Paātrinātā terapija
Jaunā Rīgas teātra izrāde “(R)Evolūcija” neuzdod jautājumus un necenšas risināt problēmas. Tā vietā Gata Šmita iestudējums sniedz jau gatavas atbildes un šķietami saka: “Re, cik tālu nu esam sevi noveduši.”
Lugas autori Jaele Ronena un Dmitrijs Šaads iedvesmojušies no Juvāla Noas Harari grāmatas “21 lekcija 21. gadsimtam”, kurā izraēliešu autors risina jautājumus, kas aktuāli mūsdienās un drīz vien ietekmēs mūsu nākotni. Piemēram, grāmatā runāts par to, kā zinātnieku spējas mainīt mūsu bioloģiju varētu radīt vēl lielāku nevienlīdzību cilvēku vidū. Vai kā tehnoloģijas ar laiku spēs pieņemt labākus lēmumus par mums nekā mēs paši. 2020. gadā Ronena un Šaads šīs lekcijas pārvērta ainās iz nākotnes, kuru interpretācijā uz JRT skatuves nu varam vērot, kā tas varētu izskatīties vairāku pāru dzīvēs.
Gatis Šmits izrādi veidojis kā traģikomisku distopiju, kas nākotni krāso drūmos toņos. Ir pienācis laiks, kurā tehnoloģijām uzticamies vairāk nekā pašiem. Vienā no spilgtākajām šī fenomena ainām Jāņa Skuteļa atveidotais Dr. Stefans Franks mākslīgajam intelektam Alekto (pēc funkcijām līdzīga būtne uzņēmuma “Apple” radītajai Aleksai), ko atveido Marija Linarte, uzdod dažādus jautājumus, sākot no “ko es gribu vakariņās?” un beidzot ar “vai es joprojām mīlu savu vīru?”. Un ārsts paļaujas uz Alekto sniegtajām atbildēm vairāk nekā uz pats savām sajūtām, jo laika gaitā iemācījies, ka Alekto zina labāk.
Izrādes pamatā ir konflikts starp pagātni un nākotni, kur pagātne esam mēs šobrīd – cilvēki, kas sēž skatītāju zālē un dzīvo savas dzīves, pieļaujot nemitīgas kļūdas, kas kaitē gan apkārtējiem, gan mums. Bet uz skatuves jau ir pienākusi nākotne, kas ir kā viena liela pandēmija, jo tajā kopēja labuma vārdā tiek pieņemti lēmumi, kuri ierobežo indivīda brīvību un kurus varam piedzīvot trīs dažādu pāru dzīvēs.
Kaspara Znotiņa Renē Fukss nesaprot, kāpēc viņa sieva Lana, ko spēlē Kristīne Krūze, vēlas mainīt sava bērna gēnus, lai tam nākotnē būtu vairāk iespēju. Jau minētais Skuteļa Dr. Stefans Franks nespēj vairs saprasties ar savu vīru – Jevgēnija Isajeva Rikiju, kuru vairs neinteresē īsts sekss, bet tikai virtuālas spēles ar pieaugušo rotaļlietām. Un Janas Čivželes Tatjana Hofmane zaudējusi saiknes ar īstiem cilvēkiem, tāpēc izveido attiecības ar mākslīgo intelektu Alekto.
Krūzes un Isajeva tēli kļuvuši par nākotnes faniem, pielāgojot savus ķermeņus jaunākajām tendencēm un tērpjoties baltās, modernās drānās. Savukārt Znotiņa un Čivželes varoņi ģērbušies zemes krāsās, valkā dzintaru un nav ar mieru, ka tehnoloģijas pārņem viņu dzīvi. Tieši Krišjāņa Elvika tērpi visspilgtāk iezzīmē atšķirības tēlu sistēmā. Tā, piemēram, Skuteļa ārsts savukārt ir kaut kur pa vidu pagātnei un nākotnei – sākoties izrādei, viņš ir tērpies baltā uzsvārcī un šķiet esam uz viena viļņa ar nākotnes redzējumu. Bet, novelkot uzsvārci, parādās raibs krekls un izceļas pelēkie ielāpi uz biksēm, atainojot ārsta noskaņojumu, ka kaut kas nākotnē tomēr nav īsti tā, kā vajadzētu būt.
