Recenzijas

Skats no izrādes "Rotko" // Foto – Artūrs Pavlovs
20. jūnijs 2022 / komentāri 0

Copy_of_untitled

2021./2022. gada teātra sezonas noslēgumā Kroders.lv organizēja jauno autoru konkursu, aicinot iesūtīt recenzijas par sezonas griezumā tapušām Latvijas teātru izrādēm.

Piedāvājam lasītāju uzmanībai konkursa laureātu – topošo teātra un mākslas kritiķu recenzijas rubrikā "Students VĒRTĒ". Kā pirmajai vārds veicināšanas balvas ieguvējai Sindijai Ančai – Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas BSP 1. kursa studentei.

 

Izrādes “Rotkho” tematika trāpa man bīstami tuvu, jo pati darbojos digitālās mākslas jomā, turklāt izrādē pieminētajā 2014. gadā, kad jaunā daudzsološā māksliniece Marta Zariņa-Ģelze izdarīja pašnāvību, es mācījos Mākslas akadēmijā, tajā pašā nodaļā. Man akadēmijā vajadzēja pavadīt sešus gadus, lai beidzot spētu sev godīgi pateikt, ka nezinu, kas ir māksla un kā to novērtēt. Šķiet, ka Lukašs Tvarkovskis (Lukasz Twarkowski) un viņa starptautiskā komanda grib šo jautājumu iemest sejā arī tiem, kuriem pašiem augstprātīgi šķiet, ka atbilde ir vienkārša.

Izrādes tēma ir saistīta ar vienu no skaļākajiem notikumiem mākslas tirgū pēdējā gadsimta laikā – 2004. gadā Domeniks de Sole iegādājās Marka Rotko darbu “Bez nosaukuma” (Untitled) par 8,3 miljoniem dolāru no prestižās Knēdlera galerijas, tikai lai pēc septiņiem gadiem secinātu, ka glezna ir feiks. Un pēkšņi darbs, kas ir sajūsminājis visus – pircējus, pārdevējus un pat tehnisko darbinieku, kas tam pieskāries –, vairs neiedvesmo nevienu. Šī ir tāda kā Šrēdingera izrāde [1] – vienlaikus redzam notiekošā vairākas versijas, un grūti pateikt – ir vai nav, kurš – oriģināls, kurš – feiks.

“Konkrētas atbildes izrāde nesniegs, bet iespaidīgu audiovizuālo baudījumu gan, tāpat kā interesantas sarunas ar domubiedriem, no izrādes mājup dodoties.”

Internets uz skatuves

Izrādē mēs vairāk jūtamies nevis kā skatītāji, bet kā interneta sērfotāji, kas no visa uz skatuves notiekošā spējīgi uztvert tikai daļu, no kā tad arī lipinām kopā savu redzējumu par notiekošo. Spēles telpa, izņemot dažus brīžus, kad kāds no aktieriem ienāk zālē, ir stingri nodalīta no skatītājiem, kas kopā ar spilgtajām neona gaismām pastiprina ekrāna iespaidu. Video izmantošana teātra vidē sen vairs nav jaunums, tomēr šeit notiek nopietna žonglēšana starp teātra un kino žanriem. Filmēšanas laukums iestiepjas arī aizskatuvē, kas ekrānos pārvēršas gluži mistiskā telpā.

Galvenā notikuma vieta – ķīniešu restorāns – sākotnēji mums ir apskatāma tikai no ārpuses, bet iekšā ielūkojamies ar ekrānu starpniecību. Te valda austrumnieciska noir gaisotne un sastopas dažādu sabiedrību un kultūru pārstāvji, kuri patērē tiklab ēdienu, kā mākslu. Restorāna kaste transformējas, pārdalās šķērsgriezumos un citās telpās, bet šie taisnstūri vizuāli veiksmīgi saskan ar kantainajiem ekrāniem skatuves augšpusē. Lai gan sarkanajā neona scenogrāfijā iezadzies ļoti daudz no autora Fabjēna Ledē (Fabien Lédé) personīgā rokraksta, tā lieliski sasaucas ar paša Rotko daiļradi – taisnstūri un slāņi vispār ir raksturīgi viņa gleznām, tāpat kā starojoši sarkanā krāsa. Sarkanā krāsa ierasti ir klātesoša ķīniešu restorānos, bet šeit tā papildus simbolizē patērēšanas krāsu, restorānam kļūstot par vietu, kur par mākslu spriež kā par patērējamu, pārstrādājamu un izvadāmu lietu. Atliek vien izvēlēties, ko patērēsim – kaut ko smalku vai fāstfūdu.

