Petrenko dialogā ar sabiedrību
Margināla [1] recenzija par Dmitrija Petrenko režijas darbiem Liepājā
Liepājas teātra galvenais režisors Dmitrijs Petrenko sezonu iesācis ar projektiem, kas piesardzīgi, bet noteikti mēģina uzrunāt dažādas sabiedrības grupas, stāstot par teātri kā saprašanas un saprašanās telpu.
Liepājas leļļu teātrī iestudēta Dmitrija Petrenko versija par Sudrabu Edžus hrestomātiskā darba tēmu “Dauka. Labie jautājumi”, koncertzālē “Lielais dzintars” Petrenko veidojis režiju Artura Maskata teātra dziesmu koncertuzvedumam, un Liepājas teātra Mazajā zālē pēc britu dramaturģes Annas Džordanas darba tapusi izrāde “YEN”. Visos šajos iestudējumos iekļauta didaktika šā vārda pozitīvajā nozīmē – proti, tie piedāvā teātri kā instrumentu mācīšanās mākslai. Mācīties saprast cilvēkus, pasauli, sevi un pāri visam – teātri. Lai arī katrā projektā ir savas veiksmīgās un mazāk veiksmīgās nianses, kopumā tā ir izsvērta stratēģija publikas dažādošanai un Liepājas teātra programmatiskās virzības ieskicēšanai.
Saprast stāstu un teātri
Septembrī Liepājas Leļļu teātrī pirmizrādi piedzīvoja versija par Sudrabu Edžus “Dullo Dauku”. Izrāde, adresēta pusaudžiem, jau dramaturģijas līmenī iecerēta kā klasisks metateātris – tā pievēršas attiecībām starp tekstu un tā reprezentāciju teātrī. Sudrabu Edžus darbs izmantots tikai citātu veidā jaunradītā dramaturģijā. Tās sižets ir veidots līdzīgi literatūras stundai, kad klase kopīgi apspriež tikko izlasītu fragmentu. Jāpiebilst, ka dramaturģija tapusi kolektīvi, turklāt tajā nozīmīga daļa atvēlēta improvizācijai. Izrādē aktieri gan lasa, gan izspēlē “Dullā Daukas” fragmentus, lai kopā ar skatītājiem noietu ceļu no “neko nesaprotu” līdz “ā, tas ir tāpat kā pie mums”. Stāsts nav par konkrēto puiku grāmatā, tas ir par zinātkārajiem un nesaprastajiem visos laikos. Vadmotīvam izvēlēta Sudrabu Edžus darbā ietvertā tēma “vai zeme ir apaļa?”, un to veiksmīgi simbolizē Ingas Siliņas scenogrāfija – viss ir apļa formā, un arī publika sēž apkārt spēles laukumam. Vizuālais tēls labi sasaucas ar iestudējuma formu. Te nav skolotāja – skolēna attiecību modeļa, bet centieni skatītāju, lai arī netieši, iesaistīt sarunā par grūtām tēmām. Arī terapijas grupā taču visi sēž aplī, bet ne visi runā. Saderīgi un pārdomāti skaņainā iekļaujas Petrenko kompozīcijas, emocionāli iekrāsojot izrādes izvirzītos jautājumus.
Iestudējumā lietota metateātra formula “tēls tēlā”, jo aktieri Ilze Jura, Armands Kaušelis un Inga Dzintare pārmaiņus iedzīvojas dažādos “Dullā Daukas” tēlos un vienlaikus ir paštēlos – Ilze, Armands un Inga. Izrādei ir apzināta pedagoģiska ievirze, tiecoties publikai izskaidrot vēstījumu, ko izrādes veidotāji definējuši kā aicinājumu sarunāties par fizisko un emocionālo vardarbību, par Daukas kā bērna emocionālajiem pārdzīvojumiem mūsdienu vērtību kontekstā un mūsdienu cilvēka sapratnē. Taču izrāde ierosina arī citu tēmu – par to, kā un kāpēc top teātris. Šim nolūkam izmantota vēl viena metateātra formula – “luga lugā”, jo paštēli ir iluzori, tā ir tikai maska ar kopēju nosaukumu “aktieris”. Par to liecina Ingas Siliņas veidotie vienādie unisex kostīmi un lomu maiņa – Daukas, mātes, skolotāja un citu lomu tēlotāji brīvi mijas.
