Recenzijas

Skats no izrādes // Foto – Jānis Deinats
7. aprīlis 2022 / komentāri 1

Kas nomoka Jūliju?

Ikreiz, kad tiek pārrakstīta klasika, jādomā, kas ir iegūts, kā jaunais variants salīdzinās ar oriģinālu.

Vai ir kādi ieguvumi – tas Viestura Meikšāna “Spēlēs ar Jūliju”, kas veidota pēc Augusta Strindberga “Jūlijas jaunkundzes” motīviem, ir strīdīgs jautājums. Bet stāsta versiju salīdzināšana gan ir interesanta.

Augusta Strindberga paša uzskati par sievietēm nav nekāds noslēpums – tā ir izteikti mizantropiska pozīcija, riebums, sajaukts ar bailēm. Labāk par pašu Strindbergu nepateiksi, tāpēc – te izgriezums no izrādes programmiņas, kurā Viesturs Meikšāns citējis oriģinālās lugas autoru, piešķirot arī savam iestudējumam konceptuālu nokrāsu: “Jūlijas jaunkundze ir moderns raksturs, kas nenozīmē, ka vīriešus nīstošā pussieviete nebūtu pastāvējusi katrā laikmetā. Tā tikai tagad ir atklāta, tā ir iznākusi atklātībā un likusi sevī ieklausīties. Aizspriedumu (tie pārvarējuši arī stiprākus prātus) upuris, šī sieviete, cilvēka atpalikusī forma, kura stāv starp vīrieti – visa radītā valdnieku, kultūras radītāju –, un bērnu. Viņai, redz, jābūt vienlīdzīgai ar vīrieti – vai gan kādreiz tā varētu būt. Viņa iesaistās absurdā cīniņā, kurā krīt. Absurdā, jo atpalikusī forma, kuru vada vairošanās likumi, vienmēr dzims atpalikusi un nekad nevarēs panākt to, kurš ir vadībā…”

Mazliet atkāpjoties no raksta loģikas, kas liek pa priekšu runāt par Strindberga “Jūlijas jaunkundzi”, man liekas, autora personība, tik spilgti ierakstīta 1893. gadā iznākušajā lugas priekšvārdā, ir viens no iemesliem, kāpēc Romāns Dolžanskis un Timofejs Kuļabins (vācu “oriģinālversijas” režisors un viens no teksta autoriem, latviešu versijas programmiņā kā autors gan norādīts tikai Dolžanskis) veidojuši jaunu lugas versiju Berlīnes Vācu teātrim. Kultūra, salīdzinot ar 19. gadsimta beigu status quo, ir būtiski mainījusies, un bažas, ka mākslinieka uzskati var aizēnot mākslas darba lielumu, Eiropā 21. gadsimtā arī nav gluži nevietā. Par ko ļoti žēl, jo Strindbergs par spīti visam ir izcils dramaturgs un “Jūlijas jaunkundze”, lai ko autors pats par savu darbu būtu domājis, īstenībā ir kas daudz lielāks un būtiskāks par antifeministisku pamfletu.

Jaunā drāma, kuras spilgts pārstāvis ir Strindbergs, ir protomodernisti – tas ir, viņu darbos atrodamas gan sava laika, gan vēl netapušu estētisku virzienu iezīmes. Strindberga dramaturģiju, piemēram, var skatīt kā naturālisma, tā ekspresionisma kontekstā, noder zināšanas par simbolismu, sirreālismu un psihoanalīzi. Ja ņemam to vērā, tad skaidrāk iezīmējas arī tēmas, kas jau vairāk nekā gadsimtu lugā interesējušas neskaitāmas teātra mākslinieku paaudzes. “Jūlijas jaunkundze” jebkurā gadījumā ir darbs par cīņu starp diviem lugas varoņiem: Jūliju un Žanu. Bet šīs cīņas dažādas šķautnes ir tik mainīgas no mirkļa uz mirkli, ka liekas – nozīmju labirints ir burtiski nebeidzams. Starp abiem varoņiem valda seksuāla spriedze, nereti interpretēta kā arhetipisks mūžīgi sievišķā un vīrišķā pretstats. Vienlaikus tā ir kultūras un sociālo ierobežojumu iegrožota seksualitāte, salauzti, deformēti raksturi. Luga ir nežēlīga, tā ir par varas attiecībām, par alkām pēc brīvības un spēju (vai nespēju) tajā izlauzties, par bailēm, par pašcieņu un vēlmi atbilst savam iekšējam “es”, par nespēju nodibināt jēgpilnas attiecības, par… Un tas viss attiecas ne tikai uz Jūliju, bet tikpat lielā mērā arī uz Žanu.

