmās piedāvā telpas nevalstiskiem teātra projektiem Narvā un Tallinā. 2019.-2021. gada sezonu mākslinieciskais kurators ir arī Latvijā labi zināmais lietuviešu dramaturgs Marjus Ivaškevičs, kura programma The People of the Great Upheaval (tiešā tulk. no angļu valodas – “Lielo satricinājumu cilvēki”) fokusēta uz radošā pašanalīzē balstītiem cilvēkstāstiem pārmaiņu laikmeta (1989-2019) Baltijā un tās tuvajās kaimiņvalstīs. Latviju šajā programmā pārstāv Valters Sīlis un scenogrāfs Uģis Bērziņš ar Rasas Bugavičutes-Pēces lugu “Man bija brālēns” (pirmizrāde “Vaba Lava” Tallinas teātrī notika 2020. gada maijā) un apvienības “EsARTE” līdzproducētā koprades izrāde “Divas garāžas” Elmāra Seņkova režijā ar latviešu un igauņu aktieriem un Edgara Mākena mūziku (pirmizrāde šī gada februārī vispirms Narvā, pēc tam Tallinā). Oktobrī abas izrādes piedalījās arī Baltijas valstu jauno teātra formu festivālā Baltic Transfer Varšavā.   

Garāža ir ļoti ietilpīgs sociokultūras tēls ar plašu asociāciju lauku, īpaši padomju un attiecīgi arī postpadomju telpā. Mašīna un garāža padomju cilvēkam nozīmēja gan visiem nepieejamu un dārgu deficītu, līdz ar to zināmu sociālā statusa apliecinājumu (par to, kas notiek ar cilvēkiem, kad izrādās, ka visiem kooperatīva biedriem garāžas nepietiks, jau žilbinoši ironizēja kinorežisors Eldars Rjazanovs traģikomēdijā “Garāža” (1979)), gan privātīpašuma ilūziju totāli kolektivizētā iekārtā. Garāža nav tikai vieta, kur turēt mašīnu, tā ir vesela mikropasaule, pilna ar vecām lietām, kas “noteikti kaut kad noderēs”, un katram saimniekam vien zināmu individuālu kārtību. Un vēl garāžas absolūti lielākajā daļā gadījumu ir vīriešu pasaule, tāda savdabīga savējo subkultūra, kur saprasties bez vārdiem.

Mākslinieki Katrīna Neiburga un Andris Eglītis garāžai kā reālai vietai un vienlaikus metaforai 2015. gadā veltīja 56. Venēcijas mākslas biennāles Latvijas paviljona koncepciju Armpit (“Paduse”) – tēlniecisku būvju sistēmu un videostāstu par vīriem, kuri brīvo laiku pavada savās garāžās, izjaucot un liekot atkal kopā dažādus mehānismus vai izgudrojot tos paši. Respektīvi, nodarbojoties ar sava veida ikdienas jaunradi. Katrīnu Neiburgu šim projektam esot iedvesmojis reāls Bolderājas garāžu kooperatīvs un tur sastaptie cilvēki, 2016. gadā māksliniece par šo pieredzi uztaisa arī dokumentālo filmu “Garāžas”. Kādā intervijā Katrīna Neiburga saka: “Viens no maniem mīļākajiem varoņiem ir vīrs, kas izgudrojis “ozonatoru”, smieklīgu kastīti, pievienotu pie elektrības. No šīs kārbas “snuķīša” nāk laukā ozonēts gaiss. Nevaru zināt, cik tas veselīgi vai ne, bet ar šo ozonu vīrs ārstē savu sievu… Tikpat aizrautīgi, kā daži ķimerējoties ar veciem auto, cits vīrs aizraujas ar lidmašīnas būvi. Lidaparātus viņš ķīlē garāžās kā milzu fabrikās. (..) Satiku arī kādu jaunu puisi, kurš savā garāžā, saķīlējot divu gāzes balonu apakšas, pēc tam sametinot un apstrādājot, izgatavo ko līdzīgu perfekti skaistam mūzikas instrumentam. Interesants ir šis padomju laiku paaudzes inženieru jeb zilo apkaklīšu rūpnīcās darbu zaudējušo vīru radošais gars…” [2]

Tieši šādi vīri – radošie ikdienas inženieri – ir izrādes “Divas garāžas” četri varoņi – latvieši Matīss un Agris un igauņi Simeoni un Karls jeb aktieri Matīss Budovskis, Agris Krapivņickis, Simeoni Sundja (Simeoni Sundja) un Karls Roberts Sāremē (Karl Robert Saaremäe).

