Atdzisis rokenrols un skumjas acis
2022. gada pavasaris ir sarežģīts. Dzīves dramaturģija šķiet daudz intensīvāka par jebkuru mākslas pārdzīvojumu, turklāt pie tā nav vainojams mākslas darba potenciāls vai tā konkrētais risinājums.
Tomēr tieši šajā pavasarī Nacionālajā teātrī Valtera Sīļa režijā tapusi Tomasa Vinterberga un Mogensa Rokuva “Komūna”. Iestudējums ir kā atvērts jautājums, kur paša jautājuma aprises ir vien nojaušamas, bet atbildes izrietēs no tā, ko katrs būs ieraudzījis un atzinis par refleksijas vērtu. Kādam tas būs par aizejošo jaunību, pusmūža krīzi un mīlestību, kādam – par cilvēku kā sociālu dzīvnieku, vēl kādam – par sapņiem, kam varbūt tā arī jāpaliek tikai sapņiem.
Valters Sīlis speciāli neesot skatījies Vinterberga filmu “Komūna” (Kollektivet, 2016), par galveno ierosmes avotu iestudējuma tapšanai izmantojot lugas tekstu. Tajā vidējās paaudzes pāris, izglītoti intelektuāļi Ēriks un Anna ar savu pusaugu meitu Freju, Ērika mantotā savrupnamā Kopenhāgenā izveido komūnu, kurā zem viena jumta kā ģimene dzīvo lielāks cilvēku kopums, dalot vienu virtuvi, dzīvojamo istabu un vannasistabu, rīkojot ballītes un kopējos jautājumus risinot komūnas biedru sapulcēs ar balsošanu. Centrā ir jautājums par kopību un intimitāti, individuālo brīvību robežām un to, cik tālu sniedzas katra īstā vai iedomātā brīvība, kurā nav vietas privātīpašnieciskumam ne uz aliņu ledusskapī, ne seksa partneri blakus istabā.
Sarežģījuma punkts ir mīlas trijstūris, kad Ērika dzīvē bez Annas ienāk cita, par Annu divdesmit gadus jaunāka sieviete, kura turklāt tiek uzņemta komūnā, neizbēgami raisot iekšējas nesaskaņas, pat ja ārēji tiek deklarēts, ka viss ir kārtībā, jo neviens taču nevienam nepieder. Beigās Anna, saprotot, ka šāda kopība ir emocionāli toksiska, komūnu pamet par spīti bailēm no ārpasaules, kurā taču nav nekādu emocionālu saišu, jo tās visas veidotas komūnas “ģimenē”. Tas viss ir par cilvēciskumu, toleranci un līdzāspastāvēšanu vienā, tomēr par spīti savai atvērtībai visiem relatīvi slēgtā telpā, kur jāmācās sadzīvot ar citu tarakāniem, matiem dušā un citiem prozaiskiem, brīžam kaitinošiem ikdienas sīkumiem, vienlaikus cenšoties nepārvērst komūnu par platformu mietpilsoniskām melodrāmām. Valters Sīlis nesenā sarunā teica, ka uz “Komūnas” tēmas šķetināšanu vedinājusi kovidlaika piespiedu izolācija, kurā šķietami atklājusies cilvēku vēlme pulcēties, meklēt domubiedru kompāniju un vienkārši sanākt kopā – vienkāršas lietas, kuru ļoti pietrūcis.
Aktieri katrs aizrautīgi izturas pret sava tēla uzdevumiem, mēģinot tiem pieķerties kā jēgas paudējiem, tomēr pirmajā cēlienā publikas uzmanību tie notur visai viļņveidīgi, atslābuma brīžiem izstiepjoties ilgāku dialogu pilnā garumā līdz nākamajai nepārprotami komiskajai epizodei. Otrajā cēlienā savukārt lietišķais konstatējums “nu ja, ir tā, kā ir”, mīlas trijstūra varoņiem un pusaudzei dažādu iemeslu dēļ kailiem saskrienoties pie komūnas vienīgās vannasistabas, iegūst vien pāris melodramatisku nokrāsu galvenā personāža Ērika dzīves sieviešu turpmākajās nedienās: Annas depresijā, pusaudzes Frejas uzmanības deficītā un Emmas izjūtu kokteilī, mēģinot iekļauties komūnā, kurā pret viņu ir dalītas jūtas. Vēsturiskais fons ar Vjetnamas karu ir “kaut kur tur ārā”, bet tādā kā pusaudzībā iestrēgušo pieaugušo attiecību kārtošana ar kaimiņu izmētāto drēbju un apavu dedzināšanas mēģinājumiem atklāj cilvēka dabas banāli neglaimojošākās puses arī tur, kur pamatuzdevums ikvienam ir būt laimīgam.
Iestudējuma telpa ir uz skatuves uzburtā Ērika savrupmāja ar kopīgo zonu skatuves centrā. Namā, novācot baltos pārklājus, Ēriks kopā ar mīļoto Annu, viņu kopīgo meitu Freju un draugu Oli ierīko komūnu, kurā caur savdabīgām intervijām un obligāto balsojumu pamazām tiek uzņemti visi kolorītie līdzbiedri, ienesot namā dažādas krāsas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ievas Kauliņas scenogrāfijā un kostīmos iedzīvojas hipijiski motīvi un silueti, batika, džinss, aplikācijas, svītras, ziedi un grafiski raksti – viss raibs un krāsains kā dzeņa vēders.
