Guna Zeltiņa

Teātra kritiķe un zinātniece

Izaicinājums kanoniem un stereotipiem

Dailes teātra jaunais iestudējums – Henrika Ibsena “Brands” – teātra skatītāju interesi bija sakūlis putās jau krietnu laiku pirms pirmizrādes, kopš tapa zināms režisora Viestura Kairiša lēmums Branda lomu uzticēt aktrisei Ievai Segliņai. Diskusijas un atšķirīgu viedokļu viļņošanās gan skatītāju, gan kritiķu vidū turpinās arī pēc pirmajām izrādēm.

Leģendas un ierosmes

Jauniestudējums ir aktualizējis ne tikai Ibsena lugu, bet arī kanonisko Arnolda Liniņa un Kārļa Auškāpa iestudējumu Dailes teātrī (1975), kas ir viena no spilgtākajām leģendām latviešu teātra vēsturē. Atgādinot par uzvedumu, kas ar savu vienoto estētiku – Ilmāra Blumberga oriģinālo scenogrāfiju, Modra Tenisona dinamisko kustību partitūru, Raimonda Paula vērienīgo mūziku un saliedētā aktieru ansambļa enerģētiku – izlauzās no latviešu teātra ierastības līdz pasaules teātra līmenim. Apgāztā piramīda tumšās, tukšās skatuves telpas centrā, kas būtiski ietekmēja galvenā varoņa plastiku un darbības, piešķirot tām metaforisku nozīmi, Jura Strengas askētiski skaudrā esība Branda lomā (aktieris līdzās Harijam Liepiņam kļuva par galveno šīs lomas atveidotāju), visa ansambļa spēcīgā atdeve kopējam uzdevumam un spēja Ibsena dramatiskās poēmas sarežģītās tēmas un jautājumus iemiesot skaidrā, vienotā skatuves valodā vērta to par vienu no neapšaubāmām mūsu teātra virsotnēm. Vienādos, tumšos apmetņos tērptie aktieru stāvi atradās uz skatuves visu izrādes laiku, gan vērojot visu notiekošo un izsakot savu vērtējumu kā sengrieķu koris, gan ar izgaismojuma un horeogrāfijas palīdzību pārvēršoties par jūras viļņiem, kas brāžas pāri piramīdai, iedegtām lāpām, u. tml. Līdz ar kamerkora “Ave sol” dziedājumiem, kas brīžiem pārtrauca aktieru monologus, izdziedot viņu tekstus, tas ļāva uzvedumam ietiekties rituāla dimensijā.

Jaunajai “Branda” interpretācijai veltītajā Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” Viesturs Kairišs atzīst, ka savulaik viņam bijušas garas sarunas gan ar Ilmāru Blumbergu, gan ar Juri Strengu, taču, iestudējot Nacionālajā teātrī “Pēru Gintu”, viņš vēl nav juties nobriedis “Branda” uzvedumam [1]. Tomēr interese par Dailes teātra kopto vērienīgo poētiskā teātra līniju un stilu, vēlme turpināt teātra leģendām piesātināto vēsturi rosinājusi rast sevī un teātrī potenciālu šī darba iestudēšanai.

21. gadsimta teātrī “Brands” ir viena no retāk kustinātajām Ibsena lugām, teātriem priekšroku dodot “Pēram Gintam”, “Spokiem” vai “Tautas ienaidniekam”. Taču ir liecības, piemēram, gan par čehu kinorežisora Štefana Pacla (Štěpán Pácl) provokatīvu, avangardisku lugas interpretāciju Brand-Oheň, ko latviski varētu tulkot kā “Brands-uguns” (2010), gan par 2018. gada iestudējumu Grieķijā, kas veidots senatnīga rituāla estētikā ar maģisku mūziku, ritmizētām kustībām, melnos apmetņos tērptiem aktieriem, degošām svecēm, utt.

