Recenzijas

Skats no izrādes "Rotko" // Foto – Artūrs Pavlovs
22. jūnijs 2022 / komentāri 0

Māksla, kas liek gribēt dzīvot

2021./2022. gada teātra sezonas noslēgumā Kroders.lv organizēja jauno autoru konkursu, aicinot iesūtīt recenzijas par sezonas griezumā tapušām Latvijas teātru izrādēm.

Piedāvājam lasītāju uzmanībai konkursa laureātu – topošo teātra un mākslas kritiķu recenzijas rubrikā "Students VĒRTĒ". Vārds 3. vietas ieguvējai Signijai Jocei – Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības bakalaura studiju programmas 1. kursa studentei.

 

Vizuāli mākslinieciska bagātība, horeogrāfiska nostrādātība, izsmalcināta kino un teātra aktierspēle reizē, laikmetīga audiovizualitāte. Un progresīvie tehniskie risinājumi nav pašmērķīgi, forma ir pakļauta saturam. Eiropas teātris.

Dailes teātris pēc simtgades svinībām turpina skatītājus pārsteigt ar grandiozām izrādēm. “Rotkho” ir meistaru satikšanās; katrs iesaistītais profesionālis savu darbu veicis rūpīgi, iedziļinoties detaļās, tāpēc rezultātā grūti atrast nepilnības. Lukaša Tvarkovska kinematogrāfiskais rokraksts maina to, kā Latvijas skatītājs pieradis vērot izrādi.

Viņa iepriekšējā darbā – Lietuvas Nacionālā Drāmas teātra izrādē “Republika” – skatītāji burtiski ir daļa no izrādes, jo atrodas uz viena spēles laukuma ar aktieriem. Izrādes sižetu palīdz tvert lieli ekrāni, kuros tiek translēti notiekošā tuvplāni ar subtitriem. Dalībniekiem ir daudz izvēļu – var sekot līdzi mazajiem, melnajiem kameras cilvēciņiem un medīt notiekošo dzīvajā, iekārtoties ērtā stūrī un uztvert notiekošo kā filmu ar specefektiem vai klejot, baudīt atmosfēru un telpu scenogrāfiju, pa laikam pievēršoties kādam interesantākam dialogam.

Lietuvā režisors iestudējis arī izrādi ”Lācis”, kuras iedvesmas avoti galvenokārt bijuši trīs stāsti – viens izdomāts un divi biogrāfiski. Prospera Merimē fantāzijas romāns “Lācis”, pretrunīgi vērtētā lietuviešu fotogrāfa Vita Luckus vētrainais dzīvesstāsts un franču rokgrupas Noir Désir vokālista Bertrāna Kantā pastrādātā savas draudzenes Marijas Trentinjanas, slavenas franču aktrises, slepkavība. Tvarkovskis un Herbuta izmanto savā starpā nesaistītus stāstus, ko vieno patiesības meklējumi, cilvēka dzīvnieciskās dabas izpēte un situāciju inscenēšana, liekot tām notikt atkal un atkal; tās ir tēmas, kas tālāk attīstītas arī “Rotkho”.

“Rotkho” sadalījums starp skatuvi un skatītāju vietām ir palicis, bet izrādē tāpat ir daudz līdzīgā ar “Republiku” un “Lāci”; Lukašs Tvarkovskis turpina sadarbību ar savu uzticamo komandu, piemēram, scenogrāfu Fabjēnu Ledē, dramaturģi Anku Herbutu un horeogrāfu Pavelu Sakoviču, tāpat arī saglabājusies mīlestība pret reiva mūziku un kultūru un vēlme skatītāju pakaitināt, uzdodot jautājumus, bet nesniedzot uz tiem atbildes. Liekot pašam padomāt, izdarīt savas izvēles un pieņemt lēmumus.

