Vēsma Lēvalde

Teātra kritiķe un zinātniece

Vilku likumu jūtīgā versija

Toma Treiņa pirmais iestudējums ar Liepājas aktieriem piedāvā skatītājiem skaidru vēstījumu sadzīviskā līmenī par ģimeni kā ētisku kategoriju, tomēr vienlaikus iekustina arī plašāku asociāciju lauku “lielajās” tēmās.

Iestudējuma veidotāji devuši žanra apzīmējumu “dramatiska traģikomēdija”, tomēr izrādi drīzāk varētu nosaukt par pašironisku sadzīves drāmu, kur “dotie apstākļi” ir atrasti ikdienišķos Latvijas cilvēkstāstos, darbība risinās viegli un dabiski, bet pretruna starp visu trīs izrādes varoņu ārējo tēlu un emocionālo kodolu izpaužas rūgtenos jociņos, kas lielākoties vērsti pašiem pret sevi. Visgrūtāk žanra formulā ir iekļaut saldsērīgo noskaņu, kurā ievirzās izrādes fināls.

Acīmredzamais un tveramais

Izrādes programmiņā dotais Vilku ģimenes ciltskoks iesvaida skatītāju tādā kā dokumentalitātē, kas, bez šaubām, ir neīsta, taču norāda uz autoru reālistisko pieeju stāstam. No dzimtas koka scēniskajā telpā ir ielaisti trīs Vilki – tēvs Einārs un viņa dēli no pirmās un otrās laulības Ervīns un Klāvs. Dramatiskajā telpā skatītāju iztēlei tiek piedāvāti vēl citi ģimenes locekļi – Klāva meita Maija, viņas mamma Kristīne un Kristīnes jaunais draugs no Zviedrijas, ap kuriem tad arī griežas sižeta karuselis, kas gluži kā no centrifūgas izsit šo trīs vīriešu savstarpējo attiecību šaltis un iezīmē viņu psiholoģiskos portretus. Izrādes dominante šķietami ir teksts, kurā tiek pateikts viss, atbrīvojot skatītāju no minējumiem. Tomēr šajā intelektuāli nenospriegotajā atmosfērā publikas uzmanība tiek noturēta par spīti diezgan ilgi valdošajam lēnīgajam temporitmam, minimālai skaņainai un darbībai, kas ierobežota pāris kvadrātmetros.

Scenogrāfija ir pirmā, kas ierosina pārdomas par eksistenciālām lietām, par laikmetu un cilvēku  savstarpējām attiecībām, par vīrieša sūtību šajā pasaulē. Kristapa Kramiņa veidotā telpa koncertzāles “Lielais dzintars” eksperimentālajai skatuvei atgādina rotaļu namiņa iekšpusi ar bērnistabas dizaina elementiem. Priekšplānā bērza stumbrs ar novērošanas kameru, divu līmeņu gaiša koka plaknes – grīda un tāda kā lāviņa vai plats plaukts. Datorkrēsls un uz ķeblīša novietots veca modeļa televizors, kas kalpo gan savam pamatuzdevumam, gan arī kā novērošanas kameru monitors. Griesti un dibensiena ir priecīgi zaļi un tādā formā, kā bērni zīmē koka lapotnes. Apaļie caurumi griestos ļauj ieplūst askētiskai gaismu partitūrai, ko veido gandrīz vai tikai daži virsgaismas prožektori. To zilganās baltās gaismas imitē bērnistabas griestu spožās zvaigznītes. Aukstā, baltā skatuves pamatgaisma kontrastē ar bites dizainā veidotās lampas-ventilatora silti dzelteno spožumu. Viegli uztverama metafora, kura tiek pārstāstīta arī tekstā, – bitīte Maija, meitiņa kā siltums un gaišums vīru skarbajā dzīvē. Divi vingrošanas riņķi kalpo tam, lai varētu tikt augšā uz lāviņas. Zem tās ir šauras rūķu izmēra durtiņas, kuras tiek lietotas vienu reizi – lai Einārs uznestu baltmaizes klaipu un zaptes burciņu. Neviens priekšmets šajā izrādē nav nejaušs, tie kalpo kā sadzīviskās kultūras artefakti un savstarpēji kontrastē, izārdot priekšstatu klišejas. Zaptsmaize ir viens no sievišķīgajiem artefaktiem, kas nomierina vīru satrauktos prātus un rada mājīgu gaisotni.

