Dailes teātra jauniestudējums “Brands” ir ilgi gaidīta izrāde. Gan teātra profesionāļu, gan skatītāju gaidas raisījis gan Arnolda Liniņa leģendārās 1975. gada izrādes konteksts, gan intriģējošais režisora Viestura Kairiša koncepts titullomu uzticēt nevis vīrietim, bet sievietei – talantīgajai Dailes teātra aktrisei Ievai Segliņai. Gaidot kritiķa recenziju par izrādi, Kroders.lv piedāvā ielūkoties pārdomās, ko izrāde raisījusi skatītājos.

Juris Jurāns, žurnālists

“Brands” Dailes teātrī bija izrāde, ko gaidīju jau ilgi. Daļēji pateicoties mārketingam (reklāmas plakāti, šķiet, izlīmēti pa visu Rīgu), daļēji izrādes grandiozajam pieteikumam. Leģendāro iestudējumu neesmu redzējis, tāpēc man nav, ar ko salīdzināt, bet, raugoties uz izrādi kā kopumu, jutos dziļi vīlies. Protams, vilšanās ir mana vaina – varbūt biju gaidījis ko vairāk vai gluži vienkārši – ko citādu. H. Ibsena lugām vienmēr bija un būs īpaša vieta manā prātā, jo, manuprāt, viņš spēlējas ar vārdiem tik meistarīgi, ka citkārt gari un pārsātināti dialogi vai monologi, kuros ātri var apmaldīties un pazust, ir pasniegti tik skanīgi un plūstoši, ka gribas klausīties katrā vārdā un zilbē. Diemžēl šis nebija tas gadījums. Izrādes plūdumā daudzi no aktieru izteiktajiem vārdiem nedaudz pakarājās gaisā un izgaisa, bez raksturīgā pārdomu vai emociju viļņa.

Izrādes pirmais cēliens likās kā ļoti izstiepts prologs. Īsti nevarēju saprast motivāciju skatuves pārbūvi veikt otrā cēliena laikā – pirmo cēlienu varēja vēl nedaudz pastiept, jo tās 20 minūtes vairāk vai mazāk neko būtisku nemainītu, un pārbūvi veikt starpbrīdī –, jo tā bija tik mokoši gara, ka, beidzoties izrādei, cēliena sākums un beigas salīdzinājumā izskatījās kā divas savstarpēji nesaistītas ainas. Tomēr uzslavas gan ir jāizsaka par lielisko scenogrāfiju, kas lika aizrauties elpai, jau ieejot zālē pirms izrādes sākuma.

Teātra mājaslapā pie izrādes apraksta lasāms “Ideju melodrāma”, bet idejas izkristalizēt nācās diezgan pagrūti. Daudzas lietas saplūda kopā, kamēr citas kaut kur peldēja atsevišķi. Galu galā no zāles nācu ārā, cenšoties domāt par dzirdētajām idejām uz skatuves, taču atmiņā atausa tikai krāsainā un visai interesantā scenogrāfija – bez skaņas; bez aktieriem; bez Branda; bez solītajām idejām.

Titullomā ieceltā Ieva Segliņa bija mans cerību stars, kas sevi ne tikai attaisnoja, bet pat izcēla uz pjedestāla. Nevaru atsaukt atmiņā, kad pēdējo reizi uz skatuves esmu redzējis tādu atdevi no aktiera – viņas tēlotais Brands neatslāba ne uz brīdi un kā elektriskais lādiņš, nevienā mirklī nezaudējot savu jaudu, plosījās pa skatuvi līdz pat pašām izrādes beigām (kas ir iespaidīgas trīs stundas). Tomēr bez I. Segliņas izcilā tēlojuma vairs nav, ko izcelt. Viņas skatuves partneris Agnus (spēlēja Kārlis Arnolds Avots) centās, cik spēka, bet netika līdzi I. Segliņai, un brīžiem izskatījās, ka Agnus ir Branda dēls, ne vīrs. Trūka arī savstarpējās pievilkšanās starp Brandu un Agnu. It kā bija, bet ne līdz galam. Arī citi aktieri nedaudz pārsteidza (ne pārāk patīkami) un beigu beigās “lielās idejas” pazuda sausos, mehāniski atrunātos dialogos. Gribētos ticēt, ka tas ir tā dēvētās “otrās izrādes” fenomens.

Vienu gan vēl noteikti ir vērts izcelt – Branda māti, ko atveidoja Vita Vārpiņa. Vien pāris minūšu garais dialogs starp Brandu un viņas māti iemiesoja daudz vairāk degsmes un emociju, nekā citi tēli iznesa visas izrādes laikā.

