Kas notika ar Šariku?
Ziņa, ka M. Čehova Rīgas Krievu teātrī top “Suņa sirds”, intriģēja ne tikai šo rindu rakstītāju, bet acīmredzot arī lielu daļu skatītāju.
Vai gan citādi vēl pirms pirmizrādes 24. novembrī bija izpirktas visas biļetes līdz nākamā gada janvāra beigām. Pirmizrādes vakars, kaut labi apmeklēts un puķu pušķiem vainagots, atstāja visai rūgtas pārdomas par darba ieceri un īstenojumu. Centīšos tās izklāstīt, ne mirkli neapšaubot nopietnos nodomus un mēģinājumu gaitā ieguldīto darbu.
Šim iestudējumam literāro pamatu – dramatizējumu – veidojis Aleksandrs Zapoļs, krievu dzejnieks un latviešu dzejas atzīts tulkotājs krievu valodā. Viņa veikumā, izkārtojot ainās Mihaila Bulgakova stāsta vielu, šķiet, galvenais dzinulis ir bijis uzsvērt prozas darba autora valodu, pavisam piemirstot, ka dramatiska (t.i., skatuves) darba mugurkauls un dzinējspēks ir darbība. Uz skatuves ir tik daudz vārdu, tik daudz teksta, ka notikumi, uzskatu sadursmes un uz priekšu dzenoša darbība nav bijusi svarīga. Ja pašā prologā uzmanību piesaista pagarais suņa Šarika monologs, ko cilvēciski saprotamu un vienkāršu ceļ priekšā Jevgeņijs Čerkess, tad turpmākajās ainās vārdu plūdi nemaz netiecas izteikt notiekošā būtību.
Tā vien šķiet, ka par galveno kārti iestudējumā režisors Dmitrijs Petrenko izvēlējies citkārt atzīto un augsti novērtēto scenogrāfu duetu Kristu un Reini Dzudzilo, kuri veidojuši, kā programmiņā norādīts, izrādes vizuālo dramaturģiju. Viņi uz skatuves uzbūvē sešu skaldņu “apļa struktūru”, katrā skaldnē aiz nolaižama aizslietņa atveras pa “sirds kambarim”. Pati aizslietņu nolaišana tiek izspēlēta kā rituāls akts, ko dziļā nopietnībā veic vienādi tērptas mājkalpotājas – aktrises Anastasijas Ļovina un Darja Fečina. Arī “sirds kambari” katrs ir uzsvērti nosacītas telpas, raksturojošu detaļu te nav, vienīgi tik, cik brokastu galds profesora Preobraženska dzīvoklī. Ne sevišķi asprātīgi, pat ne īpaši nosacīti veidota stāstā tik svarīgā operācijas epizode, kad profesors sētas suni Šariku pārveido par cilvēku, kā izejmateriālu izmantojot kāda klaidoņa, būtībā pirmcilvēka, “ģenētisko materiālu” – sirdi un dzimumorgānus.
Pēc liktenīgās operācijas cilvēkveidīgo ar suņa sirdi atveido Aleksandrs Maļikovs, bet kur palicis aktiera temperaments un labā humora izjūta? Paliek prātā, kā viņš pēc joņošanas pa istabām ietinas PSRS karogā. Iespaidīga zīme Šarikova raksturojumam! Taču kopumā viņa eksistence šajos “sirds kambaros” neiešķiļ nekādu satīras dzirksteli vai dzīvīgu izaicinājumu profesora Preobraženska un tā asistenta Bormentāla visumā rāmajos pārspriedumos par medicīnu un cilvēka būtību. Dmitrija Palēsa profesora un Ivana Streļcova asistenta sarunās visai aptuveni iezīmējas kādas raksturu iezīmes vai uzskatu pretstati, lai varētu tos uztvert par pilnasinīgiem tēliem, kas liecinātu par aizejošās, jauniem laikiem nevajadzīgās inteliģences rūgto likteni.
Viss rit samērā vienmuļi, skan Annas Fišeres komponētā oriģinālmūzika labā ierakstā, kas ideāli saskaņota ar vizuālo dramaturģiju. Par to atgādina arī mājas pārvaldnieka Švondera parādīšanās viscaur karoga krāsas uzvalkā ar sirpi un āmuru rokās. Tas jau ir principiāli – skatītāju neuzrunā Švondera rīcība vai uzskati, bet tieši viņa vizuālais tēls.
Izrādes programmā Dzudzilo uzsver vēl vienu iecerētās vizualitātes pamatu, kas, viņuprāt, ir burts un valoda. Tiesa, uz sešstūru apļa struktūras katras skaldnes uzrakstīts pa burtam, kas kopā salasāmi kā “sirdis”. Burtiem piebārstīta arī izrādes programmiņa. Vēl vairāk – pēc starpbrīža aktieri iepriekšējo kostīmu vietā tērpušies T-kreklos, un katram uz krūtīm – pa burtam. Atzīšos – šo dziļo domu nejaudāju atšifrēt, ne katram tēlam piešķirto atsevišķo zīmi, ne arī, kad tie sastājās grupās, un droši vien viņu kopumā būtu jāizlasa kāds vārds. Neizdevās.
Kas notika ar Šarikovu? Viņam bija lemts atgriezties savā iepriekšējā – suņa dzīvē. Un dziļas pamestības un vientulības apdvestais skats, kad Čerkesa Šariks, pamests un bezcerīgs, sēd tukšā telpā augstu kāpņu galā, paliek atmiņā gandrīz kā vienīgā izteiksmīgā zīme no šīs izrādes. Vismaz pirmizrādes vakarā “Suņa sirds” nebija nekāds veiksmes stāsts. “Pārāk maz teātra,” kā televīzijas reportāžā atzina kāds no skatītājiem. Varu tikai piebiedroties.
Rakstīt atsauksmi