Briti smejas. Ko mēs?
Pilnīgi iespējams, ka Jura Žagara ambiciozie plāni dažu gadu laikā iesaistīt Daili starptautiskā teātra apritē nebūs tikai jauna direktora solījumi vien, un nebrīnīšos, ja viņa vērienīgi uzsāktie sadarbības projekti ar aktieru kolektīva ieinteresētu atbalstu nākotnē gūst tādus pašus panākumus kā savulaik brāļa darbošanās Operā.
Kaut ko prognozēt, protams, nav visai pateicīgs uzdevums, bet šobrīd jau daudzas pazīmes liecina, ka lielais “Dailes kuģis” ir izkustējies no dreifēšanas seklajos ūdeņos un gatavs piedāvāt publikai aizraujošu kruīzu plašajā un raibajā mūsdienu teātra pasaulē.
Pēc Viestura Kairiša un Gata Šmita ievērību guvušajiem un mākslinieciski augstvērtīgajiem iestudējumiem ļauties vieglai izklaidei, kas spētu cilvēkus kaut uz brīdi izraut no ieilgušā Covid murga radītās apātijas, teātrī ir teju vai nepieciešamība, un “Izrāde, kas saiet sviestā” vairāku iemeslu dēļ ir dikti piemērota šādam gadījumam. Viens no iemesliem dabīgi ir marketings, bez kura šodien vispār neko nevar iekustināt, otrs – maza vakcīna pret sabiedrības nomāktību un dziedējoša smieklu terapija, bet svarīgākais šoreiz laikam būs sniegt skatītājiem jaunu komēdijas teātra pieredzi, kas mūsu platuma grādos nav īpaši kopta (situāciju komēdijas mazliet līdzinās šīs izrādes žanram, bet nav gluži tas pats) un prasa akceptēt dažus specifiskus žanra nosacījumus.
Mischief Worldwide (tulk. “Pasaulē izplatīta draiskulība”) piedāvātā izrāde ir radošas cilvēku grupas veiksmīgi izveidots “teātra produkts”, kuru ar panākumiem jau daudzus gadus tirgo visā pasaulē. Tā fundamentā ir iecementēta mērķtiecīgi izvirzīta pamatpremisa: ja kaut kas var noiet greizi, tad tā arī notiks. To var salīdzināt ar visiem labi zināmo “sviestmaizes likumu” – ja kritīs, tad noteikti ar sviestu uz leju. Mēs par to varam vai nu dusmoties, vai vienkārši pasmieties. Briti izvēlas pasmieties. Iestudējuma pirmsākumi meklējami Old Red Lion teātrī 2012. gadā, no kurienes tas pārcēlās uz Trafalgaras studiju un no 2014. gada pašreizējā versijā iekārtojās Vestendā, turpinot izklaidēt publiku līdz pat šai dienai.
Pirmais un galvenais nosacījums, lai izrādi varētu pilnībā izbaudīt un tikt līdz teātrī patīkami pavadīta vakara sajūtai, ir nepieciešamība nedaudz pārfigurēt mūsu uztveres lauku. Ja meklēsim dziļu jēgu uz skatuves atainotajos notikumos, jau iepriekš iebrauksim grāvī, joki sāks kaitināt un viss aktierspēlē iestrādātais izrādes šarms paslīdēs garām.
Detektīvi jau izsenis ir viena no britu vājībām, tādēļ Kornlijas universitātes drāmas pulciņš, “iedvesmojoties no labākajām aktiermeistarības metodēm” šovakar piedāvā publikai nospēlēt lugu “Slepkavība Haveršamas muižā”, kuras noslēpumainie sižeta pavērsieni noteikti aizraus jebkuru šī žanra cienītāju. Drāmas pulciņa izrāžu vadītāja Annija, atbrīvojot no liekajām mantām četras istabas savā un onkuļa mājā, ir sameistarojusi lielisku muižas interjera dekorāciju, kas uz skatuves uzburs iespaidīgu darbības vidi un ļaus aktieriem pilnībā iejusties dotajos apstākļos. Savukārt režisors Kriss Bīns ar savu filantropista pieeju nedēļām ilgos mēģinājumos ir panācis, ka aktieri savās lomās “iekšēji deg ar ārēju mieru”, tādējādi piešķirot izrādei elegantu dinamiku, kura savējo lokā jau paspējusi izpelnīties augsto uzslavu: “Ļoti interesanti!” Pandēmijas laikā gan zāles nav pilnas, tādēļ mūsu publikai nevajadzētu īpaši raizēties, ka trupas spēle “noraus teātrim jumtu”, bet atslēgšanās no ikdienas rūpēm un sevis noskaņošana uz komiskās nots nāks tikai par labu.
