9. novembrī Ģertrūdes ielas teātrī skatītāju vērtējumam tika nodots Andreja Jarovoja veidotais Aspazijas nepabeigtās lugas “Ragana” iestudējums.

Tas ir darbs, kas savulaik Aspazijai maksājis vietu Rīgas Latviešu biedrībā, no kuras dzejniece tika izslēgta faktiski savas feministiskās ievirzes dēļ – par uzdrošināšanos izaicināt patriarhālās autoritātes stabilitāti 19. gadsimta beigu sabiedrībā. 1894. gadā Aspazija ciemojas Nītaurē ārsta Zolta ģimenē. Nītaures meži un vietējie nostāsti ir “Raganas” tapšanas iedvesmas avots, tomēr, lai arī sacerēts teiku garā, teksts ir pietiekami daudzslāņains un konteksti gana krāšņi, lai raisītu interesi arī pēc teju 130 gadiem par spīti izplatītam uzskatam, ka salīdzinājumā ar citām Aspazijas lugām šī no mākslinieciskā viedokļa ir mazāk pārliecinoša. Andreja Jarovoja un četru iestudējumā iesaistīto aktrišu – Sandijas Dovgānes, Antas Aizupes, Ilvas Centeres un Ances Muižnieces – veikums  pārsteidz ar delikātu, viegli ironisku un pašironisku materiāla traktējumu, atsedzot tēlu problemātiku šodienīgā gaismā.  Ļaušanās varas vilinājumam Liesmas tēlā ir tikpat cilvēciski saprotama, cik baismīga savā racionālismā, iepazīstot cilvēku pasaules neviennozīmīgi manipulatīvo raksturu, dažādas emocijas un kaislības. Un cilvēciski saprotama kļūst arī Aspazijas šaubīšanās, vai simboliski mitoloģiskais sižets spēj skaidri paust feministisko vēsti un pārliecību, kas satricinājusi pašu autori – Liesmas valkīriskais spēks un iekšējās pretrunas, kas tā arī netiek atrisinātas lugas finālā, ar laika distanci raugoties, šķiet savā laikā nenoticis manifests.

Iestudējuma forma paredz, ka katra no četrām aktrisēm izspēlē vairākus tēlus – vispirms Aspaziju, īsos monologos iepinot dažādus “Raganas” kontekstus, pēc tam raganas, un tad pēc kārtas Liesmu, princesi Līgitu, karavadoni Almaru, viņa uzticamo ieroču biedru Visvaldi un karali. Uz manekeniem novietotie Ievas Veitas-Breidakas kostīmi – mežģīnes, smagi zābaki, ādas jakas un šorti, adīti džemperi, tamborēti lakati un citi aksesuāri – palīdz aktrisēm skatītāju acu priekšā pārtapt par vienu vai otru tēlu, atbilstoši pielāgojot ķermeņa plastiku, tembru un balss intonāciju, dikciju un tēla raksturu.

Svarīgākais formas aspekts ir teksta ritmizēšana, šoreiz izvēloties hiphopa matricu, kurā Aspazijas vārsmas ieguļas tik organiski, ka tas pat mazliet izbrīna.

Repot Aspaziju? Bet jūs pamēģiniet! Kaut vai zināmākās rindas no “Sarkanajām puķēm”, un – sanāk lieliski! Ritmiskās struktūras akcentējums un Jāņa Burmeistera bīts piešķir dinamiku gan tekstam, gan iestudējumam, piešķiļot zināmu humora dzirksti un atceļot tikai romantisko patosu, nevis spriedzes kāpinājumu, sākotnējai šķietamai stila rotaļai konceptuāli izvēršoties drāmas atslēgā.

Ilonas Zariņas veidotais dramatiskais grims, grunge stila vizualitāte, Jūlijas Bondarenko gaismas un pašu mākslinieču darbošanās skaņainas veidošanā rada par sevi pārliecinātas subkultūras atmosfēru, kas atspoguļo gan Ģertrūdes ielas teātra paštēlu, gan projicē Aspazijas dumpiniecisko garu postmodernā estētikā. Lai arī sākumā tā šķiet riskanta, pat pašmērķīga izvēle, iestudējuma gaitā izdodas noticēt, ka pat karaļa bezgala groteskā galvasrota un zaļi rozā bārkstainie uzpleči uz ādas jakas nav pārspīlējums, bet īsti aspazijisks varas relišeru portretējums. Izrādes apakšvirsrakstam izvēloties žanra apzīmējumu “gandrīz mūzikls”, radošā komanda koķetē ar muzikālā teātra jēdzienu, vienlaikus neko nesolot un neapņemoties. Šī inteliģentā atteikšanās no rāmju definēšanas atstāj telpu interpretācijai visās rampas pusēs, nemēģinot uzspiest “pareizo” veidu Aspazijas darba uztveršanai  šodien, un tas atbrīvo no kanoniska sloga, kas nereti pavada atsevišķu latviešu drāmas korifeju, tostarp Aspazijas, daiļradi.

“Raganā” ir kaut kas no Berlīnes Gorkija teātra sociāli aktīvās ievirzes, tikai ideoloģijas līmenī gleznojot maigākos pasteļtoņos un Aspazijas diezgan robustos vīriešu tēlus attīstot caur ironijas prizmu.

Neaizmirstami lielisks savā aprobežotībā ir Ilvas Centeres varas apziņas pārņemtais un miesaskārais karalis, tikpat kolorīts ir Ances Muižnieces taisnprātīgais Visvaldis un Antas Aizupes labticīgais Almars. Sandija Dovgāne, kura galvenokārt rūpējas par Liesmas tēla attīstību, paliek atmiņā kā bīstams spēks, kas pats par sevi nav ne labs, ne ļauns, bet, attiecīgi ievirzīts, var gan paveikt lielus darbus, gan nest postošu iznīcību, pretnostatījot Liesmas tēla daudzšķautņainību salīdzinoši mazāk kontrastainajiem Līgitas un raganu karalienes Giltinas tēliem. Liesmas tēls ir vāgneriski vērienīgs, lai arī līdz galam autores neatrisināts, ko savulaik pārmetuši arī Aspazijas kritiķi, jāpiebilst, vīrieši. Un simpātiska ir Andreja Jarovoja atļaušanās šo neatrisinātību nevis viszinīgi pabeigt, bet tieši to nedarīt.

Spriežot pēc informācijas medijos, iniciatīva ķerties pie “Raganas” nākusi no Antas Aizupes, kura šo materiālu piedāvājusi režisoram Andrejam Jarovojam, ar kuru kopā jau veidots iestudējums “Āda”. It kā riskants materiāls (bez kases grāvēja garantijas) atradis dzirdīgas ausis un tapis par aizraujošu piedzīvojumu, manuprāt, gan Aspazijas daiļrades zinātājiem, gan jaunatklājējiem, pirmos izklaidējot mazliet neierastākā interpretācijā, bet otrajiem kliedējot bailes no klasiķiem.