Ciešanu simfonija
Elita Kļaviņa uzņēmusies daudz – Jaunā Rīgas teātra projekts “Es atgriežos no tālienes” sastāv no izrādes, kuru viņa iestudējusi un kurā spēlē galveno lomu, un filmas, kuru uzņēmusi. Abus darbus vieno traģisku sieviešu dzīvesstāstu motīvs. Bet vai izdodas pateikt ko vairāk par “jā, skumji, patiesi skumji”?
1. daļa. Izrāde
Ciešanu simfonija. Māte, kura bēg no savas ģimenes, lai nokļūtu tiem tuvāk.
Kādā agrā rītā Kamilla izslīd no mājas, iekāpj mašīnā un aizbrauc, atstājot savu vīru Marku un abus bērnus, Lūciju un Polu. Šī rīcība, protams, raisa neizpratni un jautājumus. No kā viņa bēg? Vai šī ir atbrīvošanās vai nodevība? Izrāde tomēr nav par klejošanu vai neapmierinātību laulībā; tā ir par skumjām. Kamilla, tāpat kā viņas ģimene, cieš. Viņas pasaule ir sagrauta. Kā izrādās pēdējā ainā, kur Elitas Kļaviņas Kamilla guļ uz galda, satvērusi radio, viņa savu ģimeni jau ir pazaudējusi, vīrs ar bērniem ir zudis kalnos. Viņas aiziešana padarījusi Polu, Lūciju un Marku dzīvus viņas prātā, un pēdējo stundu skatītāji ir vērojuši viņas fantāziju par to, kāda varētu būt bijusi viņu dzīve. Savdabīgs traumas pārvarēšanas mehānisms vai varbūt tās noliegšanas veids?
Taču fikcijas pasaulē bērni aug, un ar mātes zaudējuma skumju izdzīvošanu uz skatuves veiksmīgi tiek galā gan Lolita Stūrmane, gan jaunais sākumskolas vecuma talants Breds Brakovskis. Lolitas Stūrmanes Lūcija vistuvāk pietuvojas ciešanu sākuma fāzēm, noliegumam, dusmām. Ivars Krasts ar Elitu Kļaviņu veiksmīgi saspēlējas jaunības atmiņu ainās, taču jebkādus iekšējus attīstības procesus tēlos grūti notvert.
Izrāde ir debija arī gleznotājam Atim Jākobsonam scenogrāfa lomā. Veiksmīgākie skatuves elementi ir mazā spuldzīte, kas deg pavisam knapi, raustoties un visspožāk iemirdzas siltāko atmiņu brīžos, tāpat kā taktsmērs, kas Lūcijas rokās tikšķ, piešķirot ainām laika izjūtu, ritmu. Mēbeles ir kā tukši rāmji, estētiski vienkāršas, bet smagnējas, metāliskas. Kā karkass, kas paliek pāri no ģimenes, kad tai trūkst kāda no ģimenes locekļiem. Interesanti risināts jūras atveidojums, skatuves aizmugurē radot ūdens gaismas spēles un atspīdumus pret sienu. Arī Janas Čivželes kostīmi ir gaumīgi, ieturēti, laikmetam un tēliem atbilstoši.
Šķiet, Elita Kļaviņa, adaptējot Klodīnas Galeā lugu, galvenokārt pievērsusies meditācijai par savas varones ciešanām, vismaz vairāk nekā paša darba režijai. Izrāde ar tām sākas un arī beidzas, un ir grūti saprast, kāpēc galvenajai varonei būtu jājūt līdzi.
Mērķis, izskatās, ir bijis uzturēt spriedzi un mistēriju līdz pēdējai ainai, bet rezultātā ir nesaprotamu sāpju pilns stāsts, kurā viegli apmaldīties. Izrāde ir sērojošas sievietes portrets. Viņas emocijas tiek parādītas ar zināmu distanci, nevis izdzīvotas kopā ar skatītāju. Jā, viņai sāp, bet viņa nav gatava būt pilnīgi atklāta un ielaist mūs jūtīgā zonā. Un ko tad, ja sāpes nepāriet? Trūkst uzmanības svarīgiem elementiem, rāmai zaudējuma dekonstrukcijai, kas ļautu labāk saprast Kamillas emocijas, just empātiju. Par spīti tam, ka laiks izrādes notikumos rit uz priekšu, šķiet, ka stāvam uz vietas. Emocionālā distance liek vērot notikumus no tālienes. Un no turienes skaidrs ir viens – kas ir skumjas, ja ne spēcīgas un noturīgas mīlestības paliekas?
2. daļa. Filma
Otrais cēliens noris citā mediju formā – audiovizuāli digitālajā, filmā. Tas priecē, jo novelk skaidru robežu starp abiem darbiem. Elitas Kļaviņas dokumentālā filma uzņemta Iļģuciema sieviešu cietumā, kurā tiek izvēlētas māsas slavenās Antona Čehova lugas “Trīs māsas” jauniestudējumam, kas taps uz cietuma skatuves.
Filma ar maigumu skaidro vardarbības cēloņus, piedāvā izpratni, paplašina redzesloku un domāšanu. Arī māsas izrādās Čehova lugai kā radītas, jo viņām nav jāiztēlojas varoņu ciešanas, viņas tās (un vēl šausmīgākus notikumus) ir izdzīvojušas uz savas ādas. Un sāpes viņās nekur nav zudušas – vienalga, cik gadi ieslodzījumā pavadīti, tās ir klātesošas. Ar sāpēm mijas cerība, jo cietuma māsas cita citai ir kā ģimene, viņas cita citu balsta un tic, ka dzīve vēl ir priekšā.
Apstākļu spiestas, cietuma iemītnieces paveikušas dažādus noziegumus un dalās ar saviem stāstiem filmā. Šis sieviešu ciešanu apskats ir pavisam citā līmenī. Dokumentalitāte pārsteidz, šokē ar atklātību, un filma spēj izsaukt spēcīgas skumjas, dusmas un pat piedošanu. Cietums ir vieta, uz kuru pierasts lūkoties ar stigmu, jo tiesas sistēma ir juridiska instance, kas vienmēr pieņem pareizus lēmumus, un ļaundari sēž cietumā, vai ne? Nē, cilvēki sēž cietumā. Cilvēki, kuriem arī kāds darījis pāri. Tas nav attaisnojums vardarbībai un slepkavībām, bet tā ir sapratne, kas šobrīd pasaulei tik ļoti ir vajadzīga.
Empātija pret cietumniecēm ir jūtams režisores solis, un viņas arī netiek spiestas savus stāstus stāstīt līdz galam, brīžiem apraujot tos, izplūzdamas asarās, teikdamas: “Es tālāk vairs nerunāšu...” Varbūt labi, ka tā, jo skatītājam nav iemesla justies slikti par siltajām jūtām, kas filmas gaitā izveidojušās. Ja mēs zinātu par viņām pilnīgi visu, vai spētu justies tāpat?
Raksta autore – Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības bakalaura studiju programmas 2. kursa studente
Rakstīt atsauksmi