“Teātra TT” izrāde “Briksdāles ledājs” vēsta par kādas ģimenes – vecāku un viņu pieaugušās meitas – attiecībām. Vienas nakts laikā tiek atklāti vairāki noslēpumi, risināti attiecību sarežģījumi un notiek kavēšanās atmiņās. Lai gan sākumā izrāde vairāk līdzinās komiskai ģimenes drāmai, negaidītu pavērsienu rezultātā tā pārvēršas kriminālkomēdijā.

Izrāde veidota pēc Marikas Pudules-Indānes lugas ar tādu pašu nosaukumu, kas ir autores diplomdarbs, absolvējot Liepājas Universitātes Rakstniecības maģistra studijas. Lugas centrā ir trīs varoņi – meita Ieva, kura ir apprecējusi turīgo norvēģi Bjornu un pārcēlusies dzīvot pie viņa, māte Liene, kura izgājusi kursus “Dzīves gudrības akadēmijā” un sapratusi, ka ir laiks dzīvē kaut ko mainīt, un tēvs Guntis, kurš ir “vienkāršs cilvēks” un nekādas izmaiņas savā dzīvē redzēt negrib. Abi vecāki ir ieradušies apciemot meitu Norvēģijā. Sākumā šķiet, ka ģimenes lielākās problēmas ir vieglas nesaskaņas vecāku starpā, bet drīz vien ģimeni satricina Lienes paziņojums – viņa nolēmusi no vīra šķirties un palikt Norvēģijā. Tomēr laulību šķiršanas drāma neilgi pēc tam novirzās otrajā plānā, jo gaismā nāk vēl traģiskāki jaunumi, kas saistīti ar meitu Ievu.

Lugas galvenā intriga izstrādāta ļoti veiksmīgi – sākumā nerodas aizdomas par potenciālo sižeta pavērsienu.

Pat mājieni, kas vēlāk šķiet acīmredzami, paslīd garām kā organiski ikdienišķas sarunas elementi. Tomēr lugai ir arī savi trūkumi. Tajā izmantoti vairāki klasiski paņēmieni ar mērķi panākt kādu konkrētu efektu, bet dažkārt autorei tos nav izdevies veiksmīgi iesaistīt darbībā, tādēļ tie šķiet samāksloti vai arī ļoti vienkāršoti. Piemēram, lugas sākumā Liene kā vienu no iemesliem laulības šķiršanai min vīra emocionālo vardarbību, bet otrajā daļā, kad Ieva dalījusies savā pieredzē ar vardarbību, Liene negrib Ievai ticēt, jo “tagad taču par šīm vardarbības tēmām uz katra stūra bazūnē” (šī daļa iestudējumā ir izlaista). Šāda krasa attieksmes maiņa veikta, lai panāktu komisku efektu, kā arī lai Liene būtu opozīcijā Guntim, tomēr tā nešķiet autentiska varoņa būtībai. Kopumā šķiet, ka Lienes rīcība vairākkārt balstās uz to, kas lugas darbībai tobrīd nepieciešams, nevis to, kāds ir viņas raksturs.

Lauris Gundars, iestudējot izrādi, nolēmis uzsvaru likt uz aktieriem, viņu darbībām un runāto tekstu, tādejādi izceļot varoņu emocijas un savstarpējās attiecības. Izrāde notiek ļoti mazajā kinoteātra “Kino Bize” zālē, kurā katram skatītājam iespējams ieraudzīt aktieru tēlojumu tuvplānā. Arī telpas iekārtojums ir minimāls – trīs bāra krēsli, paklājs un balts projektora ekrāns, uz kura izrādes sākumā un beigās tiek rādītas ainas no Jāņu svinēšanas.

Sākoties izrādei, aktieri apsēžas uz krēsliem un sarunājas, veroties skatītājos, – tas ļauj ne tikai labāk saskatīt katra sejas izteiksmes un emocijas, bet arī parāda tēlu atsvešinātību citam no cita.

