Pūdeļu melanholija, čūsku intrigas
Pieeja, kādā Sagānas īsromānu “Esiet sveicinātas, skumjas” izlasa Klāvs Mellis ar komandu, pārbīda akcentus un nemitīgi nojauc estētiskās koordinātas, liekot skatītājam minēt, cik ironiski domāti citāti un pašcitāti.
Kopš Fransuāzas Sagānas pirmā romāna “Esiet sveicinātas, skumjas” latviešu tulkojuma pirmizdevuma šogad aprit apaļi 40 gadi. To, ka izdevēji Sagānā joprojām saskata komercpotenciālu, apliecina fakts, ka tieši Dailes teātra pirmizrādes dienā apgāda “Zvaigzne ABC” mājaslapā kā svaigi izdots jaunums parādījās autores pēdējais, nepabeigtais romāns “Visos sirds nostūros”. Sanāca gaužām simboliski – pirmais romāns uz skatuves, pēdējais – grāmatā.
Sagāna ir izdota samērā daudz, un viņas lugas pabijušas arī uz Latvijas teātra skatuvēm. Mans uzdevums nav sniegt pilnu pārskatu, bet varu pieminēt tās izrādes, ko esmu redzējis pats (ar piebildi, ka tās nav vienīgās) – “Mēs mīlam un mēs dzīvojam” Valmieras teātrī Mihaila Gruzdova režijā (1992), “Valentīnas ceriņkrāsas kleita” Inta Burāna iestudējumā Liepājas teātrī (1992), “Zirgs bezsamaņā”, ar ko režijā debitēja pašreizējais M. Čehova Rīgas krievu teātra mākslinieciskais vadītājs Sergejs Golomazovs (1994), arī “Mazliet vijoles…” Arņa Ozola režijā Dailes teātrī (1999).
“Esiet sveicinātas, skumjas” no prozas dramaturģijā pārveidojis Klāvs Mellis – joprojām pie gandrīz jaunākās paaudzes pieskaitāms režisors, kura kontā ir jau vairāki klasikas darbu samērā brīvi pārveidojumi – te lai pieminam “Mārtinu Īdenu” Valmieras Drāmas teātrī (2019, dramaturģe Justīne Kļava) un “Lepnumu un aizspriedumus” Nacionālajā teātrī (2020, dramaturgi Klāvs Mellis un Evarts Melnalksnis), kam ar oriģināldarbu vispār bija samērā nosacīts sakars. Izrādes radošajā komandā ir vairāki teātra trupas KVADRIFRONS pārstāvji – kustību režisors Rūdolfs Gediņš, mūzikas režisors Kārlis Tone un scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ance Strazda, kura šos pienākumus veikusi kopā ar Andri Kaļiņinu.
Izrāde iznāk visai nelabvēlīgos apstākļos – skatītāju skaits zālē ir ļoti ierobežots, pirmizrāde notika otrajā dienā pēc lokdauna atcelšanas, kas varēja ietekmēt biļešu tirdzniecību. Turklāt sākotnēji šis iestudējums tika plānots nesen atvērtajā un tagad jau ierobežojumu dēļ atkal aizvērtajā Stikla zālē. Noskatoties izrādi, kas šobrīd apdzīvo lielo skatuvi, ir skaidrs, ka citā telpā tā būtu iestudēta radikāli atšķirīgi.
Scenogrāfi radījuši slīpu plakni, uz kuras ir ērti izvietot izteiksmīgas mizanscēnas, bet kas, kā atzinušies aktieri, prasījusi arī papildu treniņu kāju muskuļiem. Šis paņēmiens nav nekas novatorisks (viens no ekstrēmākajiem piemēriem Latvijas kultūrtelpā ir Andra Freiberga scenogrāfija Riharda Štrausa operai “Salome” 1999. gadā, kurā centrālais dekorācijas elements bija slīps milzu šķīvis, kas turklāt vēl Septiņu plīvuru dejas laikā rotēja), bet, atjautīgi apspēlēts, tas vienmēr strādā. Meļļa un Gediņa kopsadarbībā ir gan izteiksmīgas mizanscēnas, gan atjautīgs slīpuma izmantojums, uzsverot, piemēram, intīmo attiecību atšķirīgo raksturu – gados vecākais pāris dzimumakta laikā nekustīgi slīd lejup pa plakni, savukārt jauniešu pāris enerģiski rāpjas augšup. Uz šīs platformas aktieri uzkāpj, no tās – ar palēcienu nokrīt. Izņēmums ir vienīgi Elzas atgriešanās no skatuves sāniem, iezīmējot lūzumu notikumu gaitā (kopš šī uznāciena aktieri nomaina kostīmus uz melniem). Nevienā citā Meļļa izrādē līdz šim aktieru fiziskajai eksistencei nav pievērsta tik liela, teju Vladislava Nastavševa cienīga uzmanība, stilizējot un sinhronizējot kustības, nereti arī pārspīlējot tās. Bet šis paņēmiens komplektā ar vēlmi melodrāmu atslēgt “no pretējā” rada izrādi par skumjām… gandrīz bez skumjām.