Marks Rotko – Juris Bartkevičs, Mela Rotko – Vita Vārpiņa  // Foto – Artūrs Pavlovs

“Slikti mākslinieki imitē, labi mākslinieki zog.” (Benksijs, atsaucoties uz Pablo Pikaso)

Pirms izrādes skatītāji tiek pie skaidrojošās vārdnīcas un ausu aizbāžņiem. Lapiņa iepazīstina ar dažādiem mūsdienu mākslas pasaules terminiem, piemēram, NFT (non-fungible token), kas ir veids, kā iegūt savā īpašumā mākslas darbu virtuāli, nesataustāmi, un provenanse jeb mākslas darba izcelsme. Te noteikti jāpiemin, ka izrādes sižetu ir vieglāk uztvert, ja par tās varoņiem jau iepriekš ir kaut kas dzirdēts vai lasīts. Anna Frīdmena un viņas slavenā viltojumu galerija. Rotkho restorānu gleznas. Marta Zariņa-Ģelze.

“Viltošana ir normāls mākslas pasaules aspekts. Mākslas darbu imitācija – no gleznām līdz skulptūrām – notiek jau simtiem gadu.”

Studenti mācību ietvaros bieži vien ir izgatavojuši savu pasniedzēju darbu kopijas, tāpat kā pirms slavas virsotnes sasniegšanas daudzi mākslinieki ir pilnveidojuši tehniku, kopējot savus priekšgājējus. Režijā un scenogrāfijā it visur manāmas kopijas, atdarināšanas, vizuālie triki un dublēšanās. Skatītāju acu priekšā skatuve tiek nemitīgi mainīta, un tajā ik pa laikam atgriežas un dublējas kāds Ņujorkas ķīniešu restorāns. Acīm tīkams aktieru, horeogrāfa un operatoru kopdarbs ir aina, kurā aktieri abos restorānos darbojas sinhroni un tad pa vienam samainās ar vietām, parādot, ka tas nerada nekādu atšķirību; notiek veiksmīga kopijas un oriģināla simbioze. Arī horeogrāfijā atkārtojas sinhroni izpildīta kustību sērija, kas atgādina Āzijas tai-či cīņas tehniku jeb lēnu shadowboxing, kurā aktieri izpilda precīzas, lēnas roku kustības, vēršoties vienā virzienā. Grupa ar pārliecinātiem cilvēkiem, kas cits citu atdarina.

Varoņi mainās un pārklājās, izrādei pārlecot no vienas sižeta līnijas citā. Aktieri piesaka paši sevi, atsvešinoties no tēliem, lai saglabātu savu oriģinālo “es” un pavēstītu, ka notiekošais ir tikai kopija. Ir Rēzijas Kalniņas Anna Frīdmena, Artūra Skrastiņa Domeniko de Sole un Toma Veličko žurnālists Džeimss Valčers; Sjaočeņa Vana un Jaņas Huanas ķīniešu pavāru pāris Tao un Hai; Jura Bartkeviča Marks Rotko ar sievu – Vitas Vārpiņas Melu, skumju, vientuļu cilvēku portrets; Ērikas Eglijas-Grāveles aktrise un Andreja Jakubčika aktieris, kuri vēlas tēlot šo mākslinieku pāri kādā izrādē, atkārtojot kopēšanas motīvu. Viņu tikšanās un saziņa ar Google Translate palīdzību ir tik naivi patīkama un mūsdienu pasaulē pazīstama, ka tai viegli just līdzi.

Domeniko de Sole ir zaudējis prāvu naudas summu par gleznu, kas izrādījusies bezvērtīga. Glezna, pie kuras viņš ir raudājis (to, protams, vēlāk noliedz, izsaucot zālē smieklus), kura viņam bijusi ļoti svarīga un mīļa, piepeši savu vērtību ir zaudējusi. Artūram Skrastiņam nav vienkāršs uzdevums – atklāt šo pārdzīvojumu, ko grūti racionalizēt. Vita Vārpiņa (Mela Rotko) izjusti attēlo dzīves smaguma māktas, taču patstāvīgas sievietes emocionālo stāvokli. Par spīti Marka Rotko nepārtrauktajai vajadzībai saņemt kādu mierinājumu vismaz no viņas Vārpiņas varones rakstura stingrība spīdēja tam cauri. Viņa nebija Rotko sieva, viņa bija Mela. Mela Rotko. Andreja Jakubčika aktieris savukārt ir harismātisks, šarmants tieši savā vienkāršībā un laipnajā acu skatienā. Ļoti dzīvi uz skatuves ir arī abi ķīniešu aktieri, tie saplūst ar scenogrāfiju, tajā dzīvo, bet nepazūd.