Pirmā iespēja ir ņemt vērā kontekstus, kas ir ap šo izrādi. Vispirms jau Elmāra Seņkova iestudējumu “Par tēviem” (2019) Nacionālajā teātrī, no kura uz Igauniju ir pārceļojusi galvenā ideja par vīriešiem garāžās, atsevišķi stilistiskie motīvi (visiem ir ūsas, visi spēlē mūzikas instrumentus un latviešu puiši arī Igaunijā ir rūtainos kreklos) un dažas Edgara Mākena mūzikas (tieši tik nepareizi gribas saukt šo burvīgo, atsevišķu ierakstu albumu pelnījušo muzikālo materiālu). Ar Nacionālā teātra izrādi sabalsojas arī teksts “Divu garāžu” programmiņā un publiskajā anotācijā – šķietami bezkaislīgu, bet faktiski ļoti skumju teikumu virknējums, kas sākas ar vārdiem Manam tēvam bija garāža. Un turpinās ar uzskatījumu. Mans tēvs dzēra. Skaļi dziedāja, kad dzēra. Un arī kad nedzēra. Kāvās ar reketieriem. Deva man naudu, kad man to vajadzēja. Vai tad, kad viņam bija ko dot. Es nezinu, ko viņš domāja. Nezinu, par ko sapņoja. Un tā joprojām. Ņemot šo visu vērā, kā arī atceroties Marjus Ivaškeviča definēto programmas fokusu par pārmaiņu laika ietekmētiem cilvēkiem, “Divas garāžas” laikam vajadzētu uztvert kā smieklīgu, bet tomēr skarbu stāstu par tēviem, kuri eksistē katrs savā garāžā kā laika kapsulā, nespējot mainīties līdzi laikam un veidot attiecības ar saviem dēliem un viņu mātēm. Ja tāda bijusi iecere, tad godīgi jāatzīst, ka tā nav realizējusies, jo līdz plašam vispārinājumam “Divas garāžas” tomēr neaizvelk.

Bet ir arī otra iespēja – visu iepriekšminēto aizmirst un uztvert “Divas garāžas” kā ļoti smieklīgu laikmetīgo cirku vai klaunādi un vienkārši ļauties priekam nepilnu divu stundu garumā. Arī izrādē “Par tēviem” nebija cēloņsakarīga sižeta, bet tur tomēr katram no varoņiem bija arī sava ārpusgarāžas dzīve, kas ļāva runāt par plašāku paaudzes ainu – vīriešiem, kuri prot dzert, bet neprot mīlēt. “Divās garāžās” varoņiem šādas aizskatuves dzīves nav, skatītājs par Agra, Matīsa, Simeoni un Karla privātajām attiecībām ar bērniem vai sievietēm neuzzina neko, bez tam viņi visi ir gana jauni (kaut nenoliedzami drusku panīkuši), lai gandrīz viss viņu dzīvēs vēl būtu iespējams. Rezultātā skatītājs kļūst par liecinieku aizraujošai triku parādei, kurā jau minētajā ikdienas jaunradē savstarpēji “sacenšas” latviešu un igauņu garāža. Scenogrāfa Illimara Vihmara (Illimar Vihmar) un gaismu mākslinieka Emila Kallasa (Emil Kallas) iekārtotajā telpā ir divas platformas, uz kurām tipoloģiski līdzīgi iekārtota garāžas vide – veci mašīnu sēdekļi, ar visneiedomājamākajām lietām piekrauti plaukti un galdi, drusku aizdomīgi mūzikas instrumenti un nodzeltējuši seksīgu meiteņu plakāti. Platformas šķir attālums – pietiekami liels, lai būtu skaidrs, ka šīs komūnas ir nošķirtas, un pietiekami mazs, lai vajadzības gadījumā varētu piekāpt viens pie otra.