Armands Kaušelis pieder paaudzei, kas apguva psiholoģisko pieeju aktiermākslā, Ilze Jura pārstāv tā saukto Klaipēdas kursu, kur liela nozīme tika piešķirta dramatiskajam temperamentam, skatuviskai ekspresijai, bet Inga Dzintare ir Petrenko vadītā Liepājas Universitātes aktierkursa audzēkne, kas tikai pirms gada beidza studijas, tātad laikā, kad dominē postdramatiskā teātra postulāts. Izrādē iekļautās teātra tēmas atziņa – lai panāktu mākslinieciski grodu rezultātu, jāatrod kopīgs skatpunkts visam ansamblim. Iespējams, neapzināti, taču tieši šajā sižeta līnijā iezogas ironija, pat sarkasms pret iepriekšējām paaudzēm. Kā citādi izskaidrot, ka Armanda Kaušeļa “paštēlam” ir bailes no tumsas, “Ilze” viņu tīšām par to kacina un vispār ir izaicinoša un zobgalīga, bet “Inga” ir apzinīga, iecietīga un saprotoša?
Mulsumu dažbrīd raisa literāro tēlu interpretācija. Kaušeļa atveidojumā Daukas māte ir nepārprotama Liepājas teātra iestudējuma “Līnenas skaistumkaraliene” mātes tēla replika, acīmredzot, lai iezīmētu toksiskas attiecības ar bērnu. Šaubos, ka pusaudžu publikai šī nianse ir nolasāma, jo vairums nebūs redzējuši Makdonas darba iestudējumu, turklāt grāmatā Daukas māte ne tuvu nav tāda mobinga un manipulācijas meistariene. Drīzāk bērniem rastos jautājums – kas par briesmoni ir tā māte? Ne līdz galam veiksmīgas ir teksta improvizācijas – jūtama cenšanās atdarināt pusaudžu runas veidu, taču tas neskan organiski un pat vulgarizē situāciju. Savukārt izrādes fināls ar pārāk tiešu norādi “vajag tā!” ir nedaudz samākslots. Varbūt atvērtākas beigas, liekot daudzpunkti, nevis punktu, rosinātu vairāk jautājumu, iespēju turpināt dialogu mājās, skolā, ar draugiem?
Teātris un vibrācijas
Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” intīmo koncertu sērijā “Personīgi” septembra beigās izskanēja komponista Artura Maskata 65. jubilejas koncertvakars, kura programmā ietvertas viņa komponētās dziesmas teātra izrādēm. Režisors Dmitrijs Petrenko salicis programmu kā varavīksni – lai gan tēmas ir dažādas, to robežas sapludina neatslābstoša emocionalitāte un teātra mūzikai piemītošā dramaturģiskā izteiksme. Pats režisors par šo projektu teicis: “Katra Artura kompozīcija, kas tapusi teātrim, ietver sevī konkrētu tēmu: vai tā būtu lugas tēma, vai režisora tēma, bet tā vienmēr ir ļoti personiska arī pašam komponistam. Caur izrāžu mūziku var redzēt, kā Arturs ir veidojis savas attiecības ar teātri un izrāžu tēliem, kā tie iedzīvojas viņa komponētajās tēmās.” [2] Lai gan var diskutēt par to, vai tēli iedzīvojas kompozīcijās, vai arī muzikālās tēmas pakārtojas tēliem, nav pamata apšaubīt režisora versiju par komponistu, jo Maskats un Petrenko sadarbojušies gan Dailes, gan Liepājas teātra uzvedumos.