Džeks Smits – Mārtiņš Upenieks, Destinija Houpa – Katažina Osipuka // Foto – Artūrs Pavlovs

Bez minētajiem vēl ir bariņš ar jaunajiem mākslas pasaules pārstāvjiem: Katažinas Osipukas oficiante un māksliniece Destinija Houpa, Mārtiņa Upenieka galerijas direktors Džeks Smits un Kaspara Dumbura Orions Anastopulu. Upenieka galeristam šķietami dabiski un bez piepūles piemīt valdzinoša politiķa harisma, spēja daiļrunīgi runāt par jebkuru tēmu un nekaunīga pārliecība, jo viņš ir pieradis iegūt visu, ko vēlas. Osipukas un Upenieka saspēli vērot ir aizraujoši, tā ir nemitīga cīņa par varu – galerista un jaunas mākslinieces iepazīšanās, vārdu spēles, mēģinot panākt no otra to, kas vajadzīgs, izmantojot visas metodes.

“Monologi un dialogi ir gari, nesteidzīgi, bet dzīvās enerģijas un ekrāna tuvplānu savienojums uztur uzmanību.”

Aktieriem ir iespēja iedzīvoties, paspēlēties. Katažinas Osipukas monologs par Martu Zariņu-Ģelzi un Rotko gleznu emocionālo spēku spēcīgi kontrastē ar izrādes vispārējo scenogrāfijas, skaņu un gaismu bagātību, jo to aktrise runā no skatuves malas, sēžot starmešu gaismā. Trausli, maigi un patiesi.

Mākslas viltojumi un kopijas – talants vai krāpšana?

Kā domu eksperimentu var iztēloties nevainojamo viltojumu. Nepieciešams talantīgs kopētājs, labi uztrenējis sava izvēlētā mākslinieka stilu. Jābūt arī atjautīgam materiālu sagādātājam, kas spētu sagādāt atbilstošus audeklus un rāmi, pigmentus un saistvielas. Tad vēl nepieciešams iekļaut savu viltojumu izcelsmes ķēdē – piešķirot tam pazaudēta darba nosaukumu vai iesniedzot viltotus dokumentus, lai apgalvotu, ka tas bijis daļa no labi zināmas privātās kolekcijas. Ja mākslas viltojumus uztver kā neatkarīgus, patstāvīgus mākslas darbus, tad tas nozīmē, ka jāpieņem ideja par darbu, kura autors nav svarīgs. Taču šādu viltojumu kultūras raksturs padara neiespējamu tos interpretēt šādā veidā, vienlaikus atzīstot to būtību kā viltojumiem.

Viena no sižeta līnijām atskatās uz Annu Frīdmenu un viņas bēdīgi slaveno galeriju Knoedler & Co. Atklājot krāpšanas shēmu, viņu intervēt devās neskaitāmi žurnālisti, un tika pat uzņemta Netflix dokumentālā filma Made you look (2020, rež. Barry Avrich). Uzņēmums Knoedler & Co, dibināts 1846. gadā, ieguva savu reputāciju, pārdodot Eiropas vecmeistaru gleznas. Tas tika slēgts 2011. gadā saistībā ar tiesas prāvām par krāpšanu, pārdodot viltotas Džeksona Polloka, Marka Rotko, Kliforda Stīla un Roberta Motervela gleznas.

Izrādē tiek uzdots daudz jautājumu, piemēram, kāpēc profesionāla mākslas eksperte Anna Frīdmena galerijas krājumā pieņēma gleznas bez ticamas izcelsmes. Mākslas darbi burtiski ienāca no ielas kopā ar starpnieci Glafiru Rosalesu, kura galerijai nebija pazīstama. Neticami, ka starptautiskam dīlerim šis nedokumentēto šedevru krājums nebūtu radījis aizdomas. Frīdmena paziņoja: “Man tas bija ticami. Es ticēju tam, ko man teica. Bija noslēpums, bet bieži vien ir noslēpums provenansē. Laika gaitā es cerēju atrisināt šo noslēpumu.” Knoedler & Co pārdeva vairāk nekā 30 gleznas, kuras Kvīnsā uzgleznoja ķīniešu imigrantu mākslinieks Pei-Šen Kvians (Pei-Shen Qian) – viņš vēlāk atgriezās Ķīnā, no kuras izdošana izrādījās neiespējama. Protams, Anna Frīdmena noliedz jebkādu saistību ar šo viltošanas shēmu un turpina darboties kā mākslas preču tirgotāja.

