Apakšvirsraksts “politiski erotisks kabarē” drīzāk ir koķetērija ar publikas gaidām, taču skarbas ironijas iestudējumā ir pietiekami.

Visādu šķietami neiespējamu realitāšu krustugunīs nu jau gandrīz aizritējušā 2022. gada decembrī paralēli pavisam netālu nepārejošām kara šausmām un šūpojoši cukursaldajiem Ziemassvētku meldiņiem veikalos Latvijas Leļļu teātris ķēries pie mazliet negaidīta žanra – kabarē, pašu pieteikumā – “Bez morāles. Ar lellēm”, turklāt pieaugušajiem. Maize un izklaides, kā zināms, ir aktuālas visos laikos, sevišķi tādos kā pašlaik, un šis kabarē noteikti pieder pie izklaides produktiem plašai publikai, kurai, piemēram, Mārtins Makdona par melnu vai mazpazīstamu, dažādu tautu Ziemassvētku melodijas vai dzimšanas dienas kūkas “bez cinisma un snobisma” nepārliecina, savukārt dažādu laikmetu Latvijas populārā mūzika kā noskaņojuma izteicēja der gana labi, ļaujot spurgt un splīnīgi vīpsnāt par talantu šovu nemirstību, politisko bezzobainību un mulsi ikdienišķu apjukumu liberālisma skavās. Apakšvirsraksts “politiski erotisks kabarē” drīzāk ir koķetērija ar publikas gaidām, taču skarbas ironijas iestudējumā ir pietiekami, lai līdzās smiekliem atraisītos arī maza neērtības sajūta, kādu var izraisīt tikai kritiska palūkošanās spogulī uz savu laiku.

Latvijā ieilgusī teātru būvniecības epopeja Leļļu teātri šobrīd nometinājusi Rīgas Latviešu biedrības namā, konkrēti šo izrādi – Lielajā zālē, kuras kubatūra komplektā ar taupības režīma apkures apjomiem rada faktiski imersīvu efektu, liekot drebināties, ja pirms tam neesi izlasījis teātra mājaslapā visnotaļ pamatoto brīdinājumu, ka RLB telpās valda dzestrums, un attiecīgi sagatavojies. Par to noreflektē arī kolorītā Baibas Vanagas, Jūlijas Meščerjakovas un Vladimira Svobodas vadītā lelle Dīva, kura sarkandaiļā, spalvām rotātā tērpā un tīkliņzeķēs zviln uz izrādes afišas, publikas atzinīgu reakciju dāsni saņemot replikai: “Ar ko man te jāpārguļ, lai beidzot ieslēgtu apkuri?”

Kabarē caurviju darbība uzticēta Rūdolfa Apses konferansjē, kura tēls šķiet aizgūts no Krisa Takera atveidotā Rūbija Roda Lika Besona filmā “5. elements” (no turienes kājas varētu augt arī Dīvas tēlam), vien Rūdolfs tērpts nevis sudrabkrāsas kleitā vai leoparda raksta mētelī, bet ieturēti elegantā frakā, kas papildināta ar mirdzošu grimu un meistarīgi plivinātām liekajām skropstām. Viņš runā, dzied, žonglē, lasa kabarē definīciju no vikipēdijas un ir kabarē namatēvs. Pašā izrādes sākumā konferansjē uzticēts atbildīgs uzdevums no skatuves mēles rūpīgi nolasīt visus iespējamos trigerus, kas jebkādā veidā varētu ietekmēt skatītāja pašsajūtu, proti – izrāde paredzēta skatītājiem, kas vecāki par 16 gadiem, izrādē smēķē, tajā var izskanēt neglaimojoši joki par bēgļiem, diasporas latviešiem, homoseksuāļiem, Dziesmusvētkiem, ebrejiem un romiem, rāpuļiem un abiniekiem, VKKF ekspertiem un citām tādi vai citādi mūsu sabiedrībā un ekosistēmā īpašām grupām, vēl uz skatuves būšot redzami divi pliki dibeni, seksuālu darbību atainojums, vardarbība, izmantots stroboskops un necenzēta leksika, kā arī demonstrēts dzimumneitrāls laikmetīgās mākslas akts. Bet… tikpat labi var nebūt nekā no pieminētā.

Šis algoritms uzskatāmi ironiski spēlējas ar teātra veidotāju atbildību un demonstrē aktuālo diskusiju par obligāti minamo trigeru robežām jebkurā teātra izrādē un politisko liekulības tirgu, kurā rūpe par sabiedrības tikumību laiku pa laikam iegūst visai dīvainas izpausmes.

Kabarē kolektīvā režija, ko veidojuši Mārtiņš Eihe, Vija Blūzma, Edgars Kaufelds un Edgars Niklasons, ir tieši tik dažāda kā paši minētie režisori, un komplektā ar dziesmu popūriju Raimonda Petrauska aranžējumā un dzīvās mūzikas pavadījumā izrādes pirmo daļu pārvērš par ironisku talantu šovu uz trosītēs iekārto dekoratīvu zvaigžņu lietus fona. Šovu vērtē četri leļļu ķipari (divi ķipari un divas ķipares) un milzīgā leļļu Dīva, ar kuras slepkavību beidzas pirmā daļa.