Ja esam rūpīgi iepazinušies ar izrādes programmiņu, varam uzskatīt, ka zināma virskārtiņa no angļu humora ir nosmelta, iekārtojamies ērtāk savos stikla būrīšos un sākam nesteidzīgi izbaudīt tā sakulšanu sviestā uz lielās skatuves. Process ir diezgan piņķerīgs, jo autortiesības paģēr, ka neviena mizanscēna nedrīkst tikt izmainīta, visām stilizētajām darbības izpausmēm ir jāatbilst oriģinālam un aktieru rīcībai katrā epizodē ir jābūt maksimāli pietuvinātai nemainīgam scenārijam.
Detektīva iezīmētās sižeta līnijas iecerētās izrādes dalībnieki sāk izspēlēt ar īstai amatieru trupai piemītošu entuziasmu, ko Eimijas Mārčantas režisoriskajā uzraudzībā Dailes aktieri uz skatuves iemieso ar gaumīgu un korektu pieeju tēla ārējam veidolam. Pielāgot spēli gatavam lomas zīmējumam ir tas pats, kas improvizēt ļoti šaurā segmentā, būtiskas ir tās smalkās nianses, kas attiecīgo tēlu atdzīvina un piešķir tam paša aktiera individuālā pienesuma vērtību.
Tā vien gribas smaidīt, sekojot līdzi Andra Buļa, Anetes Krasovskas, Ginta Andžāna u.c. aktieru atjautīgajām pārvērtībām skatuviskajā eksistences veidā. Atcerēsimies, ka katrā cilvēkā mīt kaut neliela nereducējamas palaidnības deva, mums atliek vienīgi tai ļauties, un viss uz skatuves notiekošais pats no sevis pārvērtīsies vienā lielā scenogrāfiski inspirētā eskeipismā, ļaujot pasmaidīt gan par teātri kā tādu, gan par britiem piemītošu attieksmi pret tā spēlēšanu.
Kad neveiksmes viena pēc otras sāk vajāt trupas dalībniekus, gāžas dekorācijas, plīst un krīt rekvizīti, skatuves darbībā savas tiesības piesaka tā saucamās “ekstrēmās situācijas” (tādas mēdz atgadīties visos teātros, tikai publika tās parasti nepamana), kuru risināšana prasa asu reakciju, iztēli un neordināru pieeju. Tās jau tāpat ir izaicinājums aktieriem, bet izrādes veidotāji šīs situācijas mērķtiecīgi izkāpina un pārvērš komiskās izdarībās, par kurām tāpat kā Čārlija Čaplina filmās mēs varam smieties vai raudāt, lai nonāktu pie apjautas, par ko tad īsti angļi ironizē? Pirmkārt jau, par savu izslavēto “angļu mieru”, kas jāsaglabā par katru cenu, lai cik nelāga situācija arī izveidotos. Otrkārt, par viņiem raksturīgo pietāti pret tekstu teātrī, kas pat Šekspīra lugu uzvedumos liek strikti turēties pie rakstītā vārda. Treškārt, par manierēm, tradīcijām, pieklājīgas izturēšanās klišejām, aktieru attieksmi pret savu nodarbošanos, cilvēciskām vājībām utt.
Reti kurš iestudējums piedāvā tik daudz iemeslu pasmaidīt un kopā ar Dailes aktieru dzirkstošo spēli iejusties britu pašironijas teatralizētajā haosā. Šodien it sevišķi ir vērts to nepalaist garām.
Rakstīt atsauksmi