Pārkāp robežu, novelc jaunu, dzīvo tālāk
Robežu vilkšana un dzēšana, stiprināšana, pārvilkšana. Problēma ir tajā, ka nevienu no līnijām tā pa īstam izdzēst nevar, tāpēc beigu beigās papīrs ir tik ļoti saskrāpēts, ka vairs nevar saprast, kura tad ir tā īstā robeža. Palikusi tikai jausma. Izplūdusi, aptuvena nojausma.
Sekss un politika kā vadošās tēmas uz teātra skatuves nepārsteidz, taču reliģija gan mūsdienu dramaturģijā ir kļuvusi par tabu. Asprātīgi tā atgriežas šajā Mārtiņa Eihes iestudētajā Stīvena Adlija Girga lugā “Jūdas Iskariota pēdējās dienas” (kas, starp citu, pirmo reizi izrādīta Ņujorkā 2005. gadā). Tiesas zāles drāmā, kurā tiek ierosināta apelācija pret Jūdas Iskariota mūžīgo sodu ellē, par Jūdas aizstāvību cīnās advokāte Fabiana Aziza Kaninghema, savukārt liecinieki ir dažādas vēsturiski nozīmīgas personības, sākot no Marijas Magdalēnas, Poncija Pilāta un Kajafas Vecajā līdz Mātei Terēzei un pat Sātanam. Viņi piedāva savu ieskatu, savu Jūdas un viņa grēku analīzi, meklējot konceptuālu, vispārinātu nozīmi notiesāšanai vai, gluži pretēji, Jūdas attaisnošanai. Rezultāts ir teju vai pētījums par mulsinošo vainas un tās izpirkšanas kārtību (kuru drīzāk jāsauc par nekārtību). Lai gan luga liek domāt, ka pastāv debesis un elle, robeža starp nolādēšanu un pestīšanu šeit ir tikpat neskaidra kā ikdienas pasaulē.
Jau pašā izrādes sākumā Kaninghema notver un definē galveno lugā apskatīto problēmu vienā teikumā, kad viņa citē Hēgeļa atziņu, ka katrā idejā ir ietverta tās pretruna; un tas, kas seko, ir jautrs šovs, komiska spēle ar tēzēm un antitēzēm. Dieva beznoteikumu mīlestība ir pretstatā Viņa likumīgajam taisnīgumam. Un, ja nodevība ir galvenais grēks, tad piedošana ir žēlastības galējā pakāpe. Jūda, viens no divpadsmit Jēzus Kristus apustuļiem, viņu pārdeva romiešiem apmaiņā pret 30 sudraba gabaliem — pēc tam nožēloja grēkus, atdeva naudu un pakārās. Vai žēlsirdīgais Dievs viņam nepiedotu? Kaninghema apgalvo, ka piedotu. Jūdas lietā likmes ir augstas.
Luga ar tik daudz spilgtiem tēliem prasa spēcīgu aktieru sastāvu — par laimi, Dailes teātra ansamblis ir vairāk nekā spējīgs. Smalka jūtu izpēte šeit nav galvenā, jo iestudējuma centrā ir karikatūra un parodija. Farss tiek nospēlēts iedarbīgi un enerģiski, ar pārdomātu tēlu mijiedarbību.
Kaspara Dumbura (Jusefs Elfajumi) un Ilzes Ķuzules-Skrastiņas (Fabiana Aziza Kaninghema) saspēle, cīnoties par savu, īsto taisnību tiesā, ir veiksmīga, un nav jau brīnums – šī abiem aktierim pēdējo sezonu laikā ir jau otrā izrāde prokurora un advokātes lomās (Lauras Grozas “Piekrišana”, 2021). Kaspars Dumburs prokurora Jusefa Elfajumi tēlā atklājas kā ass, dzēlīgs un visnotaļ seksistisks aprēķinātājs, savukārt Ilze Ķuzule-Skrastiņa nepiekāpīgi turas pretī un spēj pat dominēt, radot sajūtu par Kaninghemu kā spēcīgu, pārliecinošu un drosmīgu sievieti.
Epizodiskajās lomās redzami vairāki spilgti sniegumi. Lilitas Ozoliņas Henrietas Iskariotas, Jūdas mātes, mīlestības pilnā izrādes atklāšanas runa humanizē Jūdu: “Ja mans dēls ir ellē, tad Dieva nav!” Patiesi, viņas pašas vārdiem – neizmērama, neizprotama mīlestība. Ieva Segliņa Mātes Terēzes lomā pārliecina ne tikai ar brīnišķīgu, humora pilnu aktierspēli, bet arī ar balsi, kas komēdijā ar tik daudz dziesmu numuriem, ka tā jau tuvojas mūzikla apzīmējumam, ir visnotaļ svarīgi. Niklāvs Kurpnieks Sātana tēlā prasmīgi piepilda skatuvi ar melno humoru, kā arī piešķir tēlam harismātiska siltuma dzirksti — Tumsas Princis spēj pārvērsties no pievilcīga līdz biedējoši nejaukam pāris sekunžu laikā. Mārtiņa Upenieka Jēzus no Nācaretes lielāko iestudējuma daļu atstāts eye-candy (“prieks acīm”, kaut kas, kas rada estētiski patīkamas sajūtas) lomā, kā izkāpis no leģendārā Brodvejas iestudējuma “Jēzus Kristus Superzvaigze” un pārliecinoši pārvalda ģitāru, tandēmā ar Sātanu radot dziesmu instrumentālo pavadījumu. Tikai vienā no pēdējām ainām, dialogā ar Jūdu, kur Jēzus beidzot var izteikties, ir jaušama viņa mierīgā, savaldīgā un labvēlīgā klātbūtne, kas spēcīgi kontrastē ar Jūdas izmisumu un bezcerību.