Bērnistabu Einārs ar mīlestību iekārtojis mazmeitai Maijai, kuru Klāvs šeit atvedis pret meitenītes mātes gribu, turklāt riskējot ar nosacītā soda pārvēršanu reālā ieslodzījumā. Tomēr telpa nepārprotami ir “zēniska” un drīzāk atklāj Eināra nožēlu par slikti pildīto tēva misiju, vēlmi atgriezt zudušo laiku. Uz pretrunīgo Vilku dabu norāda arī skapītis, pilns cigaretēm, un zem grīdas dēļiem paslēptās kandžas pudeles. Martas Mielavas veidotie kostīmi – Adidas treniņtērps Klāvam, rūtainais kovboja krekls un džinsi Eināram, solīdā žakete Ervīnam zīmē sociāli atšķirīgus tipus, un arī tekstā ieskicētās biogrāfijas ir dažādas. Taču kādā brīdī viņi norauj virsdrēbes, paliekot tā sauktajās maikās, kas viņus noliek vienā pozīcijā. Un jā – viņi visi būtībā ir sociālo priekšstatu upuri – īsts vecis ir karavīrs misijā, īsts vecis visu atrisina ar dūri vai ar naudu.

Spēle un jūtas

Luga, kā publiski atzinusi autore, rakstīta konkrētiem aktieriem, balstoties viņu ārējā līdzībā, turklāt teksts pilnībā pabeigts mēģinājumu procesā. Tas nenoliedzami ir izrādes trumpis, līdzīgi kā citā Rasas Bugavičutes-Pēces darbā – “Bļitka”, kad aktieru psihofizika ir absolūti saskanīga ar atveidoto tēlu raksturu un vārdi šķietami dabiski izriet no iekšējās darbības. Organiska ir pat balss tonalitāte un dominējošais emocionālais stāvoklis – plašā amplitūdā Ervīnam, pieklusināts Klāvam, uzspēlēti optimistisks Eināram. Edgara Pujāta atveidotais Einārs ir bijušais misiju karavīrs, robusts “vecis” ar zelta rokām, kurš maz bijis kopā ar saviem dēliem, turklāt audzinājis pēc formulas “vīrieši neraud”. Ne aiz ļauna prāta vai aprobežotības, bet brieduma trūkuma un aplamu priekšstatu vadīts, kādreiz emocionāli traumējis abus dēlus. Sanda Pēča Ervīns tāpēc uztraukuma brīžos rausta valodu, bet Artūra Irbes atveidotais jaunākais dēls Klāvs balansē uz kriminālās pasaules robežas.

Taisnību sakot, šie divi personības aspekti jau ir ielikti tekstā – Eināra un Klāva rakstītajās vēstulēs, kas tiek pilnībā nolasītas, pasaka priekšā, ka viņi būtībā ir romantiķi, tikai ārējās izpausmes ir robustas. Taču režisors šo tiešumu izpludinājis, noņemot darbībā visus asumus, kas izskan verbāli. Ja vīri izmetas kreklos, lai kautos, tad tā ir drīzāk vilcēnu dauzīšanās, prijomu demonstrēšana, spēle, nevis īsts konflikts. Ja Einārs izsaka draudus vai lamājas, tad Edgars Pujāts to spēj pārvērst piesātinātā tekstā, kur aiz bravūras čaulas slēpjas plaša jūtu gamma – no nepārejošas vainas apziņas līdz izmisīgai vēlmei atrast harmoniju attiecībās. Arī Sanda Pēča atveidotais tēls nevienā brīdī nav plakans – pašironija, sarkasms, tēva tuvināšanās mēģinājumu noraidīšana, aizbildnieciska attieksme pret mazo brāli ir ārējā maska, kas vienā brīdī sašķīst smalkās druskās un uzšaujas tādā emocionālā izvirdumā, ka liekas – viņš nav tālu no insulta. Artūram Irbem šī ir pirmā sezona profesionāla aktiera statusā, un mazā skatuve koncertzālē četrus gadus bijusi studijas nodarbību telpa. Iespējams, šis apstāklis palīdz izjust telpu un atbrīvo viņu arī Klāva tēlā, tāpēc pieredzes trūkumu manīt nevar.

Nedaudz sīrupains sanāk tikai pēdējais monologs – vēstule meitai. Teksts ir diezgan melodramatisks, un pietrūkst pārejas no tā impulsīvā tipiņa, kurš gatavs bēgt ar bērnu uz Spāniju pie apšaubāmiem draugiem, pie sirdsšķīstā altruista. Gribētos fināla monologā saklausīt, ka apjēga nāk caur sāpēm. Vēl viena neveikla izrādes epizode, kas darbību vismaz uz mirkli pārvērš farsā, ir ar cilvēka balsi imitētās auto signalizācijas skaņas. Diez vai tā ir kāda metafora, drīzāk tehniska kļūda. Taču izrādes fokuss uz cilvēku attiecībām, jūtu dabu un vērtību mēru iekļaujas šajā saplosītajā laikā, kad pasaule nereti atgādina vilku mežu, kurā mīlestība ir jāatrod un jāsargā.