Artura Maskata mūzika tiek raksturota kā jūtīguma un intelekta apvienojums, un tieši tā veidota arī viņa jubilejas koncertuzveduma režija. Ievadā komponista personīga uzruna skatītājiem, kas apliecina Maskata spējas veidot nesamākslotu, intīmu noskaņu un ar vārdiem it kā ievadīt publiku gaidāmās mūzikas atmosfērā. Koncertprogrammas vokālisti – jau minētais Maksims Busels, viņa kolēģe teātrī Jūlija Berngardte un Liepājas teātra aktrise Everita Pjata-Gertnere – ir jauni, bet jau diezgan pieredzējuši, ar valdzinošām, emocionāli nospriegotām balsīm. Repertuārs ir precīzi atbilstošs raksturojumam – tā ir teātra mūzika ar tādu dzejnieku vārdiem, kas vienlaikus uzrunā prātu un sirdi, – Rainis, Aspazija, Vācietis, Čaks, Zālīte.
Vērojot publiku, redzams, ka šis mākslas notikums (tas nenoliedzami tāds ir) visvairāk valdzina nobriedušus, intelektuālus cilvēkus, kam nav mazsvarīga jūtu dominance mākslā. Jāsecina, ka šajā projektā režisors iesaistījies ne tikai muzikālās izglītības un draudzības vārdā, tie ir mērķtiecīgi centieni iepazīt un uzrunāt vēl vienu nozīmīgu potenciālās teātra publikas daļu un piedāvāt teātri kā instrumentu garīgu vibrāciju radīšanai.
Dzīves pabērnu žēlais “vau”
Sociāli skaudrs ir Liepājas teātra Mazajā zālē tapušais iestudējums “Yen”, kam angļu valodā ir divas nozīmes – “jēna” un arī “ilgas”, “alkas”. Tā arī definēts iestudējuma žanrs – “alkas divos cēlienos”. Stāsts ir par diviem brāļiem – 13 un 16 gadus veciem, turklāt jaunākajam ir diagnosticēti garīga rakstura traucējumi, un arī vecākajam netrūkst psiholoģisku problēmu. Zēni nāk no tā sauktās nelabvēlīgās ģimenes, kur tēva nav, bet māte ir alkoholiķe, kas pametusi dēlus savā vaļā un ierodas tikai tāpēc, lai dzēruma bezsamaņā pakristu, pieprasītu naudu vai kopā ar dēliem iedzertu kādu aliņu, ja nauda gadījusies. Jau izrādes pirmās ainas precīzi iezīmē attiecību modeli un katra tēla raksturu. Lauras Jerumas Megija (abu zēnu māte) ir apbružāta, vulgāra sieviete, kuras pārspīlēti uztjūnētā fasāde ļauj nojaust reiz trauslu un skaistu meiteni, kurai, kā šķiet, nav veicies ar vīriešiem. Aktrise šajā tēlā ielikusi rūpīgu darbu, līdz sīkumam izstrādājot ārējo formu un panākot arī ticamu iekšējo pasauli. Trīcošas rokas, izteiksmīga ķermeņa valoda, nervozs runas veids, kura emocionālā amplitūda acumirklī mainās plašā diapazonā – tēla zīmējums ir precīzs. Aktrise jāuzteic arī tāpēc, ka luga viņas tēlam nekādu izaugsmi nepiedāvā, loma ir diezgan plakana, tomēr Jeruma spējusi atrast atšķirīgas krāsas, iezīmējot Megijas vēlēšanos mainīt dzīvi, lai arī neveiksmīgi.
Frīkainā jauniete Dženifera ar nelaiķa tēva doto iesauku “Yen” Madaras Viļčukas interpretācijā nevainojami iekļaujas iestudējuma koptēlā, tāpat Kārļa Ērgļa atveidotais jaunākais brālis Bobijs noturas izraudzītajā formā. Ja arī izrādes sākumā mazliet dīvains liekas Bobija hiperaktīvais izteiksmes veids, tad jau drīz vien top skaidrs, ka tās ir tēla garīgo traucējumu pazīmes. Jau dramaturģiskajā pamatmateriālā ietverti plaša spektra pusaudžu kompleksi, un Ērglis tos arī iemieso – ne tikai pusaudžiem raksturīgo pārspīlēto interesi par seksu, bet arī Edipa kompleksa iezīmes, sākumā dievinot māti, vēlāk – slēgtās iestādes audzinātāju. Būtībā tās ir bērna ilgas pēc mīlošas mātes un tēva.