Rakstot šo, tomēr aizdomājos par vienu no lietām, kas laikam aizķērusies prātā no izrādes, – cik veikli cilvēki ir gatavi mesties sekot kādam, kad piesola labumus, bet cik drīz tie var pagurt un pat pavērsties pret “pravieti”. Tomēr – vai tā ir mums sveša ideja? Šo pēdējo trīs gadu laikā esam pieredzējuši, kā pasaulē arvien aktualizējas alternatīvo “patiesību” sludinātāji, kuri veikli vāc ap sevi sekotājus. Mēs visi labi zinām, kādi varētu būt to mērķi un kādām metodēm tos sasniegt.

Tāpēc jaunas idejas izrādē nesaskatīju, vien visiem zināmas patiesības par dažādiem mūsu laika paradoksiem un esošajām reālijām.

Izrāde nav slikta, tāpēc atkārtošu jau sākumā rakstīto – varbūt pats biju par daudz gaidījis un varbūt vienkārši biju sevi noskaņojis kam citam, kas neļāva pilnvērtīgi izbaudīt šo. Iespējams, būs jānoskatās vēlreiz, lai to saprastu, bet ir jāpaiet ilgam laikam, līdz to saņemšos (ja saņemšos) izradīt.

Anete Apsīte, medicīnas privātklīnikas administratore

Es vispār uzskatu, ka uz teātri jāiet sagatavotam. Kaut vai tik daudz, ka jāsaprot, uz ko tu ej. Nav jēgas iet uz kaut ko, ko cilvēki slavē. Paļauties var uz kādiem uzticamiem slavētājiem vai pēlējiem.

Pirms šīs izrādes apmeklējuma palasīju par “Brandu”, Ibsena lugu lasījusi neesmu, izlasīju to, kas presē un tīklos bija rakstīts par Kairiša versiju – Ievu Segliņu kā Brandu un Kārli Arnoldu Avotu, kas nav Agnese kā oriģinālā, bet gan Agnus.

Un tomēr, kaut uzskatu, ka man patīk ne vieglas tēmas, sarežģīti teksti, netiku galā ar šo izrādi. Varu godīgi atzīties, ka man tas viss bija par komplicētu.

Taču tas nemazina manu sajūsmu par Ievu Segliņu. Viņa ir tik jaudīgi spoža, ka var tikai apbrīnot. Man gan viņa teātrī patīk gandrīz vienmēr. Tāpat kā Kārlis Arnolds Avots. Arī pārējie bija lieliski. Un spēcīgu iespaidu radīja interesantā scenogrāfija (ja neskaita nu jau obligāto Dailes sastāvdaļu – ekrānu, kas, man šķiet, drīzāk traucē), kā arī Jēkaba Jančevska mūzika – tā man ļoti patika.

Pēc izrādes vairāki sauca “bravo” un sāka celties kājās. Un tad jau līdzi citi. Arī atsauksmes twitterī un instagramā galēji slavējošas. Taču, ja parunā ar citiem pazīstamiem, kuri arī noskatījušies, sirdī atgriežas miers, ka neesi vienīgais muļķītis ciemā, kas kaut ko nav sapratis.

Indra Melbārde, Personības pilnveidošanas centra direktore

“Tev piedots tiks, ja nevarēji, bet mūžam ne, ja negribēji.” /H. Ibsens/ Izrāde, kas liek aizdomāties par viedo vārdu... pareizību. Un dogmām. Par Baznīcas lomu arī mūsu dzīvē. Dziļi domājama izrāde. Katrs atradīs savu dziļo tēmu, kas rezonē... Baznīcas īstums un liekulība, vecāki/ bērni, garīgums/ manta/ pērkamība, ticība/ brīvība, pienākums/ cilvēcība. Žēlsirdība. DIEVS.

Izcila Ieva Segliņa! Video tuvplāni lieliski. Un Dieva visuredzošā acs. Scenogrāfija it kā nekāda, bet galu galā ļoti baudāma savos zemtekstos. Domājošiem cilvēkiem šis būs garīgs piedzīvojums, virspusēja trallallā cienītājiem citas izklaides meklējamas... Pirmizrādi pagodināja Latvijas vadošo konfesiju priekšstāvji, ļoti gribētu lasīt vai dzirdēt atsauksmes.