Skats no izrādes "Spēles ar Jūliju". Jūlija – Ieva Segliņa, Žans – Lauris Dzelzītis // Foto – Jānis Deinats

Jaunā versija (varbūt loģiski) ir daudz feministiskāka. Vispirms atšķirība ir gluži sižetiska, jo Dolžanskis tekstā ir ieviesis jaunu tēlu – Jūlijas bijušo līgavaini Tomasu, kas, šķiet, atriebes vadīts, ir izvietojis Jūlijas virtuvē kameras un uzpircis Žanu, lai viņš, atkārtojot austiņā priekšā diktētos tekstus un darbības, provocētu jauno sievieti. Bet līdz ar to īstenībā ir veiktas grandiozas izmaiņas. Žans kā tēls lugas orģinālizpratnes kontekstā faktiski ir nosvītrots: te vairs netiek runāts par arhetipiem, bet par realitātes šovu, kurā vīrietis ir tikai ķermenis – lelle bez savām domām, jūtām, instinktiem. Arī Tomass uz arhetipu nepavelk – viņš attiecībās ar Jūliju labprāt ir pieņēmis pakļautā pozīciju, un vienīgais viņa ciešanu avots ir šī stāvokļa pārtrūkšana.

“Šī “Jūlijas” versija drīzāk liek domāt par tehnoloģiju ietekmi uz laikmetīgo dzīvi, par “īstuma” problemātiku.”

Spēlē gan Žans, gan Jūlija, kura 21. gadsimtā kļuvusi par vlogeri un periodiski filmē laivus. 19. gadsimta nepārkāpjamās šķiru un dzimtes robežas 21. gadsimtā tiek pārtulkotas digitālās uzvedības klišeju formās. Vai (kad) starp tām izlaužas kas dabisks – neiestudēti vārdi, emocionāls kontakts, instinkti? Cik brīvs ir cilvēks sabiedrībā, kas it kā ir absolūti brīva? Kāda ietekme šodien ir naudai, statusam, publiskajam tēlam?

Arī šī “Jūlija” ir par cīņu, bet šķiet, ka tā vairāk ir Jūlijas cīņa pašai ar sevi. Ar vīriešiem te nav, ko cīnīties, ja nu vienīgi – ciest no viņu vārguma un alkām pakļauties, ja gaidi no viņiem ko tādu, ko viņi acīmredzami nav spējīgi sniegt. Jūlija cīnās ar vientulības sajūtu, izolētību no pasaules. Varbūt, spriežot pēc uzvedības un teksta, viņa cīnās arī ar atkarībām un kādu psihisku saslimšanu. Katrā gadījumā – paradokss – 21. gadsimta Jūlija ir daudz maigāka un neveselāka, ja salīdzinām ar Strindberga versiju.

Tieši slimīgumu savā versijā iecentrējis Meikšāns. Ievas Segliņas Jūlija ir grimēta pelēcīgiem toņiem, uzsverot sejā tumšus lokus, asas noguruma, izmocītības līnijas. Viņai raksturīgs lauzīts lecīgums, sagumuši pleci, nervoza šūpošanās, nespējot norimt mierā. Ilze Vītoliņa ietērpusi Meikšāna Jūliju grundge, radot pārliecību par viņas piederību Gen Z. Tālāk… Tālāk iestājas apmulsums.