Atskaitot Daigas Kažociņas Annu un Elizabetes Skrastiņas Freju, pārējie iestudējuma dalībnieki spēlē diezgan tehniski un ar jūtamu ironiju paši pret savu atveidojamo tēlu, kas izpaužas te neveikli samākslotos žestos, te pārlieku uzspēlētās kustībās vai pārspīlēti izteiksmīgās intonācijās “stāstnieku” epizodēs, kur, piemēram, Kristiana Kareļina Ole stāsta par kādu citu komūnas biedru, vai apzināti veidotajos publikas smīdināmajos numuros, kāda ir, piemēram Ivara Kļavinska atveidotā Stefana deja naksnīgajā virtuvē vai Ditas Lūriņas Monas sēcošie smiekli, kuru atkārtojums kļūst par vienu no izrādes skaņainas vadmotīviem, lai arī nekādas citas funkcijas tiem īsti nav. Pat lomās visai fleksiblais Arturs Krūzkops šoreiz šķiet ne līdz galam saaudzis ar savu atveidojamo arhitektu Ēriku un vispārliecinošāk spēlē, pietvēries pie cigaretes, kas tīri semantiski ir ietilpīga laikmeta zīme, brīvības metafora un instruments aktiera rokā, ļaujot piepildīt tēlu, kura koncepts nepieguļ kā otra āda, un radot iespaidu, ka aktieris pats īsti netic sevis atveidotajam varonim vai vismaz viņam ir zināmas grūtības viņu saprast. Ulda Anžes Viržils kā “svešais” komūnā jeb francūzis dāņu virtuvē paliktu mīlīgi klišejisks, taču nepārvaramā vēlme amizierēties ar publiku frāzēs un dziesmiņās iestudējuma realitātē atšķeļ Anži no atveidojamā personāža arī ar nepietiekami asajiem nažiem, par kuriem izrādes gaitā zūdās Viržils.
Dāmas varonīgi turas pie “tēlu drāmas” – Madaras Botmanes mazrunīgais seksa kaķēns Emma ar iespaidīgu blondu parūku, Ingas Misānes lietišķi piekasīgā ginekoloģe ar brillēm un Ditas Lūriņas plandoši neirotiskā Mona iestudējumam stūrē cauri pa taisnāko ceļu – ne pa labi, ne pa kreisi no sava tipāža. Pārsteiguma moments uz paklanīšanos ir Mudītes Veinbergas atveidotās Monas mammas parādīšanās kā sava veida joks, jo izrādes beigās skatītājs jau ir simtprocentīgi aizmirsis par garmataino mammuķi, kas, Monai ievācoties komūnā, arī pārlīgo pār skatuvi, šķiet, ar stāvlampu rokā, bet pēc tam neparādās ne komūnas biedru sapulcēs, ne Ziemassvētku eglītē vai citās ainās. Var priecāties par “mazajām lietām” – rūpīgi atlasītajām kostīmu detaļām, harmoniski veidoto scenogrāfiju un Oskara Pauliņa gaismām, kas gluži kā skandināvu blokmāju bezaizkaru logi atsedz priekšstatus par idillisku ģimeniskumu neatkarīgi no iesaistīto personu skaita un dvēseles stāvokļa. Par to, vai, noskatoties “Komūnu”, aizķeras kāda dziļāka atziņa, spriest atturēšos.
Kas tad paliek no jaunajiem, skaistajiem, gudrajiem, seksu alkstošajiem, politiski aktīvajiem indivīdiem, kas pieteikti “Komūnas” reklāmās? Tādi apmulsuši padzīvojuši jaunieši, kuri acīmredzami netic dzīvei komūnā kā brīvas izvēles motivētam un efektīvam sabiedrības organizācijas modelim. Un nav jau runa par šāda modeļa romantizēšanu, galu galā arī lugas un filmas scenārija autori Tomass Virtenbergs un Mogens Rokuvs šajā sižetā radoši mēģina sagremot dažādas personīgajā pieredzē pārbaudīto.
Tas ir sarežģītāk, nekā izskatās. Dānijas gadījumā komūnas 70. gados bija brīvprātīgas izvēlēs un pārliecības rezultāts, kamēr mūsu kultūrtelpā tam joprojām ir nolemtas vienīgās iespējas konotācija, vienalga, vai to attiecinām uz komunālo dzīvokli kaut vai mūsdienu studentu mitekļa izpratnē, internātiem, kopmītnēm, pansionātiem utt. Varbūt tāpēc “Komūna” uz skatuves vairāk izskatās pēc atdzisuša rokenrola ar skumjām acīm un izklaidējošiem elementiem, kas selektīvi trāpīs skatītāju humora izjūtas barometros, bet ne vairāk.
Rakstīt atsauksmi