Katram sava tumsa
Šai bija jābūt parastai recenzijai par konkrētu teātra izrādi. Varbūt raksta gaitā es nonākšu arī līdz tai. Bet rakstiem par teātri (un mākslu vispār) šobrīd nav nekādas jēgas. Ir neiespējami sevi piespiest tādus uzrakstīt, un uzrakstīto tāpat neviens nelasīs. Tāpēc vispirms par to, par ko nevaru neuzrakstīt, ja vispār rakstu.
Jau vairākas dienas Ukraina visai pasaulei rāda, ko nozīmē tie tiešām lielie vārdi, ko mūsdienu māksla tik bieži paslēpj zem atsvešinājuma un ironijas distances: Dzimtene, Gods, Brīvība. Vērot (šis vārds ir amorāls, jā), kā ukraiņi cīnās, ir šausminoši, bet arī neticami iedvesmojoši. Vārdiem “varonība” un “drosme” manā prātā šobrīd ir ukraiņu seja, un, protams, viņi šajā karā uzvarēs. Jau ir uzvarējuši. Neatkarīgi no iznākuma un aizmirstot, ka jebkurā karā visi ir zaudētāji. Palīdzēsim tā, kā katrs spējam un ticam, – kurš stājoties zemessardzē; kurš ziedojot naudu; kurš lūdzoties un aizdedzinot sveci; kurš pārtraucot darbību Krievijas finansētos projektos. Bet galvenokārt – pārstājot izlikties, ka mākslai ar politiku nav sakara. Sabiedrības vienotībai kritiski svarīgā brīdī nespēju atbalstīt (kaut spēju saprast) idejas par pieminekļu (pat vispretrunīgāko) gāšanu un klaigāšanu par dažiem mūziķiem kā vienīgajiem “vainīgajiem”. Tomēr ir tikpat skaidrs, ka šogad tādu samīcīto neļķu ballīti, kāda tā bijusi gadiem, pie tā paša pieminekļa vairs nedrīkst pieļaut un latviešu kulta popgrupas līderim rīt asaras par to, ka gribējis tikai draudzēties, ir, maigi izsakoties nevietā.
Bet tomēr par teātri.
Bertolts Brehts pagājušā gadsimta 40. gados rakstīja: “Mākslā bezpartejiskums nozīmē piederību valdošajai partijai.” Un uzrakstīja arī lugu “Artūro Uī karjera, kuras varēja arī nebūt” – līdzību par to, kā primitīvs, dzīvniekam līdzīgs gangsteris Uī (tiešais prototips – Hitlers) pārtop totalitārā līderī. Un viņam šajā ceļā būtiski palīdz anonīms Aktieris, kurš iemāca Uī publiski runāt, uzstāties, izturēties. Citiem vārdiem sakot, iemāca patikt. Tieši no šī Aktiera Brehts pieprasa vislielāko atbildību.
Apbrīnojamais šī brīža Ukrainas prezidents un bruņoto spēku virspavēlnieks pēc savas pirmās profesijas arī ir aktieris. Kā politiķis iepriekš vērtēts neviennozīmīgi, bet savai valstij tiešām izšķirošā brīdī izrādījies īstais – tāds, kurš spēj uzrunāt, iedvesmot, nebaidīties, pārliecināt un mierināt. Iespējams, tas izskatās tik pārliecinoši tieši tāpēc, ka viņš ir labs aktieris. Kādu iekšējo spēku tas patiesībā prasa, mēs diez vai jebkad uzzināsim. Bet frāze “Man vajag munīciju, nevis taksi!” jau tagad varētu tapt ierakstīta 21. gadsimta valstsvīru Goda grāmatā. Ja tāda būtu.
Kā tikt galā ar sevi, ar savām bailēm un skumjām; kā saņemt drosmi pārvērtēt un atzīt savas, iespējams, kļūdainās izvēles, uzņemties par tām atbildību un rīkoties; kad klusēt un kad neklusēt; kā runāt par karu ar saviem bērniem mājās un ar brīvā pasaulē dzimušiem latviešu un krievu studentiem auditorijās – par to es domāju jau četras dienas. Un caur šiem jautājumiem un neesošajām atbildēm mēģināšu atgriezties pie tā, kas bija iecerēts, – Valmieras teātra izrādes “Liesmojošā tumsa” recenzijas.
