Recenzijas

Hamlets – Andris Ludvigs, Horācijs – Rinalds Kandalincevs // Foto – Kristaps Kalns
17. janvāris 2022 / komentāri 0

Hamlets ledusaukstajā pasaulē

Lai arī Jāņa Kalniņa opera “Hamlets” mūzikas aprindās atzīta par izcilu meistardarbu, Latvijā tā nav bieži iestudēta.

Vācu režisores Kristīnas Vuss (Kristina Wuss) iestudējums ir ceturtais operas vēsturē – pirms tam tā kā repertuāra izrāde Jāņa Zariņa režijā un komponista paša muzikālajā vadībā uzvesta 1936. un 1943. gadā, bet kopš atjaunotā valstiskuma tikai 2004. gadā, kad to divas reizes spēlēja Bauskas pilsdrupās diriģenta Viestura Gaiļa muzikālajā vadībā un Gunta Gailīša režijā. Savukārt Šekspīra traģēdijas dramatiskā versija – luga “Hamlets” – uz skatuves ir interpretēta nesalīdzināmi biežāk. Pirmais iestudējums Rīgas Latviešu teātrī veidots jau 1894. gadā, starpkaru periodā bijuši trīs iestudējumi, padomju laikā – pieci, un kopš 1990. gada arī tapuši pieci dažādi “Hamleti”, to skaitā – divas no četrām Oļģerta Krodera veidotajām skatuves versijām, kur lugas teksta īsinājumi un struktūra līdzinās operas libretam. Jāatgādina, ka Kalniņa opera nav radīta kā jaundarbs, bet gan kā atvase, kuras celms ir mūzika dramatiskai izrādei – 1932. gada februārī pēc Nacionālā teātra direktora Artura Bērziņa uzaicinājuma Rīgā ieradās krievu režisors Mihails Čehovs ar savu asistentu Viktoru Gromovu, un Jānis Kalniņš radīja mūziku viņu iestudētajam “Hamletam”. Mūzika suģestēja, to pieminēja visi izrādes recenzenti, un Čehova iestudējums kļuva par inspirācijas avotu komponistam operas (gan mūzikas, gan libreta) sacerēšanai. Operā no teātrim rakstītās mūzikas pat saglabāti fragmenti, tostarp arī populārā Bellacord platē ierakstītā Kapraču dziesmiņa Aleksandra Kortāna un Riharda Pelles izpildījumā. Latvijas Nacionālās operas dramaturgs Jēkabs Poruks rakstīja, ka Kalniņa operas librets liecina par “teicamu muzikāli dramatiskās uzbūves un skatuves pazīšanu” [1]. Poruks arī norāda uz to, ka Kalniņa operas saistība ar dramatisku iestudējumu jūtama ne tikai teksta īsinājumos un akcentos, bet pat ritmos, tempā un dinamikā.

Režisore Kristīna Vuss un iestudējuma radošā komanda Kalniņa operas saistību ar dramatisko teātri uztvēruši ļoti organiski – visa izrādes forma ir veidota tā, ka tikpat labi lomās varētu būt dramatiskā teātra aktieri, kas tekstu runātu, nevis dziedātu. Arī žanrs definēts kā muzikāla traģēdija. Vienlaikus režisore respektējusi operas žanra īpatnību – solists, kuru saista dziedājums, ir savā skatuves izteiksmē nebrīvāks kā dramatiskā teātra aktieris, tāpēc te īpašu nozīmi iegūst stilizācija un nereti tiek izmantota pastiprināta teatralizācija. Arī Nacionālās operas iestudējumā ne tikai redzam “teātri teātrī”, ko ar “Peļu slazdu” lugā ietvēris Šekspīrs, bet teatralizēti ir arī visi masu skati, izceļot vien Hamleta tēla dabiskumu. Taču viņš nav tipisks protagonists, drīzāk – vērotājs un katalizators katra varoņa attiecībām ar savu sirdsapziņu.

Skats no LNOB izrādes "Hamlets" // Foto – Kristaps Kalns

Andra Eglīša radītajai scenogrāfijai un Kristīnes Pasternakas kostīmiem iestudējumā ir tikpat liela nozīme kā mūzikai, vai, precīzāk, vizuālās un skaņu gleznas saplūst un veido kopīgu vēstījumu, jo te iekļaujas arī Agra Daņiļeviča horeogrāfija, Mārtiņa Feldmaņa gaismas un Uģa Ezerieša videoprojekcijas. Darbība norisinās aukstas, baltas gaismas blāvi apspīdētajos ziemeļos, uz trausla un nestabila pamata – ledus, ko iezīmē baltā, rotējošā skatuves ripa, pa kuru personāžs pārvietojas baltās ledus jahtās. Skatuves centrā ir milzīga metāla kāpņu konstrukcija – bāka, kuras ugunis iegaismojas ainās ar tēva gara parādīšanos. Bākas vītņveida kāpnes ir arī varas, troņa metafora.

