Tradīcijas spēks
Recenzenti ne reizi vien atzīmējuši, ka režisora Mārtiņa Eihes izrādes ir impresionistiskas.
Gaismēnu ķeršana gan burtiskā, gan mainīgās dzīves izjūtas kontekstā un dzīves mirkļa poētiska apstādināšana, lai ļautos subjektīvai kontemplācijai, it kā vairs nav mūsu dedzīgā gadsimta interešu lokā. Taču klusināts atmosfēriskums vienmēr piesaista, jo liecina par iedziļināšanos un jēgas piešķiršanu kaut kam, kas steigā ir palaists garām. Pēc ilga un tumša ceļa no Rīgas uz Rēzekni uz Mārtiņa Eihes iestudējumu “Muols” Rēzeknes teātrī “Joriks” gribas skatīties kā uz gleznu, kas savu nozīmi iegūst, aplūkota no attāluma.
Kā jau liecina nosaukums, izrādes dramaturģiskās struktūras autore Rūta Holendere vēsta par mālu – ne tikai par lipīgo nogulumiezi, par podnieka darba materiālu, bet, līdzībās runājot, arī par cilvēka mainību. Arī viņš ir veidojams un mīcāms, viņš var sastingt karaliskās formās un zaigot spožās krāsās, viņa racionālais prāts kā poda stingrais dibens liecina par stabilitāti, bet, ļaujoties emocijām, fasāde ieplaisā, tāpat kā pods var sabirzt lauskās pie kādas straujākas kustības. Teksts ir veidots kā nebeidzams dialogs vai satikšanās starp Lienas Šmukstes un Jāņa Kroņa iemiesotajiem māla noslēpuma pārņemtajiem varoņiem. Mainoties lomām un te vienam, te otram pārmaiņus runājot latgaliski un latviski, aktieri kļūst par senajiem podniekiem, viņu tradīciju turpinātājiem mūsdienās, kā arī par naiviem pētniekiem un senās tradīcijas apbrīnotājiem, kas azartiski ķer vēsturiskās liecības, kuras laika nepielūdzamais tecējums vēl nav aizskalojis nebūtībā.
Sakausējot visus teātra izteiksmes līdzekļus, režisoram ir izdevies panākt siltu un mīlestības pilnu noskaņu, lai caur mālu kā mediju runātu par latgaliešiem, kuros paradoksālā kārtā satilpst lepnums par savu zemi un vienlaikus pazemība pateicībā par visu, kas tiem dots, un caur to – par cilvēku un cilvēcību. It kā par citu, aizmirstu, bet kolektīvajā zemapziņā atpazītu dzīves ritumu atgādina uz skatuves nepārtraukti klātesošās jaunās mūziķes Lienes Skrebinskas spēlētās latgaliešu tautasdziesmas kokles dzidrajās un patiesajās skaņās, kā arī pāri skatuvei spīdošā gaisma, atblāzmojot ausmas un rieta glāsmaino mirdzumu. Liela nozīme ir arī aktieru piezemētajai, rimtajai rosībai, par kuras autentiskumu pārliecina apstāklis, ka abu dzimtas saknes meklējamas Latgales novadā.
Aktieri tēlos un paštēlos atklāj daudz jaunu faktu un atgādina mazāk zināmus, atkal jau liekot aizdomāties, kam ir jānotiek, lai mēs apņemtos pamatīgāk izzināt savu vēsturi un apzināt savas vērtības, pirms kāri lūkojam pāri robežām. Taču ziņas par Latgales keramikas vēsturē būtiskiem personāžiem, kuru vidū Latgales keramikas patrons Jānis Pujāts, keramiķi Voldemārs Voguls un Evalds Vasilevskis, un arī par māla apdedzināšanas tehnoloģijām un glazūru receptēm cauri laiku griežiem un tos pavadošām modēm izskan visai informatīvi. Šajos brīžos šķiet, ka negaidīti būtu nokļuvis tautas mākslas radošajā seminārā vai nacionālās enciklopēdijas šķirkļa “Latgales keramika” prezentācijā, kas visnotaļ uzskatāmi atgādina, ka izrāde radīta Latvijas skolēnu kultūrizglītības programmai “Latvijas skola soma”.