Man savulaik neaizmirstamu iespaidu radīja Karaliskā Šekspīra teātra režisora Adriana Noubla (Adrian Noble) interpretācija ar aktieri Reifu Fainsu (Ralph Feinnes) galvenajā lomā nelielajā “Gulbja” teātrī Stretfordā pie Eivonas, kas izveidots kā Šekspīra laika Londonas koka teātra “Gulbis” replika. Gaišajā, mājīgajā teātrī, kur Branda atveidotājs brīžiem atradās dažu soļu attālumā no skatītājiem, bija iespēja izsekot visām domu un pārdzīvojumu niansēm aktiera tēlojumā, kas bija pati vienkāršības un mūsdienīgas aktierspēles kvintesence. Teksts skanēja tik dzīvi, it kā tikko būtu radies, darbība ritēja lielās, skaidrās līnijās, Fainsa absolūti organiskajā un piesātinātajā sniegumā radot satricinošu iespaidu. Kritiķis Maikls Billingtons rakstīja: “Kā mums ir jāuztver Ibsena Brands? Vai viņš ir varonis vai nelietis? Pravietis vizionārs vai fanātisks fundamentālists? Ibsena .. lugas lielums, ko pilnībā realizē Adriana Noubla iestudējums un Reifa Fainsa tēlojums, slēpjas tajā, ka viņš ir tie abi.” [2] Neraugoties uz atšķirīgo formātu,  britu režisors un Viesturs Kairišs lugu interpretē līdzīgi – kā atvērtu struktūru, un arī galvenā varoņa pamatuzstādījums ir līdzīgs – Brands ir viens no mums, bet viņa garīgo meklējumu mērķi un mērogs viņu paceļ augstu pāri ikdienišķajam līmenim, vērš neikdienišķā, ārkārtējā personībā.

Vērienīguma elpa

Vērienīga pieeja režisora Viestura Kairiša konceptā strāvo gan no Ievas Jurjānes iespaidīgās scenogrāfijas, kam ir gan funkcionāla, gan metaforiska nozīme, gan no Jēkaba Jančevska daudzkrāsainās mūzikas skaņu ainavām, kur skan klavieru dominante, arī akustiskā un elektroniskā mūzika, gan aktieru pamatvirzības pa lielajām domu un ideju līnijām. Vērienīgums raksturo visu skatuves telpas organizāciju, sākot no Dailes megalielās skatuves dibenplāna sienas, kur efektīgi krīt un viļņojas baltā, mīkstā fona auduma krokas, tad vidējā plāna, kur griestos sakarinātās krāsainās alpīnistu virves ļauj no baltā auduma veidot gan “ledus kalnus”, gan Branda telti, un beidzot ar priekšplānu, kur gremdētavā – zemskatuvē ir iemitināti lugas “ielejas” ļaudis. Atbilstoši šim vērienīgumam realizēts arī horeogrāfes Janas Jacukas un gaismu mākslinieka Jevgēnija Gansburga darbs, palīdzot radīt askētisku, universālu darbības vidi.

Teātra ieviestais jaunais žanra apzīmējums “ideju melodrāma” , kas jau samulsinājis ne vienu vien skatītāju, režisora skaidrojumā apliecina izrādes veidotāju vēlmi lugas visai sausajam stāstam piešķirt lielāku dzīvīgumu un jutekliskumu, jo tas bez ideju drāmas ietver arī vienu no skaistākajiem mīlasstāstiem. [3]

Uzvedumā ir vēl viens vērienīgs jaunienesums un izaicinājums līdzās pamatizaicinājumam – Brands kā sieviete –, un tas saistās ar Jēzus Kristus tēla materializāciju. Horeogrāfs Rūdolfs Gediņš, ko kostīmu māksliniece Baiba Litiņa ietērpusi vienkāršā improvizētā togā, praktiski neizlaiž no rokām kameru un kā operators filmē gan galvenā varoņa tuvplānus, gan būtiskākos notikumus. Dieva visur esošā un visu redzošā acs, Dievs kā tāls, mistisks simbols te pārvērsts par Branda grūtā ceļa līdzbiedru, sarunu biedru tepat viņam līdzās; lai gan viņu komunikācija noris bez vārdiem, tā ir jūtama visu izrādes laiku. Riskants uzstādījums, bet kopumā tas attaisnojas, un videoekrānā redzamie kadri ļauj redzēt un novērtēt gan Branda iekšējo kustību atspoguļojumu sejā un ķermeņa plastikā, gan citus būtiskus momentus, kas citādi teātra Lielās zāles apjomīgumā paliktu neievēroti. Taču tas nereti arī saskalda skatītāja uztveri, liekot izšķirties vai nu par iespēju vērot reālo aktieru ansambļa spēli, vai skatīties uz ekrānā redzamo.