Znotiņa Renē Fuksa mēģinājumi nakts vidū iekļūt savā ledusskapī un sarunas ar sadzīves tehniku, kas neļauj tikt pie vakara uzkodas, liek skatītāju rindām sirsnīgi smieties, tomēr sevišķi nerosina plašākas pārdomas.
Brīžiem izrāde nonāk līdz Džordža Orvela “1984” cienīgām ainām, tomēr primāri paliek komēdijas līmenī, neaizkļūstos līdz kam dziļākam. Visi aktierdarbi ir vienlīdz stabili un kalpo režisora uzstādītajam mērķim parādīt šo varoņu konfliktus traģikomiskā gaismā, sevišķi neiedziļinoties psiholoģiskās niansēs. Brīžiem gan rodas sajūta, ka aktieri spēlē katrs savā žanrā – Isajeva Rikijs ieturēts komēdijas, kamēr Čivželes Tatjana – drāmas atslēgā. Izrādes interesantākais tēls padevies Marijai Linartei, kuras androgīnā būtne Alekto vienlaikus mefistofeliski un bērnišķīgi naivi manipulē ar visiem pārējiem varoņiem, te vērojot viņus pa gabalu, te fiziski ienākot viņu dzīvēs un cenšoties tās kaut kādā mērā atdarināt.
Krišjāņa Elvika askētiskā, no baltiem industriāliem elementiem veidotā skatuves telpa, kurai gaismu partitūru radījis Lauris Johansons, pilda savu funkciju un uzbur ainu par sterilu, tehnoloģiju pārvaldītu nākotni. Jēkaba Nīmaņa un Maksima Šenteļeva mūzika ir neuzkrītoša un neitrāla, slēpjot sevī pagātnes melodijas, tomēr primāri iekļaujoties nākotnes vienmuļajā mērenībā. Un, kad izrādes noslēgumā atveras skatuves dibenplānā novietoti aizkari, aiz kuriem visu laiku slēpušies perfekti balti mākoņi un zilas debesis, izrāde sasniedz savu viengabalaino kulmināciju, kurā visi tās elementi saslēgušies kopā. Bet “(R)Evolūcijas” gadījumā šāda vienprātībā tomēr neļauj caur smiekliem tikt līdz būtiskām atklāsmēm.
Vienā no izrādes ainām Skuteļa un Isajeva spēlētais pāris kopīgi apmeklē terapiju pie Alekto, lai atrisinātu savas problēmas. Viņiem tiek piedāvātas divas opcijas – standarta terapija, kurā Alekto palīdzētu pārim pašam nonākt pie secinājumiem. Un tad tiek piedāvāta paātrinātā versija, kur Alekto pats/-i uzreiz pasaka, kur slēpjas problēma. Pāris izvēlas paātrināto versiju, un Alekto viņiem noskaita veselu penteri sajūtu, līdz kurām Stefans un Rikijs nebija aizdomājušies un varbūt pat nekad nebūtu piedzīvojuši, ja ne Alekto klātesamība viņu dzīvēs.
Līdzīgi šī izrāde rada paātrinātas terapijas sajūtu. Tā vietā, lai ļautu skatītājiem pašiem risināt šo sarežģīto un neviennozīmīgo tēmu, kas ir nākotne un tehnoloģijas, radošā komanda pie secinājumiem nonākusi pati un pasniedz gatavā veidā. It kā jau nav nekā slikta tajā, ka “(R)Evolūcija” pauž savu nostāju, tomēr tā nav sevišķi izaicinoša vai sarunas stimulējoša, jo, visticamāk, lielākā daļa skatītāju zālē sēdošo piekrīt, ka tehnoloģijas nākotnē var radīt ne mazumu problēmu. Un tieši tāpēc pēc izrādes ar domubiedriem vairāk gribas uzjautrināties par to, ko mums teiktu ledusskapis, ja varētu runāt, nevis diskutēt par to, kā lai līdz šādai distopijai nenonāk.
Rakstīt atsauksmi