Aizgājušā laika smaids
Igauņu rakstnieka Oskara Lutsa romānu “Pavasaris”, domāju, daudzi ir lasījuši.
Tas ir tulkots latviešu valodā un padomju gados bijis ļoti populārs, jo tā vai citādi vēsta par svabado garu – vai nu cilvēka, vai tautas brīvību. Konkrēti tajā tiek stāstīts par baznīcas skolas skolēniem 20. gadsimta sākumā, tas ir, periodā, ko dēvē par igauņu nacionālās atmodas laiku. Tādēļ ir viegli iztēloties, kādi panākumi ir bijuši šai grāmatai Latvijā, ne jau nejauši tās dramatizētais variants (autori Voldemārs Panso un Mari Līsa Kīla) 1980. gadā tiek iestudēts arī mūsu Jaunatnes teātrī, kur to inscenē slavenais igauņu režisors Miks Mikivers. Izrādei bija milzu panākumi. Atceros, ka arī mani tā aizrāva ar dziļu pacilātību, bet iespaidu konkrētība patlaban gan jau ir pagaisusi.
Tagad Dailes teātris noliec galvu aizgājušo laiku jaunības, tās dvēseliskā dāsnuma priekšā, kas, kā redzam izrādē, neko nepazīst no mūsdienu tehnoloģiskās bagātības, toties māk dzīvot ne mazāk interesanti kā šodien, bet varbūt garīgi pat pilnīgāk. Tomēr, lai cik tas būtu paradoksāli, man bija garlaicīgi. Domāju, tādēļ, ka izrādes režisors Prīts Pedajass saglabājis un apspēlējis to spēles reāli psiholoģisko stilu, kas pazīstams no tiem laikiem, kad šis romāns iedzīvojās uz Igaunijas un Latvijas skatuvēm. Šis apspēles princips farsa stilā tagad tiek izmantots diezgan bieži, tādēļ gribot negribot apnīk šo aprobēto paņēmienu biežums.
Ir gan ko redzēt, gan par ko pasmieties un padomāt, tādēļ laiku pa laikam atskan skatītāju smiekli un zālē var just līdzdalīgu sarosīšanos. Būtībā tos, kas nepazīst šos nu jau šķietami tik aizvēsturiskos impērijas laikus, inscenējums no tiesas var saistīt kā gudrs izziņas avots.
Lielisks ir pats izrādes noformējums, ko veidojuši scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, video mākslinieks -8, gaismu mākslinieks Margus Vaigurs un mūzikas konsultants Juris Vaivods. Sienas ieskauj plašu telpu, kas ir baznīcas skolas klase ar tajā izvietotajiem skolēnu soliem. Darbības gaitā, bērniem augot, solu izmērs mainās no liela uz mazāku, tādējādi kļūstot par laika rituma un cilvēka izaugsmes scenogrāfisku metaforu. Tikpat konsekventi tiek izmantots video, gaismu spēles un mūzika. Atbilstīgi šim senatnīgajam periodam, kurā aizrit lauku skolas dzīve, tapuši arī kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas veidotie apģērbi. Kopumā tas viss rada laika tēlu – laika, kurā dzīvo un attīstās lugas varoņi un kurā jaušama tās – nu jau tik senās Igaunijas elpa.
Bet šī laika kodola pulsācija, protams, ir aktieru ziņā. Režisora vadībā ir izstrādāts spožs tēlu ansamblis, kad, kā šķiet, nav īpaši svarīgi, vai atveido vienu no galvenajām lomām vai atrodies starp tā saucamajiem masu skatu dalībniekiem. Piemēram minēšu Katrīnu Grigu, kura bez vārdiem ataino tēlu, kas izrādes programmiņā ierindots “skolēnu” kategorijā, – teicams dzīvelīgas, zinātkāras meitenes tēls. Cits jautājums, ka šo skolēnu darbībā daudz kas arī apslāpē uzmanības prieku, piemēram, mešanās baiļu pārņemtā barā te uz vienu, te uz otru pusi. Bet tas, kā jau minēju, paliek manas pašas uztveres laukā. Tas neattiecas uz režisora izvēlēto stilu.
Galvenais izrādes personāžs ir izstrādāts cītīgi – kā paši tēli, tā arī viņu savstarpējās attiecības. Piemēram, Laura Subatnieka atveidotais Arno Tali un Kristīnes Nevarauskas varone Raja Tēle. Šajā duetā mani gluži nopietni ieinteresēja tā laika akcents. Puisis iemīlējies meitenē, bet būtībā nav neviena fiziskās pietuvošanās brīža. Visas jūtu izpausmes, ievērojot distanci. Nav nekādu skūpstu, nedz mājienu uz kādu fizisku tuvību. Šķīsto attiecību sen piemirstais laikposms. Negaidīts šoreiz likās arī Ķesteris, ko spēlē Dainis Gaidelis. Tāds parupjš pret skolēniem, spējīgs pielakties kā īstens bomzis un vispār bez sajēgas par jebkādu kultūru. Agrāk es to diezin vai būtu pamanījusi, droši vien par viņu no sirds pasmietos, toties tagad, būdama kristiete, gribētu lielāku režisora skaidrību gan par Ķestera piederību noteiktam sociālam slānim, gan par mācītāja ētisko nostāju pret savu ganāmpulku. Taču šim garīdzniekam ir ļoti labs pretstats. Skolotājs Lauris, ko tēlo Artis Robežnieks. Ir jaušams īpašais piepildījums, ko var raksturot ar vārdu “dziļums”. Līdzjūtības un sapratnes dziļums. Viņš patiesi ir kā īsts mācītājs.
Piemēram, Jāzeps Totss, ko atveido Lauris Dzelzītis. Šim varonim ir dota iespēja bez apstājas balamutēt, kulstīt mēli un piktoties par netaisnību, un aktieris to dara ar neatslābstošu aizrautību. Taču vienlaikus ir jūtama dvēsele, kurā ir gan sāpes, gan žēlums un vientulības smeldze, gan arī ticība draudzībai un šīs ticības spārnots prieks. Smieklīgs tēls ar rūgtuma piegaršu. Bet, lūk, Lienīte, kas atnāca uz izrādi kopā ar vecmāmiņu, viņu nosauca citādi: “Palaidnis Totss!” Arī pareizi. Un šis “palaidnis” meitenei arī patika visvairāk. Vispār visa izrāde viņu saistīja, bet jo sevišķi, kā pati atzina, otrais cēliens.
Izrāde beidzas ar brīnišķu pavasarīgas plauksmes ainu. Visi divatā sasēžas jaunajos solos, bet priekšā – šķiršanās. Mācību posms, ko esam aizvadījuši visi kopā, beidzies. Jauniešu dvēseles ir gaidu pilnas. Kādu gaidu? Pavasara. Tā pavasara, kas cilvēka dvēseli piepilda ar mīlestības prieku un viņa tēvzemi piestrāvo ar brīvības alkām.
Rakstīt atsauksmi