Piemēram, telpas un Jāņa Sniķera gaismu partitūras saspēlē ar aktieru pozām vairākas reizes jūtamies saņēmuši sveicienu no Roberta Vilsona. Lugas tekstā Mellis ievieš kodus, kas atpazīstami tikai viņa un trupas KVADRIFRONS talanta cienītājiem, piemēram, tikai vienreiz un tomēr mērķtiecīgi tiek pieminēta Asnate – tēls, kas Meļļa izrādēs un/vai lugās ir neiztrūkstošs, lai arī šoreiz tas pazib kā garāmgājējas kleitai piesprausta broša. Elzas vairākkārt atkārtotajās avīžu sensācijās jūtama atblāzma no KVADRIFRONA iestudējuma “Fake News”. Dramaturgs apzināti atkārto atsevišķas frāzes, lai tās iegrauztos skatītāja apziņā, piemēram, “plosošas greizsirdības apzīmogota seja”, un mērķtiecīgi pārspīlē ar pūdeļu piesaukšanu, raksturojot izrādē redzamos varoņus, kaut, stingri ņemot, pūdeļi tur ir tikai abi vīrieši. Trīs sievietes ir īstas čūskas.
Teksta pārradē Mellis – dramaturgs veic dažādas izmaiņas, sākot no Sirila transformācijas par Kirilu un beidzot ar dažu tēlu biogrāfijām, radot romānā tik izteikti neuzsvērto opozīciju Parīze – province.
Turklāt teātris reklāmas nolūkos izrādes plakātā liek nevis Sesilu, bet Annu – Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu saspēlē ar četriem burvīgiem pūdeļiem – diviem melniem un diviem baltiem. Anna ir sieviete, kura pieradusi ieviest savu kārtību un salūst, ja nākas zaudēt. Viņa pievienojas kompānijai ar vāji slēptu pārākuma apziņu, un maniere kritizēt “pūdeļu” dzīvesveidu izriet no šīs pārākuma apziņas. Mīlēt viņai nozīmē saglabāt kontroli. Andra Buļa omulīgi pašpietiekamais Reimons, kurš pieradis regulāri mainīt mīļākās, Annai ir labs ķēriens, taču viņas vēlme Reimonu apprecēt, skaidri saprotot, ka viņš taču savu dabu nemainīs, rada iespaidu, ka viņai galvenais ir sasniegt pašas nosprausto mērķi.
Vai sievietes šajā izrādē vispār mīl? Vai Katrīnas Grigas Elza mīl Reimonu, vai arī viņu pamatā virza privātīpašnieciskas tieksmes? Aktrise rāda provinces lauveni – baudkāru skaistuli, kurai patīk turīgu vīriešu uzmanība. Savukārt Niklāva Kurpnieka Kirils ir aizkustinoši naivs neveiksminieks, kurš gan mīl Sesilu un ir pilnīgi nelaimīgs, ka tiek iesaistīts intrigās.
Kāda ir pati Sesila? Sagānai neapšabāmi galvenā varone, stāsta vēstītāja. Milenas Miškevičas Sesila ir stūraina pusaudze, kas vēl nav atvērusies patiesām jūtām, un ir pilnīgi skaidrs, ka Kirila uzmanība viņai glaimo, taču nekādas kaislības vai dziļu jūtu te nav. Pirmizrādē aktrise bija pārāk saspringta, un spriedze jautās piecu aktieru saspēlē kopumā, bet no tās ar laiku var un vajag atbrīvoties. Šim stāstam piestāv neliels laiskums, rotaļīgums, kas nav pretrunā ar strikto mizanscēnu zīmējumu. Klāva Meļļa izrādēs aktieru veiksmes ir tad, ja viņi ļaujas režisora labvēlīgi ironiskajam, tomēr relaksētajam skatījumam uz notikumiem. Pašlaik izrāde ir kā glīti izvirpots trauks, kas beigās nevis sašķīst gabalos, bet tikai iegūst dekoratīvu plaisu. Jā, skumjas pašā finālā ievibrējas, taču lielāku vieglumu nākotnē varētu vēlēties.
Rakstīt atsauksmi