Otrajā daļā Leļļu teātra ansamblis izspēlē Hansa Kristiana Andersena pasaku “Mazā Nāra” (nevis “nāriņa”, jo “Nāra” skanot laikmetīgāk!). Talantu šovs kā izklaides formāts un iekārota starta platforma provinces šovbiznesā ir žanra tīrradnis ar groteski izkāpinātiem dalībnieku numuriem un tikpat eksaltētām žūrijas locekļu reakcijām. Starp favorītiem varētu ierindot “Likvidēto lauku skolu mācībspēku ansambli” ar Emīla Dārziņa “Nāru dziesmas” fragmentu, leļļu Raganu ar Imanta Kalniņa “Velna dziesmu” no filmas “Sprīdītis”, kura apdzied savu “skaistspalvaino augumu” un tiek tālāk, jo žūrijai, tāpat kā Saeimai, no raganām bail. Savā groteskumā burvīga ir striptīza lelle, kas, izģērbjoties līdz sarkana metāla karkasam, dejo ap stieni, izraisīdama žūrijas ekstāzi par “drosmi” un “iešanu līdz galam”. Savukārt ironiskais performances žanra portretējums Matīsa Millera un Riharda Zelezņeva “ārzemju mākslinieku” izpildījumā ar sekojošu žūrijas reakciju We don’t need your contemporary art [1] ļauj vēlreiz apdomāt svaigākos mākslas cenzēšanas mēģinājumus Latvijā un diametrāli pretējās reakcijas sabiedrībā.

Kādu laiciņu pirms pirmizrādes klaču lapās saceltā aižiotāža par Raimonda Paula mūzikas skanēšanu erotiskā izrādē Leļļu teātrī šķiet reklāmas nolūkos iestudēta epizode skatītāju pievilināšanai, jo nevar teikt, ka “Miljons sārtu rožu”, ko talantu šovā izpilda Jurija Lunika, Kristīnas Varšas un Jūlijas Meščerjakovas vadīts personāžs ar nosaukumu “Maza auguma dziedātājs” būtu specifiski erotiska epizode – pēc žūrijas novaidēšanās par krievu valodu tēls vispirms pāriet uz dziesmas ukraiņu, pēc tam latviešu versiju. Starp motīviem no grupas “Linga” dziesmām “Krodziņš”, “Nāc dejot!”, “Atdodies man!”, A-Eiropas dziesmu “Jūrmala” ar satriecošu sinhronās peldēšanas numuru, liekas, pat ar kankāna elementiem, “Dakotas” “Kurtizāņu ugunskuru” un Zigmara Liepiņa “Atziedi, dvēsele” piedziedājumu zīmju valodā Elīnas Bojarkinas izpildījumā Pauls ir tikai viens no plašās masās neapšaubāmi atpazīstamās mūzikas elementiem. Muzikālais noformējums Raimonda Petrauska, Daces Vītolas, Anrija Sirmā un Ernesta Mediņa sniegumā saskaņā ar paredzēto estētiku un atlasītajām dziesmām veidots profesionāli un pārliecinoši. Annijas Putniņas vokālā pedagoga artava īpaši jūtama ģitārista Anrija Sirmā mēģinājumā veidot ausīm ticamu Gvido Lingas kaverversiju.

Diemžēl izrādes otrā daļa ar “Mazo Nāru” dinamikas ziņā zaudē talantu šovam un par spīti atsevišķām horeogrāfiski spilgtām epizodēm ar lielo Raganas lelli sākotnējā enerģija mazliet izčākst kā tāds izplēnējis kurtizāņu ugunskurs.

Iespējams, Rūtas Dišleres dramaturģijā spilgtu detaļu, klišeju un ideju pārbagātība nav atradusi cerēto līdzsvaru ar plānoto iestudējuma metrāžu un publikas uzmanības noturēšanas iespējām, izvēloties kombinēt kabarē numurus tik dažādās struktūras matricās kā talantu šovs un pasaka ar tās labi zināmo naratīvu. Un tomēr tajā visā ir kaut kas skumji naivs un reizē aizkustinošs savā nemoralizējošajā atklātībā. “Bez morāles” šoreiz nozīmē morāli pasakas izpratnē, respektīvi, nav nekādas rezumējošas pamācības nākotnei, tik vien kā paradoksāli tautoloģiska atziņa, ka “visā visumā Visums ir viss”, vienalga, ar erotisku, politisku vai konjunktūristisku piesitienu. Tāda demokrātiski gogoliska jeb tagad laikam faktiski “hoholiska” (?!) pašironija par to, kādi esam ar visiem saviem tarakāniem, alkām pēc zvaigznēm un dīvāna gudrībām.