“Hamleta un mirušā tēva attiecību līnija ir izrādes vadlīnija jeb bākuguns, ievirzot to sirdsapziņas paradigmā.”

Šajā dramatiskajā konfliktā ir balstīta arī Kalniņa mūzikas kompozīcija, libretā atsakoties no pirmajām lugas ainām, bet sākot ar Hamleta mātes un tēvoča kāzu ainu, ko ievada fanfaras. Izrādē galms ir baltos renesanses laika tērpos, pasaule ir blāva, it kā ietērpta ledū. Hamlets ir vienkārša piegriezuma melnā tērpā, un viņa tēla askētiskums uzsver karaļnama teatralitāti. Galveno varoņu parūkas ir rudas un liecina par kaislībām, kas slēptas zem palsā ārējā veidola. Izrādē iekļauti arī tēli, kuru Šekspīram nav, – septiņas gaiši pelēkas Sirdsapziņas, kas spoguļo varoņus. Hamleta sirdsapziņu faktiski iemieso Horācijs, kura baltais tērps ir mirdzošs kā dimanta oliņa. Anotācijā gan norādīts, ka Hamleta, Ofēlijas un Horācija sirdsapziņas dzīvo zem gliemežvākiem, bet Laerta, Karaļa, Polonija un karalienes – aiz bruņām, un tie ir reāli aktieri. Tomēr šo ievedumu par veiksmīgu negribas atzīt, jo milzu gliemežnīcas pieblīvē skatuvi (otrajā daļā tām pievienojas arī gliemežnīcas veida estrāde), bet papildu tēli nojauc mizanscēnu tīrību. Daudz spēcīgāka sirdsapziņas moku alegorija ir uz prospekta iegaismotās ogles zem ledus. Valdzinoši ir kaprači kā Lētas laivinieki, estetizējot nāves tēmu.

Otrajā cēlienā arktiskā pasaule iezīmējas arī dzīvnieku – pingvīnu un balto lāču metaforās. Taču tā nav vilku un avju paralēle, drīzāk te var saskatīt līdzību ar Vika dziesmas tekstu par vardulēniem, kas līksmi grauž zelta haizivi. Lācim palikusi tikai galva. Pingvīni ir uzgleznoti uz prospekta, un arī galms kustas kā šie savdabīgie radījumi. Taču nu viņi ir tērpti košās krāsās. Pingvīni, kas grib būt kanārijputniņi? Karaļpāra atribūts ir baltā lāča galva, un arī šī zīme sasaucas ar vadmotīvu. Aktieri “Peļu slazdā” un kaprači ir tērpti 30. gadu uzvalkos ar Jūlija Madernieka ornamentiem. Visu no malas vēro un vietām komentē brīvvalsts laika kinooperators. Prologā tiek ieslēgts veclaicīgs radioaparāts. Spēle ar laikiem, kad atsevišķos rekvizītos un kostīmos iezīmēts starpkaru periods, nav pašmērķīga atsauce uz operas tapšanas laiku, bet tēmas pārlaicīguma akcentēšana un norāde uz Kalniņa uzdrošināšanos radīt laikmetīgu opermūziku.

Klaudijs – Jānis Apeinis, Polonijs – Krišjānis Norvelis // Foto – Kristaps Kalns

Bez šaubām, pilnīga recenzija būtu tikai tad, ja taptu izvērtēta muzikālā kvalitāte, tomēr no diletanta pozīcijām to darīt būtu nepiedodami. Taču ir vērts pieminēt, ka tēli uz skatuves dzīvo organiski, un ne brīdi nav koncertsajūtas, kad dziedājums saista, bet tēls per se – nē. Vismaz sastāvā, kur Klaudiju dzied Jānis Apeinis, Ģertrūdi – Ilona Bagele, Hamletu – Andris Ludvigs, Horāciju – Rinalds Kandalincevs, Poloniju – Krišjānis Norvelis, Laertu – Mihails Čulpajevs, Ofēliju – Inga Šļubovska-Kancēviča. Jāuzteic operas atbildīgā attieksme pret savu skatītāju. “Hamleta” programmiņa ir izziņas avots, kas ievada skatītāju Kalniņa operas vēsturē un iepazīstina ar konkrētā iestudējuma radošo grupu. Par to, lai publika būtu zinoša, gādā arī operas mājaslapa, kurā videoformātā pieejamas izglītojošas intervijas, vēl pirms doties uz izrādi.

 


[1][1] Poruks, J. Jāņa Kalniņa Hamlets Rīgas operā. Jaunākās Ziņas, 08.02.1936.

 

Rakstīt atsauksmi