Katrā garāžā ir savs līderis, bet faktiski visi četri ir tikai puikas pieaugušu veču ādā, kuri drusku nedroši, bet tomēr ar neslēptu lepnumu ieaicinājuši savā teritorijā skatītājus un rāda, ko prot. Un galvenokārt viņi prot no dažādiem veciem niekiem radīt citus niekus, piemēram, saules brilles no tumšo plastmasas alus pudeļu “dibeniem”, kaiju atbaidītāju no prezervatīva vai sarežģītas konstrukcijas piltuvi no plastmasas pudeļu “kakliņiem”. Lieki teikt, ka gandrīz nekas no radītā īsti nestrādā, un štrunts, ka turpat plauktā ir īsta piltuve, jo stāsts taču ir par procesu, nevis rezultātu.

Sava loma ir arī valodām – manis redzētajā izrādē igauņi runāja igauniski, bet latvieši apzināti bremzētā un elementārā angļu valodā, kas gan nosaka izrādes lēno, it kā kavēto ritmu, gan ir papildu komikas avots. Un no tā rodas, iespējams, neplānots, bet pandēmijas realitātes diktēts vispārinājums par garāžām kā latviešu un igauņu sabiedrības mikromodeli.

Igauņu garāžā toni nepārprotami nosaka Simeoni – aktīvs un šarmants dzīves mākslinieks, kurš no plastmasas pudelēm spēj dizainēt ne tikai dažāda kalibra alkohola glāzītes, bet arī izrotās tās ar palmiņām un lietussardziņiem. Karls savukārt ir filozofs, kurš kaut ko savā nodabā ķibinās fonā, lai tikai ik pa brīdim, mīklaini smaidīdams, pēkšņi nāktu klajā ar kārtējo mākslas darbu.

Latviešu garāža ir daudz praktiskāk noskaņota. Te galvenais ir Matīss, kurš pret savu pārinieku izturas ar zināmu pārākuma apziņu, jo savā dzīves inženierijā jūtas vērienīgāks – prot gan darīt sievieti laimīgu, izgriežot no kartona sirsniņu, gan plastmasas maisiņu noslīcināt un reanimēt, gan ar ēnu teātri uzvarēt bailes no tumsas. Toties Agris sava “priekšnieka” plātību klusi, bet mērķtiecīgi sasit ar praktisko meistarību – viņa darbarīku jostas radīšana ir izrādes pirmā etīde, kas uzdod precīzu visa tālāknotiekošā intonāciju un stilu. Abstrahējoties no konkrētās izrādes tēliem, ir laime redzēt, cik brīvi Agris Krapivņickis un Matīss Budovskis dzīvo lietu un objektu pasaulē, vienlaikus nepazaudēdami gan partnerību, gan katrs sava varoņa iekšējo loģiku.

Savulaik pēc Elmāra Seņkova izrādes Nacionālajā teātrī galvā ilgi skanēja rindiņa no Edgara Mākena un grupas “Gaujarts” jau krietni pasenās dziesmas “Par tēviem” ar Ingunas Jansones vārdiem: Tik daudz dēlu, tik maz tēvu / – aizgāja karā, jūrā, pie tantes. Šo pašu dziesmu “Divās garāžās” dzied Matīss Budovskis, bet tagad par galveno kļūst jau cita rindiņa: Salabot smaidu un salabot asaras, / salikt dzīvi un nāvi pa vietām. Lai arī dzejoļa konteksts ir cits, dzīve ievieš pati savu – šajā tumšajā novembrī pēc igauņu-latviešu “Garāžām” ļoti gribējās turpināt klejot pa Tallinas Telliskivi radošā kvartāla izgaismotajiem pagalmiem un austiņās uzlikt “Gaujarta” pleilisti.