Ar laiku izrāde kļūst nedaudz dinamiskāka, aktieriem pārvietojoties pa skatuvi un pametot telpu jeb nostājoties spēles laukuma malā. Īpaši saspringtos brīžos darbība tiek pārtraukta, un, mūzikai skanot, aktieri pārvietojas pa skatuvi, atklājot savu varoņu iekšējo pārdzīvojumu. Ņemot vērā, ka izrāde galvenokārt ir balstīta varoņu runātajā tekstā, kreatīvi risinātas darbības un notikumi, kas pieminēti lugas remarkās, piemēram, telefona zvani vai soļi uz trepju pakāpieniem izrādes noslēgumā, katram aktierim pasakot tās intonācijā, kas pauž katra varoņa nostāju pret to. Režisors lugā ieviesis nelielas, taču efektīvas izmaiņas. Piemēram, beisbola nūjas aizstāšana ar gaļas cirvi kā ieroci padara ainu ne tikai komiskāku, bet arī saspringtāku.

Izrādē piedalās trīs aktieri: Sandija Dovgāne, Anna Putniņa un Marģers Eglinskis. Sandija Dovgāne atveido meitu Ievu. Šī loma ir emocionālākā un nopietnākā no trim, un aktrise ar to tiek galā veiksmīgi. Viņa izjusti atveido varones stāstu par piedzīvoto vardarbību un liek tam noticēt, pat ja tie varbūt ir meli, kā tas mēdz gadīties šī žanra darbos. Visi trīs izrādes varoņi ir tērpti ikdienišķās drēbēs, tomēr katra tērps atspoguļo viņa būtību. Sākumā Ievas vizuālais tēls ir ļoti kārtīgs – viegli svinīga, puķaina kleita, cieši pieglausti mati, tomēr izrādes gaitā, atklājoties tam, ko Ieva ir pārdzīvojusi, viņa izjauc frizūru un izsmērē kosmētiku, vizuāli atklājot stāvokli, kurā viņa tobrīd atrodas.

Annas Putniņas (māte Liene) spēlē trūkst spilgtu, padziļinātu emociju. Izpildot Lienes monologu par vēlmi sākt jaunu dzīvi, viņas balsī pietrūkst degsmes, un nerodas ticība, ka Liene patiesi grib izlauzties. Lielu daļu izrādes viņas skatiens vērsts tālumā, iespējams, tas simboliski ataino varones ilgas pēc citas dzīves un būšanas kur citur. Liene ietērpta lielā adītā jakā un harēmbiksēs, radot iespaidu, ka viņa devusies uz kādu labsajūtas retrītu; neiederīga viņas izskatā ir spīdīgi blondā parūka, kas uz pārējā iestudējuma fona pārlieku izceļas.

Visveiksmīgāk savu lomu īstenot izdevies Marģeram Eglinskim, viņa tēlotais Guntis ik pa laikam nepiespiesti izmet kādu frāzi, kas izrādi atdzīvina un sasmīdina skatītājus. Aktiera tēlojumā komiskais organiski mijas ar traģisko. Lai gan savā uzvedībā Eglinska Guntis ir diezgan tiešs un nedaudz parupjš, ļoti skaidri atklājas arī tas, ka viņam ļoti rūp meita. Guntis ģērbies džinsos, apdrukātā T-kreklā un džinsa vestē – vienkārši un ērti, kas lieliski sasaucas ar viņa būtību.

Lugas sižets ir interesants, bet tā izpildījumā ir vairākas nepilnības, kas traucē to izbaudīt pilnībā. Iestudējums izdevies veiksmīgāks, ir veiktas dažas korekcijas, un izvēlētais formāts, pievēršot pastiprinātu uzmanību varoņiem un attiecībām starp viņiem, atsevišķus elementus, kas lugā traucēja, novirza otrajā plānā.

Raksta autors – Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslas studiju BSP 3. kursa students