Skats no izrādes "Rotko" // Foto – Artūrs Pavlovs

Internetā laikam nav nozīmes, un arī šajā restorānā laiks rit citādi – brīžiem redzam paralēlus notikumus, brīžiem – viena notikuma dažādas variācijas, ko pārrauj uzsvērti lēcieni laikā, piesaucot zīmīgus notikumus reālajā pasaulē – Rotko konfliktu ar restorānu Four Seasons, mākslinieka pašnāvību, Domenika de Soles pirkumu, feika atmaskošanu, Martas pašnāvību. Brīžiem šos pārrāvumus ieskandina dārdoša elektroniskā mūzika, kas pavada skatuves kustības un satricina bungādiņas. Šie brīži ļauj novērtēt horeogrāfa Pavela Sakoviča (Pawel Sakowicz) veikumu, kurš šos laika pārsitienus ilustrē ar palēninātu kustību un tai-či vingrošanas elementiem.

Teksts izrādē figurē arī vizuālā formā. Tā kā iestudējumā skan latviešu, angļu, poļu un ķīniešu valodas, nozīmīga loma ir subtitriem. Šie redzamie teksti ir uztverami arī simboliski – izrādes nosaukumā “ROTKHO” ieviesusies tikpat nemanāma kļūda kā centrāltirgū nopērkamo “ABIBAS” bikšu uzrakstā, turklāt subtitros Rotko vārdu redzam rakstītu dažnedažādās variācijās. Vienīgie brīži, kad redzam pareizu vārda “Rotko” rakstību, ir tie, kad pats mākslinieks runā par savu īsto “es”. Par īstumu un neīstumu runā arī izrādes beigās izstādītās neona ķīniešu ideogrammas – “oriģināls” un “kopija”, kurus bez subtitru palīdzības mums, eiropiešiem, nebūtu ne mazākas iespējas atšķirt.

Neskatoties uz to, ka lielu daļu no izrādes vērojam ekrānos, tā ir neticami fiziska. Seju tuvplāni ļauj ievērot ļoti smalkas nianses aktieru dialogos – piemiegtas acis, nervozi ieplestas nāsis, sviedru lāsītes, kas izspiežas uz pieres lielas atklāsmes brīdī. Tas ļauj novērtēt aktieru veikumu pavisam citā kvalitātē, nekā teātrī pierasts. Materialitāti filmētajam video piešķir arī skaidrā apziņa, ka filmēšana notiek ŠEIT UN TAGAD – uz skatuves starp aktieriem redzam arī pašus operatorus, kuri kā ēnas pārvietojas starp restorāna apmeklētājiem ar horeogrāfisku veiklību. Starp operatoriem ir arī Toma Veličko atveidotais jaunais žurnālists, kurš veido sižetu par šo notikumu un intervē iesaistītos.

Globāls cilvēciskums

Paradoksāli, ka kādā Ņujorkas ķīniešu restorānā notiekošo uz Latvijas skatuves attēlo aktieru ansamblis no Polijas, Latvijas un Ķīnas un turklāt to dara ļoti ticami. Autentiskumu piešķir ķīniešu pavāri Sjaočeņs Vans (Xiaochen Wang) un Jaņa Huana (Yan Huang), kuri, ēdienu tvaika apdvesti, demokrātiski runā par mākslu, pa vidu nododot sagatavoto ēdienu Wolt kurjeram. Kurjers ir ne vien gaumīgs reklāmas elements (un kur būtu vēl piemērotāk reklamēt Wolt, ja ne izrādē par kapitālismu?), bet arī kārtējais robežas izpludinošais elements starp dzīvo realitāti, izrādi un video.

“Nezinu, vai tas saistīts ar duālismu, kas saskatāms gan pašā izrādes konceptā, gan skatuves iekārtojumā, bet arī aktieri visbiežāk darbojas pāros – mākslinieks un muzeja īpašnieks, galeriste un kolekcionārs, devēji un ņēmēji.”