Pamelas Butānes scenogrāfija un Aleksandra Lobanova video darbs ieved skatītājus Šķīstītavā, vārdā “Cerība”, kur var tikt pie Hope dog jeb “Cerību hotdogiem”, priekšplānā, skatuves pazeminājumā, skatam paverot mazu dārzu, kurā baudpilnu pēcnāves dzīvi aizvada Andra Buļa un Ginta Grāveļa tēlotie svētie, pa laikam parādoties starp krūmiem. Rūtas Kuplās kostīmi ir vēsturiskā un mūsdienīgā sintēze, kurā piedomāts pie detaļām – piemēram, prokurora cepuri rotā skaitļu “666” kombinācija, slavenais velna skaitlis, kas liek nojaust par iespējamajām siltajām jūtām, kas prokuroru varētu vienot ar Tumsas Princi, pār Kaninghemas ķermeni vijas čūskas tetovējums – atsauce uz Ēdenes dārza kārdinātāju, kā arī izplatītu tetovējumu feministu un biseksuālu/homoseksuālu sieviešu vidū, savukārt operatoru muguras rotā visu-redzošās acis.
Gan lugas, gan tās režijas fantāzijas vēriens ir plašs; tiesas zāles drāma un melnā komēdija tiek kombinēta ar Brodvejas stila mūziklu un realitātes šova elementiem, tas ir, muzikālajiem numuriem un kamerām, kas seko dalībniekiem. Īsta ekspresionisma fantāzija. (Tonija Kušnera “Eņģeļu Amerikā” fani noteikti spēs ievērot paralēles lugu tēmās.)
Lielāko daļu iestudējuma Jūda aizvada katatoniskā stāvoklī, moralā strupceļā, klusējot un metaforiski degot elles liesmās – uz viņa ķermeņa nepārtraukti krīt uguns dzirksteles. Pirmajā cēlienā viņu vairāk redzam ekrānā, nekā uz skatuves, vai kaut kur tālu, fonā. Redzot nepatīkamo, neērto, vieglākais veids, kā tikt no sajūtas vaļā, ir “pārslēgt kanālu”, kā Arta Robežnieka tiesnesis Litlfīlds to ļoti burtiskā veidā dara Jūdas Iskariota gadījumā. Neredzēt nozīmē neatcerēties, nedomāt, nejust.
Jūdam Iskariotam vārds tiek dots tikai izrādes otrajā pusē. Lauris Dzelzītis spēlē lakoniski, varoņa bezcerību var sajust un saprast. Kāda ir iespēja, ka uz viņa lūgšanām tiks atbildēts? Varbūt lūgt nemaz nav vērts? Vienā no pēdējām ainām tiek skaidri norādīts, ka patiesā cīņa par Jūdas dvēseles izpirkšanu nenotiek šajā, fiziskajā pasaulē, bet gan viņa sirdī. Jūda netic, ka ir pestīšanas cienīgs. Pat tad, kad Jēzus sniedz viņam roku ar mīlestības un piedošanas žestu, Jūda nevar atbrīvoties no savas milzīgās nožēlas.
Izrāde piedāvā laikmetīgi ikonoklastisku un kritisku skatījumu uz eksistenciāli svarīgiem jautājumiem. Te robežas starp labo un slikto netiek vilktas; arī morāles principi netiek vienkāršoti vai padarīti absolūti – katram varonim ir savas stiprās puses un trūkumi, cenzūras nav ne darbībās, ne valodā. Kad pret Kaninghemu kārtējo reizi tiek izteiktas seksistiskas remarkas, viņa nosauc prokuroru un tiesnesi par mizogīniem, patriarhāliem jākļiem; Māte Terēze, kā izrādās, pieņēmusi naudu no kara noziedzniekiem, vienlaikus iebilstot pret abortiem... Šo atteikšanos dalīt cilvēkus kategorijās akcentē arī scenogrāfiskas detaļas, piemēram, neona uzraksts We are all the same jeb “Mēs visi esam vienādi”.
Tomēr sajūta, kas pēc izrādes nepamet, ir spēcīgāka par tumšajiem jokiem un izklaidējošo izrādes formu. Tā ir par vainas apziņu, riebumu pret sevi un iesakņojušos izmisumu, kas var radīt pastāvīgu personīgo elli, vieninieka ieslodzījuma veidu, kurā ieslodzītais ir nejūtīgs pret mīlestību.
Raksta autore – Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības bakalaura studiju programmas 2. kursa studente
Rakstīt atsauksmi