Spāņu autora Antonio Buero Valjeho viena no pirmajām lugām “Liesmojošā tumsa” 1940. gadu nogalē arī tapusi konkrētā Spānijas vēstures kontekstā – kā metaforiska līdzība par Franko režīma apmātas sabiedrības nevēlēšanos redzēt un mainīt savu stagnāciju. Kaut arī Valjeho teksts nav gluži brīvs no didaktikas un zināma deklaratīvisma, tomēr tā tapšanas politiskais fons šodienas lasītājam var arī nebūt saistošs. Lugas darbība risinās neredzīgu jauniešu internātskolā, kurā izveidojusies sava harmoniska un optimistiska kārtība, visiem šķietami samierinoties un pieņemot nespēju redzēt tikai kā fizisku trūkumu, kas būtiski neietekmē spēju dzīvot pilnvērtīgi visās citās nozīmēs. Te ir izveidojušies savi attiecību modeļi un ikdienas rutīna un ir arī savs neformālais līderis Karloss, kuram uzticas gan pedagogi, gan vienaudži. Viss mainās, kad šajā sakārtotajā pasaulē ierodas jauns audzēknis Ignasio – arī neredzīgs, bet ar principiāli citu attieksmi pret paša un likteņa biedru nelaimi un līdz ar to pret pasauli kopumā.
Valjeho lugā vienlīdz spēcīgs ir gan simboliskais jeb idejiskais līmenis, gan konkrēto psiholoģisko attiecību tīklojums.
Alvja Hermaņa 1995. gada Jaunā Rīgas teātra izrāde primāri bija aizraujoša un neparedzama idejiska un psiholoģiska divkauja starp absolūti līdzvērtīgiem opozicionāriem – paša režisora spēlēto Ignasio un Armanda Reinfelda Karlosu. Savukārt 2015. gadā Elmārs Seņkovs Valjeho lugu iestudēja ar Latvijas Kultūras akadēmijas 3. kursa aktiermākslas un režijas studentiem, jaunās Valmieras teātra izrādes režisora Toma Treiņa kursabiedriem, galvenokārt kā ļoti jaunu cilvēku sāpīgas pieaugšanas stāstu ar Kārli Reijeru (Ignasio) un Igoru Šelegovski (Karloss) galvenajās lomās. Nenoliedzami “Liesmojošās tumsas” neredzīgie varoņi piedāvā arī labu meistarības treniņu jauniem aktieriem.
Scenogrāfs Kristaps Kramiņš un gaismu mākslinieks Gatis Priednieks-Melnacis Valmieras teātra Apaļajā zālē radījuši sporta zāli ar pāris soliem, lielajām bumbām un kāpšanas sienu. Šajā nelielajā un lielākoties spilgtas gaismas piepildītajā pasaulītē uzturas seši priecīgi jaunieši kostīmu mākslinieces Martas Mielavas radītos glītos zilganzaļos toņos ieturētos “formas tērpos”. Kā tumsa burtiskā nozīmē, ģērbies viscaur melnā, šeit ierodas Ignasio. Izrādes gaidā, mainoties šī mazā kolektīva mikroklimatam, transformējas arī kostīmi – džemperīšu krāsa norāda uz to, kuram līderim konkrētajā brīdī ir pieslējies vairākums. Līdzīgi burtisks paņēmiens ir režisora lēmums divām ainām likt risināties pilnīgā tumsā. Saprotot ieceri likt skatītājam vismaz daļēji izjust varoņiem līdzīgu pieredzi, tomēr netop skaidrs, kāpēc tas notiek tieši konkrētajās ainās un kas tad galu galā tomēr liek gaismai atkal atgriezties, ja varoņu pasaulē tumsa tikai sabiezē.
Gan savulaik Elmārs Seņkovs, gan tagad Toms Treinis, šķiet, izmantojuši JRT izrādei adaptēto Valjeho teksta versiju (lugas tulkotājs Valmieras izrādes programmiņā nav minēts), kas, salīdzinot ar oriģinālu, piedāvā samazinātu darbības personu skaitu un daudz brīvāku galvenā konflikta un jo īpaši fināla interpretāciju. Neatklājot sižeta atrisinājuma intrigu, var teikt tikai to, ka dramaturgs lugas beigās nepārprotami nosauc “vainīgo”, kamēr visās trīs latviešu izrādēs izmantotais teksta variants ir gana atvērts, pieļaujot ne tikai dažādus, bet pat galēji pretējus interpretācijas ceļus.