Uguns un ledus pārslas

Absolūti pārliecinoša iestudējuma vērtība ir Ievas Segliņas izcilais aktierdarbs Branda lomā. Ar dziļu izpratni un apbrīnojamu enerģētisku atdevi aktrise skatītāju zālē raida autora deklaratīvos tekstus par bezkompromisa sekošanu ideāliem, cilvēka augstāko misiju, elku apkarošanu, u.tml., katru no šiem vārdiem padarot par savējo, “degot” par katru no tiem un piešķirot tiem lāzerstara asumu un precizitāti, domas kaisli un temperamentu. Kā Ibsens ir savā darbā iekausējis nereti par eksistenciālisma aizsācēju dēvētā dāņu filozofa un teologa Sērena Kirkegora skeptiskās domāšanas un individuālisma konceptus, tā Ieva Segliņa visu šo atziņu un kategorisko imperatīvu slāni ir iepludinājusi sava Branda asinsritē, garīgajā un psihofiziskajā esībā. Indivīda gribas nozīme un mērķtiecība, alkas pēc mūžīgas augšuptieces, sevis un savu līdzcilvēku garīgas pilnveides, spēja upurēt un upurēties – visu to Ieva Segliņa iemieso dziļi un jūtīgi, apvienojot emocionālo un garīgo “degšanu” lomā ar vēsu analītisku vērtējumu, turklāt nezaudējot tēla sievišķīgo harismu.

Kāds pētnieks ir izteicies, ka Brandu visi tiecas interpretēt kā varoni, kaut viņš viscaur ir antivaronis. Šī iestudējuma veidotāju attieksme ir neviennozīmīga, apliecinot un izceļot tās Branda idejas, kam ir vērts sekot, kā garīgā pilnveidošanās, ziedošanās vispārības labā, u.tml. Taču Ievas Segliņas varone netiek atbrīvota ne no šaubām, ne no saviem traģiskajiem maldiem – novēršanās no Dieva žēlsirdības principa, kālab viņa liedz pēdējo svētību savai mātei un “augstākās idejas” vārdā ziedo dēlu un vīru. Kā vientuļa ceļinieka korālis izskan vokāli sarežģītā Branda dziesma ar Edvīna Raupa vārdiem aktrises perfektā dziedājumā. Segliņai pietiek spēka garīgi un enerģētiski piepildīt arī lomas pēdējo posmu, kad, saprotot, ka jaunuzceltajā baznīcā Dievs ir stājies veco, ierasto elku vietā un ir jāiet tālāk, viņas varone, vedot līdzi ļaudis, uzsāk savu pēdējo ceļu augšup pa balto, slīpo platformu.

Branda sieva Agnese jaunajā iestudējumā ir pārtapusi par vīrieti Agnus Kārļa Arnolda Avota atveidā. Agnus vārds neizbēgami raisa asociācijas ar latīnisko Agnus Dei jeb “Dieva jēru”; Jānis Kristītājs, ieraugot Jēzu, viņu nosauca par Dieva jēru, kurš uzņemas visas pasaules grēkus. Arī Avota varoņa nasta ir gana smaga: no radošas personības un bezrūpīga dzīves baudītāja viņš kļūst par Branda garīgo sekotāju, bērna tēvu un galveno aprūpētāju, top ieslodzīts mājas dzīvē kā sprostā, līdz dēla zaudējums un starp viņu un Brandu izaugusī “ledus siena” viņu traģiski salauž.

Aktiera intensīvā, piesātinātā garīgā un emocionālā dzīve šajā lomā, nemitīgi šūpojoties starp cerību un vilšanos, vēlmi izprast Brandu un nespēju to izdarīt, kam seko izmisums un ieslēgšanās savās sāpēs, piešķir dziļumu un apjomu šajā versijā netradicionāli interpretētajam mīlas stāstam. Viena no 1975. gada iestudējuma spēcīgākajām ainām bija epizode, kur Brands piespiež Agnesi atdot ubadzei mirušā dēla krekliņu; arī jaunajā iestudējumā aina, kur Agnus ir spiests atdot čigānietei bērna drēbītes un pēc tam sabrūk, savu kailo muguru pavēršot visas pasaules šautrām, sāpēm un ciešanām, raisa emocionālu satricinājumu. Spēcīgs aktierdarbs ar dziļu garīgu iegremdi.