Armands Kalniņš, ekonomists-matemātiķis

Nav daudz iestudējumu, kuri ir spēcīgi/ satricinoši iespaidojuši manu dzīves uztveri/ uzskatus. 1975. gadā iestudētais “Brands” tāds bija, gluži tāpat kā Nacionālajā (Drāmas) teātrī iestudētais “Lorencačo”, Ādolfa Šapiro “Ivanovs” un “Zelta zirgs” Jaunatnes teātrī, Liepājas teātra “Kam no Vulfa kundzes bail” Naura Klētnieka režijā vai JRT “Garā dzīve”. Šādos gadījumos objektīvi un subjektīvi ir bažas: kā būs, ja šie darbi tiks iestudēti atkārtoti? Risku ir daudz: nav jēdzīgi kopēt (pat radoši) šādus nozīmīgus iestudējumus, taču oponējot par katru cenu, arī var iegāzties grāvī.

Jauniestudējums ir tas laimīgais gadījums, kad radīts citāds, bet būtiskas pārdomas inspirējošs darbs.

Nebūtu pareizi jauno Brandu saistīt tikai ar reliģiju (kaut gan visai uzstājīgi un tieši tiek pausts, ka “Dievs ir žēlsirdība”). Slaveno “visu vai neko” ikdienā var saskatīt darbā, ģimenē, vaļaspriekā utt. Bieži vien centieni panākt “visu” rezultējas ar “neko”, turklāt tad, kad atdots viss, ne vien paša, bet arī tuvinieku dzīves. “Visu” nav iespējams? Nesaprātīgi? Atdošanas sekas iznīcina to, kas šķiet panākts?

Izrādē ir vairāki īpaši sasniegumi. Vispirms jāuzsver Ievas Segliņas darbs titullomā, kurā ir gan apņēmīgais “viss”, gan šis iznīcinošais “nekas”. Kārļa Arnolda Avota Agnus (iepriekšējā iestudējumā – Agnese) ir tas, kas mīlestības dēļ spiests brīvprātīgi atteikties no visa (bet kāda tad ir jēga turpināt dzīvot/ eksistēt?), nozīmīgs un niansēts sasniegums.

Latvijā nav vērā ņemamu kalnu, un nav viegli norvēģu fjordu vidi pārcelt uz mūsmāju mežiem vai purviem, kas degradētu vēstījumu. Lokalizēšanas pietuvinājums panākts ar Baibas Litiņas kostīmiem: 90. gadu drēbītes (labākais, kas ir – “norvēģu humpalu” džemperīši) zūd, tēli ieģērbjas jaunos tērpos, kas parāda pārticības nojausmu. Ir labāk un no sekošanas ideāliem var atteikties? Vēl jāatzīmē Jēkaba Jančevska daudzveidīgā mūzika. Un visu redzošā Jēzus – Rūdolfa Gediņa “videoacs”!

Ilona Brūvere, kinorežisore, publiciste

Mūsdienīgs “Brands”. Uz skatuves notiek kas ļoti vērtīgs, kas nedod miera, rosina domāt un just, jo spēlē talantīgi aktieri. Daile atkal rullē. Kairišs ar ansambli iznāk uz stāvovācijām. Titullomā Ieva Segliņa. Pasakaina. Viņa var visu.

Marlēna Alstere, psiholoģe, uzņēmēja

Sižets šķietami lieliski attēlo kristietības samezglotos uzskatus, pieņemšanu ar nosacījumiem un “visu vai neko” ultimātus. Melnbaltas, rigidas pārliecības, tik ļoti galējas, ka apjukumu raisa pat pašam centīgākajam kristietības sekotājam. Tāda mūžīga cīņa pašam ar sevi, baušļiem un to izpildījuma pareizību, baidoties no milzu soda tik ļoti, ka nokļūsti cinisma virsotnē, ieslodzīts kristietības neizejamajos labirintos.

Kā jau daudzām šīs sezonas izrādēm – izcila scenogrāfija un operatora – “Jēzus” darbs. Izskatās, ka ekrāni Dailē ir uz palikšanu, dažbrīd liekas, ka jau par daudz, bet tai pat laikā tie ļauj arī tālākās rindās sēdošiem ieskatīties aktieru acīs un sajust tās īstās emocijas. Manuprāt, izcili un uz visiem 1000% savu lomu iznesa Agnus lomas atveidotājs (Kārlis Arnolds Avots – red.), tik spēcīgi, īsti un līdz kaulam, tā, ka skudriņas skrēja.

Iesaku aiziet, tikai jābūt gataviem – lai izbaudītu šo izrādi, arī pašam skatītājam būs jāiegulda darbs, jākoncentrējas un cītīgi jāseko līdzi dialogiem un notikumiem, no kuriem bieži gribas novērsties, negribas sevī ielaist šo absurdo un skumju pilno patiesību. Bet pēc izrādes būs padarīta darba sajūta un gandarījums par pārdzīvojumu, kas aiznesīs dziļās pārdomās vairāku dienu garumā. Paldies par šo pieredzi!