Tā ir arī Treiņa izrādes interesantākā zona – te nav labo un slikto, pareizo un nepareizo, slepkavas un upura. Toties ir psiholoģisks detektīvs, kurā spēku samēri vairākkārt mainās, tomēr centrā ir un paliek Krišjāņa Stroda Karloss. Jaunais aktieris savā pirmajā galvenajā lomā pēc studiju beigšanas ļoti pārliecinoši izdara milzu darbu – viņa Karlosam gribas sekot nenovēršoties no pirmās līdz pēdējai izrādes minūtei. Ārēji saglabājot labi audzināta jaunekļa savaldīgo izturēšanos, Krišjānis Strods ļauj ieraudzīt, kā cits pēc cita zūd viņa varoņa atbalsta punkti. Kā ļoti stabila iekšējā pasaule sāk plaisāt, bet katra vismazākā plaisiņa tiek zibenīgi un rūpīgi aizlīmēta. Kā viņš mēģina sevi pārliecināt. Kā iekšējā temperatūra kāpj, kaut ārēji nekas nemainās. Kā viņš iekšēji krīt un atkal ceļas. Un tomēr krīt. Šis Karloss primāri cīnās pats ar sevi, ne tik daudz ar konkurentu Ignasio, ko izteiksmīgi spēlē Aksels Aizkalns. Šis Ignasio ir traucējošs, nepareizs, kaitinošs pat gluži fiziski – viņa acis ir aizvērtas, pār viņa spieķi klūp, viņš pats sev jautājumus neuzdod, bet savu iekšējo tumsu izlādē uz apkārtējiem. Jā, tieši tā ir Treiņa izrādes Karlosa un Ignasio galvenā atšķirība – viens risina attiecības pats ar sevi, otrs – ar apkārtējiem. Tāpēc dārgs ir brīdis, kad pirms pēdējā gājiena uz sporta laukumu Aizkalna Ignasio vienīgo reizi uzrunā Stroda Karlosu citādākā intonācijā – kā iespējamo draugu, kurš tomēr nekad nebūs draugs.
Precīzu ārējās un iekšējās pasaules atbilstību katra savā unikālā raksturā izveidojušas arī Ieva Estere Barkāne Huanas un Diāna Krista Stafecka Elisas lomā. Pieķeršanās, drošības sajūta, citādā vilinājums, pašapmāns, bailes – to visu abas aktrises ļauj savām varonēm noturēt par mīlestību. Radoši un oriģināli režisors atrisinājis arī paralēlo Andresa un Pedro līniju, ko Rūdis Bīviņš un Artis Jančevskis saskanīgā ritmā spēlē gandrīz kā Siāmas dvīņus. Kārlim Dzintaram Zahovskim (otrā sastāvā Meinards Liepiņš) vēl jāatrod sava īstā intonācija Migela tēlam, bet kopumā jauniešu pasaule Toma Treiņa izrādē ir patiesa un labā nozīmē sarežģīta.
Aigara Vilima Ignasio tēva raizes par dēlu gan šķiet neviltotas, tomēr šī loma ir tik epizodiska, ka kopainu būtiski neietekmē. Savukārt Tālivalža Lasmaņa Pedro atskaņo liekulīgas frāzes un raizējas tikai par savas pārvaldītās iestādes reputāciju, bet Inese Ramutes Pepita, noformēta uzsvērti sirmi nevērīgā parūkā, burtiski novēro katru audzēkņu soli. Nomācošais veids, kā šīs izrādes Pedro un Pepita pieprasa Karlosam atrisināt “Ignasio problēmu”, Treiņa izrādes tēmu negaidīti pavērš arī vecāku paaudzes atbildības virzienā. Tomēr kopumā galvenais izrādes jautājums ir ļoti ierosinošs, jo nekas te nav absolūts un nekļūdīgs – ne meli, ne patiesība, ne neredzēšana, ne aklums.
Rakstīt atsauksmi