Vispārliecinošākais izrādē ir sešpadsmitgadīgais Henčs Valta Skujas atveidojumā. Tiesa, viņa spēles stils ir atšķirīgs no pārējiem, kas pie tēla būtības nonāk caur formu. Henčs ir dziļi psiholoģiski veidots tēls ar tik atdevīgu aktiera pārdzīvojumu, ka tikai bezjūtīgs skatītājs paliks vienaldzīgs. Henčam ir maz teksta, viņa skatuviskā darbība ir ierobežota gan nelielā spēles laukuma, gan tēla introvertā rakstura dēļ, taču turpat vai visās mizanscēnās uzmanība fokusējas uz viņu. Suģestē nobrieduša aktiera cienīga skatuves patiesība, intensīva tēla iekšējā dzīve. Ir gandrīz fiziski sajūtami viņa pārdzīvojumi, izmisums, bezspēcīgais niknums un alkas pēc citādas dzīves.
Mākslinieka -8 veidotā telpa ir sava veida sarkasms par situāciju komēdiju, kur darbība tradicionāli koncentrēta uz dīvāna telpas vidū, ar televizoru tam pretī. Fonā ir logs – iespēja ielūkoties pretējās mājas dzīvoklī, kur rit normāla ģimenes dzīve. Telpas vienkāršais risinājums ļoti skaidri atklāj konkrētās ainas kodu. Kad Bobijs nodara pāri Dženiferai, logs tiek aizklāts ar dēli, uz kura ir grafiti uzraksts rapist [3], bet, kad viņš nonāk slēgtā iestādē, tad uzrakstu papildina vēl trīs burti – Therapist [4].
Izrādē ir vēl viens tēls – suns Talibans, kurš fiziski neparādās, taču nozīmīgs rekvizīts ir suņa kaklasiksna. Finālā Bobijs stāv otrpus logam gaismas starā un izdveš žēlu “vau”. Jāatzīst, nesapratu, ko ar šo performanci domājuši izrādes veidotāji, jo citādi veiksmīgajam iestudējumam tas nekādu jaunu informāciju nedod. Arī pilnmetrāžas priekšspēle eventuālajai Dženiferas un Henča nevainības zaudēšanai varētu būt īsāka, jo aktieri ļoti ātri panāk emocionāli piesātinātu noskaņu, un noturēt šo augsto latiņu visas ainas garumā ir diezgan nežēlīgs pārbaudījums. Visu cieņu – abi lomu tēlotāji to izdara godam. Darbība nedaudz rotē uz vietas dažās pirmā cēliena ainās, jo būtībā tiek izrunāts tas, kas skatītājam jau ir skaidrs.
Trīs sezonas sākuma projekti ļauj saprast jaunā Liepājas teātra galvenā režisora programmatisko virzienu, bet vai ir tikpat viegli nolasāms mākslinieciskais kredo? “Yen” un “Dauka. Labie jautājumi” rosina nozīmīgu un ļoti vajadzīgu diskusiju par attiecībām un atbilžu meklēšanu, sagaidot sapratni un atbalstu. Tomēr Sudrabu Edžus Daukā ir ielicis vēl kaut ko – apvāršņa alkas, nemieru un tiekšanos izrauties no pietiekamības. Jautājums par zemes formu ietver nekad nesasniedzamo un tieši tāpēc maģiski pievilcīgo apvārsni. Mazā zāle ir piesardzīgs atvēziens, īstais pārbaudes akmens vēl priekšā. Mēdz teikt, ka ikvienam režisoram reizi mūžā jāiestudē Čehova “Kaija”, lai atklātu savu mākslas formulu. Dmitrijs Petrenko jau šosezon sola savu “Kaijas” versiju un tātad – apvāršņa redzējumu.
Rakstīt atsauksmi