Izmantojot režisoru iecienīto joku, ka labā izrādē visi allaž slavē aktierus, bet citos gadījumos pie visa vainojami režisori, es vainošu režisoru. Man tam ir arī daži argumenti. Pirmais un būtiskākais – aktierspēles diapazons. Izrādē spēlē četri mākslinieki, un liekas interesanti, ka divi no viņiem to dara nevainojami. Anete Krasovska Kristīnes un Kārlis Arnolds Avots Tomasa lomās savu darbu izdara lieliski, viss par viņu varoņiem ir skaidrs – gan raksturi, gan motivācijas, gan emocionālās pārmaiņas, kas ar katru no viņiem notiek. To nevar teikt par Segliņu Jūlijas un Lauri Dzelzīti Žana lomās. Man liekas, nav jāšaubās, ka abi spēj nospēlēt jebko, ko vēlas nospēlēt. Bet tur jau tas āķis – šķiet, nav skaidrs, kas būtu jāspēlē. Abi aktieri iet teksta pavadā, bet teksts…

Skats no izrādes "Spēles ar Jūliju". Jūlija – Ieva Segliņa, Kristīne – Anete Krasovska, Žans – Lauris Dzelzītis // Foto – Jānis Deinats

Par spīti tam, ka Dolžanskis, protams, nav Strindbergs, šķiet, ka šī teksta gadījums ir būtiski atšķirīgs no daudziem citiem, arī Dailes teātrī tik iemīļotajiem klasikas pārrakstīšanas piemēriem, kas līdzinās Latvijas Radio ziņām “vieglajā valodā” – bez palīgteikumiem un divdabja teikumiem, izmantojot vārdu pirmās nozīmes un izvairoties no sinonīmiem. Šoreiz drīzāk viena sarežģītība ir pārtulkota citā sarežģītībā, un režisora uzdevums nav principiāli mainījies – vienalga ir nepieciešama sava interpretācija, jāpieņem konsekventi lēmumi.

“Varu, protams, kļūdīties, bet “Spēles ar Jūliju” šķiet liecinām, ka Meikšānam licies – teksts runā pats par sevi.”

Rezultātā ir sanācis kas tāds, ko, domāju, Meikšāns nav gaidījis – izsmiešanās, ko pārtrauc neveikla klusuma brīži. Citiem vārdiem sakot – zāle silti smejas par Dzelzīti, kurš Žanu spēlē tādā kā improvizācijas teātra estētikā, mehāniski atkārtojot komandas austiņās un pilnībā ignorējot, ka iestudējumā viņa tēls ir nevis aktieris, bet cilvēks, kura darbībām būs kādas sekas gan viņa paša, gan citu dzīvēs. (Un ka varonis to īstenībā labi apzinās, nemitīgi tiekot konfrontēts ar un grūsts pāri savām robežām.) Bet visā citā – skatītāji garlaikojas, jo īsti jau nav skaidrs, kas nomoka Jūliju un kāpēc viņai vajadzētu (vai nevajadzētu) just līdzi. Labākais, ko iestudējumā izdodas izlobīt, ir neskaidru cēloņu (alkoholims? slimība?) izraisīta nervozitāte. Seksualitātes “Spēlēs ar Jūliju” nav ne grama. Tāpat kā dzimtes identitātes jautājumu. Neaizvainošu neviena intelektu un nepieņemšu, ka šorti zem īsas kleitiņas un izspūrusi zēngalviņa kādam varētu likties nopietns jautājuma par sievišķības dabu uzstādījums…

Ko ar to visu iesākt, atstāšu jūsu ziņā. Lai gan nenoliegšu – tas, ka nekļūst pat aptuveni skaidrs, kāpēc Meikšāns šo darbu izvēlējies iestudēšanai, skumdina.

Atsauksmes

  • G
    GitaVGM

    Vera Baļūna šo recenziju izteiktu trīs vārdos: "ņeiņķeresno, ņeinķeļigentno, ņekuļturno" = neinteresanti, neinteliģenti, nekulturāli. Pietiek jau tikai paskatīties uz klātpievienotajām fotogrāfijām... Žēl, ka aktieri tiek PAZEMOTI šādos klasikas interpretējumos. Dolžanskis un Kuļābins paņem Strindbergu, apzelē un izvemj, un Meikšāns, tā vietā, lai iestudētu / interpretētu SAVU Strindbergu, izvēlās šos te, atvainojos, vēmekļus. Nu, žēl, nu. Es kādreiz savā jaunības romantismā ticēju, ka neviens taču tīšām necenšas iestudēt SLIKTU izrādi.
    Bet manā jaunībā jau arī zāle bija zaļāka un sniegs baltāks.

Rakstīt atsauksmi