Skats no izrādes "Rotko" // Foto – Artūrs Pavlovs

Izrādē minimāli ieskicēta sižeta līnija par Austrumu mākslas uztveri. Pāris frāzēs, kuras pasaka garāmejoši tūristi, tiek pieminēts tas, ka viltojumi viņus nemaz nesatrauc. Āzijā attieksme pret tiem ir pat pozitīva. Piemēram, Dafen ciemats ir kopiena Ķīnas dienvidos, kas savulaik ražoja 60% no pasaulē imitētajiem eļļas gleznu šedevriem. Ciemats ir mājvieta aptuveni 5000 strādniekiem un 800 veikaliem, no kuriem lielākā daļa pārdod milzīgu apjomu mākslas imitāciju. Tā mākslinieki, no kuriem daudzi ir klasiski apmācīti, pavada dienas, gleznojot Pikaso, Vorhola, Monē, Rembranta un citu šedevru kopijas, un katrs apliecina Ķīnas meistarību masveida lētu lietu ražošanā. Tur meistarība nozīmē uzgleznot Pikaso vēl labāk, nekā viņš pats to būtu izdarījis. Izlabot viņa pieļautās kļūdas. Šo tēmu izrādē noteikti varētu attīstīt vairāk, jo tā ir tik nemanāma, ka to var viegli palaist garām, bet tā sniedz vērtīgu iespēju palūkoties uz izrādes notikumiem no cita skatupunkta, apzinoties, cik ierobežota vēl aizvien ir eiropeiskā domāšana.

“Ja mans darbs karājas muzejā pietiekami ilgi, tas kļūst īsts.” (Elmīrs de Hori)

Lai gan izrāde “Rotkho” ir par kopijām un viltojumiem un daļēji rāda notikumus, kas jau reiz piedzīvoti, tieši apzinātība padara šo teātra pieredzi vēl īstāku. Izrādes skaņas celiņš ir viena no tās spilgtākajām iezīmēm. Skaņa ir tik spēcīga, ka to var sajust visā ķermenī, un tā ievelk skatītāju, liekot sajusties kā daļai no uz skatuves notiekošā. Par audiālo pavadījumu atbildīgs Lubomirs Gželaks, taču izmantoti arī vairāki franču mūziķa Oktāva Nuāra dziesmu fragmenti. Mūzika ir tāda, pie kuras varētu reivot – it īpaši, kad to ieslēdz tik skaļi, cik zāles aparatūrai pietiek jaudas (tāpēc skatītājiem pirms izrādes dala ausu aizbāžņus) –, bet tajā ir arī smeldzīgas, nostalģiskas nošu kombinācijas. Kostīmu māksliniece Svenja Gasena, video mākslinieks Jakubs Lehs un gaismu mākslinieks Euģenijus Sabaļausks cieši sastrādājušies gan ar scenogrāfu, gan savstarpēji, jo vienotas pasaules vīzija ir uzburta veiksmīgi. Beigu pulsējošais ritms liek sirdij sisties kopā ar to, tas šķietami pārņem savā varā visu ķermeni, un nepārtrauktā skatuves un kameru griešanās tikai pastiprina efektu. Skatuviskais orgasms.

Pēc izrādes paliek tāda dzīves nepārtrauktības un plūsmas apziņa, kas mudina ļauties un saka – enjoy the ride [1]. Būt domājošam, klātesošam un vienlaikus spēt pilnībā atdoties uz skatuves notiekošajam – to šis Tvarkovska piedzīvojums spēj dot.

 


[1] Angļu val. “izbaudi braucienu” – red.

 

Rakstīt atsauksmi