Pāri ikdienībai un sadzīviskumam

Kā saikne ar Liniņa iestudējumu un dzīva vīzija uztverama Jura Strengas vecā Branda parādīšanās videoekrānā slimības gultā un gājiens pāri skatuvei ar mirušo bērniņu rokās. Lakonisks, bet jēdzieniski nospriegots ir Branda dialogs ar māti Vitas Vārpiņas atturīgajā, bet absolūti precīzajā atveidā; tiek skarta arī Branda bērnības traumas nozīme viņa dzīves ceļa izvēlē. Žēlsirdības un cilvēcīguma tēmai ļauj ieskanēties Lilita Ozoliņa dzīvesgudrās Ārstes lomā. Kolorītās čigānietes-ubadzes lomiņā precīzi darbojas Dārta Daneviča.

Plašiem triepieniem, sadzīviskā piezemējumā un ar trāpīgiem ironiskiem akcentiem savu Fogtu kā atpazīstamu mūsdienu reālpolitiķi un ikdienišķu manipulāciju ģēniju veido Lauris Dzelzītis. Kolorītu stāstu Karīnas lomā izdodas radīt Katrīnai Grigai, pārliecinoši atklājot savas varones pārmešanos no dzīves baudu šūpolēm uz fanātiskas mūķenes pārliecības rāmjiem. Milēnas Miškēvičas Gerda, šķiet, pat vairāk nekā Brands atbilst tam “neomarksistiski orientētas, radikālas kreisas sievietes” tēlam, par ko izrādes tapšanas gaitā runāja režisors, jo finālā darbojas kā īstena mūsdienu teroriste. Par baznīcas cīņu savas ietekmes un varas saglabāšanā rosina domāt Ģirta Ķestera Prāvests, savukārt vairākuma jeb pūļa filozofijas graujošo ietekmi uz cilvēcības principu nobrucināšanu uzskatāmi demonstrē mīlīgais Dvīņu pāris Olgas Dreģes un Lidijas Pupures atveidā, kas viskareivīgāk vicina kaujas cirvi Branda virzienā.

Kā allaž, Viesturam Kairišam ļoti būtiska ir izrādes kopējā vizuālā ainava, un tā Ziemassvētku skatā lielo skatuvi piepilda košas budēļu maskas ar milzīgām dzīvnieku galvām, sasēdinot ķekatniekus gan abās skatuves pusēs, gan Branda mājoklī centrā, kur tie mirušā bērna šūpulī šūpo Jēzu Kristu. Iespaidīgi, bet jau pēc neilga brīža masku gājiena dalībnieki noiet no skatuves, atstājot jautājumu par šāda risinājuma mērķtiecību.

Izrādes fināls ir iespaidīgs. Uz baltās, slīpās plaknes, kuras vidū iemontēts slīdošs celiņš, pa kuru Brands turpināja savu ceļu, Jēzus Kristus nes uz rokām spēkus zaudējušo Brandu – kā slavenajā “Pieta” panno. Cilvēki paši nogalina Jēzu, un tad Ievas Segliņas varone velk viņu sev līdzi kā savas esības daļu. Iestudējums aktualizē jautājumu par to, cik tālu vai tuvu katram no mums ir viņa Dievs, Jēzus vai augstākais garīgais princips. Problēmu par pašiem būtiskākajiem esības jautājumiem, par spēju dziļāk ieskatīties pašam sevī un pasaulē, lai saprastu, kur un kā iet un kam sekot, – augstiem ideāliem vai cilvēcībai un žēlsirdībai, vai mēģināt tos abus apvienot. Izrādes veidotāji rosina paturēt prātā žēlsirdību un domāt par pasauli plašākā mērogā, un šis rosinājums ir būtisks visā mūsu teātru kopainā, kur ņirb arī sīkas, sadzīviskas patiesības un patiesībiņas.