Tas neizbēgami gurdina izrādes ritmu, vienlaikus fokusu novēršot no subjektīvā pasaules skatījuma uz laika dokumentēšanu. Taču ritma krītošajiem apgriezieniem jaunu sparu mēģināts piešķirt, aktieriem ne vienu reizi vien iejūtīgi iesaistot publiku – ieinteresētie skatītāji aicināti savām rokām piedalīties šajā tradicionāli kolektīvajā tautas radošajā izpausmē, pirms tam saņēmuši priekšautus un ūdens spaini roku nomazgāšanai. Un šī interakcija ir mērķtiecīga, jo dalībnieku izrādē gūtā pieredze, kam apkārtējie sekojuši līdzi, atbalsosies izrādes noslēgumā iekļautajās varoņu atmiņās par viņu saskarsmi ar mālu. Un tā mēs visi kļūstam vēl tuvāki tradīcijai, to atpazīstot kā savu. Savukārt kādu citu Jānis Kronis uzrunās un rokās tam iespiedīs Jāņa Pujāta portfeli, bet galvā uzmauks viņa platmali, lai, atkal jau iejūtoties aculiecinieka ādā, pieredzētu vēstures atdzīvošanos.
Izrādes pieteikumā minētos vārdus par mākslinieku, kurš materiālam ir atdevis visu savu dzīvi un dažkārt pat pārāk daudz, atspoguļo arī programmā izmantotais savā dramatismā fascinējošais foto. Tā ir sarkana māla pika kā asiņojoša sirds pret debesīm pasniegtās kailās rokās, apliecinot absolūtu uzticību un padevību savam darbam, liktenim un pienākumam. Jā, ne tikai podnieks, mākslinieks, bet ikviens, kas savā darbā nav gatavs samierināties ne ar ko mazāku kā vien pilnību, atdod tam ne tikai savu laiku, bet pārbauda arī tuvinieku izturības, atbalsta un ticības robežas. Taču izrādē šī tekstā balstītā tēma nav gluži mērķtiecīgi iestrādāta un aprobežojas ar ne gluži nopietni ņemamu sadzīvisku pukošanos, kad Lienas Šmukstes varone, lūpu uzmetusi, vairākkārt gaužas vīram, ka tas neved un neved viņu uz pilsētu, bet nodarbojas tikai ar saviem podiem vien. Taču par spīti tam izrāde kulmināciju sasniedz brīdī, kad Jāņa Kroņa podnieks savā aizkaitinājumā triec māla trauku pret zemi, saceļot putekļu mākoni.
To, ka, lai atklātu neizstāstāmo, vajadzīgs mazāk vārdu, bet vairāk darbības, apliecina izrādes rituālais caurviju motīvs. Aktieri kā augstākas rokas vadīti šķietami neapzināti, bet kā pašas par sevi saprotamas veic darbības, kuru nozīmīgumu viņu varoņi neapšauba, pat ja neizprot. Tā, iesākot izrādi, ar scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Paraskēvas Deikinas gādību pa spēles telpas perimetru ir izkārtotas no koka dēļiem sasistas kastes ar māla priekšmetiem tajās – te ir lērums podu, vāžu, svečturu un šķīvju. Tie ir dažādās tehnikās darināti, dažāda izmēra, daudzi no tiem ir pabeigti, bet vairāki vēl tikai gaida apdedzināšanu vai glazūras slāni. Vispirms Lienas Šmukstes varone tos vienu pēc otra izņem no kastēm un ar drāniņu nospodrina, it kā pēc ilgiem nolieguma gadiem atgriežot tiem zudušo spozmi un godību. Vēlāk Jāņa Kroņa varonis apmet kastes otrādi un uz tām kā uz podestiem izstādē tos izkārto aplūkošanai. Savukārt finālā viņš tos kā senas relikvijas vienu pēc otra iespiež skatuves dibenplānā līdz tam ar melnu plēvi apvilktā īsta mala kaudzē, kas nepārprotami ir izveidota kapa uzkalniņa formā.
Cilvēks, mākslinieks tāpat kā māls no zemes ir nācis, un par zemi tam jāpaliek. Taču šāds gluži episks izrādes noslēgums liek uzdot jautājumu, vai viss līdz tam sadzīvotais, piedzīvotais un radītais ir bijis tā vērts?
Rakstīt atsauksmi