Aizkustinoša šķiet Ērikas Eglijas-Grāveles un Andreja Jakubčika (Andrej Jakubczyk) atveidoto aktieru saspēle – abi varoņi ieradušies Ņujorkā un cer uz izrāvienu karjerā, tēlojot Rotko kungu un kundzi kādā filmā. Kamēr abi vienā restorāna pusē pārvar valodas barjeru, sarunājoties par kino un teātra mākslu, otrā pusē redzam Jura Bartkeviča un Vitas Vārpiņas īsto Rotko pāri, kas uz apkārtnes krāsainā fona izskatās diezgan depresīvi, bet tas ir arī ļoti trāpīgs skatuves tēls – šis nav stāsts ar laimīgām beigām, tāpat kā dzeltenā un sarkanā nav priecīgas krāsas.

Lēmums par Martas Zariņas-Ģelzes dzīvesstāsta iekļaušanu sižetā ir drosmīgs gan no izrādes veidotāju, gan Martas ģimenes puses. Un arī tas izdevies ļoti cilvēciski. Uz brīdi krāsainā scenogrāfija satumst un poļu aktrise Katažina Osipuka (Katarzyna Osipuk) paliek viena ar skatītāju. Kā jauna daudzsološa māksliniece/ viesmīle, viņa pastāsta par Martas neīstenoto ieceri Rotko muzejā Daugavpilī. Marta vēlējās veidot instalāciju ar asarām, kas savāktas no cilvēkiem, kuros Marka Rotko darbu oriģināli izraisījuši pārdzīvojumu. Varam vien uzdot sev jautājumu – vai de Sole nobirdināja kādu asaru arī pie sava neīstā “Untitled” (1956)?

Skats no izrādes "Rotko" // Foto – Artūrs Pavlovs

Copy_of_untitled

Izrādē bieži dzirdam vārdu “Untitled”. Tas ir nosaukums, kuru nes liels skaits Marka Rotko darbu. Patiesībā tas pat nav apzināts nosaukums. 1947. gadā Rotko vispār pārstāja dot gleznām nosaukumus un vadījās tikai pēc numuriem vai krāsām, lai tās atšķirtu citu no citas. “Klusums ir tik precīzs,” viņš teica, un es vēl piebilstu, ka tas ir arī objektīvs, jo necenšas iečukstēt skatītājam ausī norādes uz “pareizo” ceļu, bet ļauj mākslai izpausties tās dabiskajā formā – fiziski iedarbojoties uz skatītāju, raisot sajūtas. Tas ir diezgan krasā pretstatā ar mūsdienu digitālo, neķermenisko pasauli.

“Untitled” ir arī noklusējuma nosaukums jebkuram failam digitālajā vidē. Visa šī vide ir pārblīvēta ar šiem “untitled”, jo interneta pasaulē avotam, autoram un nosaukumam vairs nav nozīmes. Oriģināls vairs neeksistē, un vai digitāli radītam darbam tāds ir pat iespējams? Šajā digitālās dekadences pasaulē nesen parādījies jauns jēdziens – “NFT”, kas apgalvo, ka risina šo problēmu, bet patiesībā ir vien jauna pārdošanas shēma mākslas tirgū, kas iegrābjas vēl līdz šim komerciāli neizmantotā potenciālā – digitālos attēlos.

Pēcgarša

Izrāde tiek noslēgta ļoti savdabīgi – ar izstādi par šo izrādi. Sterili baltās izstāžu telpās, kas iekārtotas restorāna vietā, aktieri klīst un aplūko eksponātus. Viedokļi ir dažādi, un tie tiek filmēti. Jau atkal redzam vairākus stāstus un viedokļus paralēli. Šajā brīdī ir būtiski nepazaudēties un aplūkot šo izstādi arī pašam, izdarot savus secinājumus.

Izrādes mērķis nav uzburt biogrāfisku Rotko dzīves ainu, bet gan starptautiskā mērogā un svaigā formātā uzdot jautājumus par mākslas pasauli divās frontēs – smalkajās galerijās un uz ielām, jo mākslu ēdam mēs visi, neatkarīgi no tā, kā un cik skaļos toņos mēs par to citiem stāstam. Ēdamā šajā izrādē ir daudz, tāpēc interesentiem veltu citātu no izrādes: “Es ceru, ka jūs esat izsalkuši.”

 


[1] Šrēdingera kaķis ir austriešu fiziķa Ervīna Šrēdingera izstrādāts domu eksperiments – paradokss, kurā kaķis kastē var vienlaikus būt gan dzīvs, gan miris, kamēr tā netiek atvērta un konstatēts pirmais vai otrais gadījums.

 

Rakstīt atsauksmi