Antonēns Arto var gulēt ar smaidu uz lūpām. Piesātinātā izklaidējošo ekrānu un skaņu pasaule, kurā dzīvojam, ir notrulinājusi jūtīgumu, bet Elmāra Seņkova “Nelabie” satricina, atraisa un pamodina.

“Dievs, kādēļ esi radījis mani tik bezgalīgi neapmierinātu? Tik nobijušos, tik skarbu? Kāpēc man ir tik ellīgi jācieš par savu nenozīmīgumu?” Šī ir frāze no 1963. gada Ingmara Bergmana filmas “Ziemas gaisma”, uz kuru atļaujos atsaukties Elmāra Seņkova jaunākā iestudējuma kontekstā. It kā darbi nekādā veidā nav savstarpēji saistīti, it kā tos šķir medijs, gadsimti, valoda, tomēr tas tikpat labi varētu būt galveno varoņu iekšējais monologs, jo izrādes izejas punktu iezīmē neticami precīzi. Elmārs Seņkovs savā iestudējumā “Nelabie. Pēc Dostojevska” izvēlējies atsaukties uz Fjodora Dostojevska 1872. gadā izdoto romānu “Velni”, ko dramatizējusi Justīne Kļava, lugas darbību pārceļot uz mūsdienām. Neskaidra un nestabila politiskā situācija, bažas par nākotni – izklausās pazīstami?

Pēkšņu sajūtu uzplūdi

Sižetiski izrāde aizskar un satīriski komentē daudzas pārdomu vērtas tēmas. Tās pirmais cēliens ir virspusēji intelektuālu, taču patiesībā diezgan tukšu sarunu piepildīts – izlutinātie jaunieši, garlaicības mākti, strīdas par visu, par ko vien iespējams. Laiskās dzīves monotonitāti iedzīvina pēkšņu sajūtu uzplūdi. Savukārt pārlieka robežu ieturēšana balles ainā parāda, ka saviesīgas sarunas ir tikvien kā sarunu imitācijas. Anna Neles Āboliņas garīgi slimās Marijas Ļebjadkinas performatīvais priekšnesums tiek izsmejoši saukts par ļoti laikmetīgu, kritizējot iekļaujošas sabiedrības butaforiskumu un slimību izmantošanu izklaidējošas mākslas vārdā.

Pielāgojoties nelielā spēles laukuma specifikai, aktieri veiksmīgi saplūst ar skatītājiem. Sākumā robeža ir neskaidra, vairāki aktieri teju pusi pirmā cēliena pavada, sēžot starp skatītājiem un vērojot notiekošo kopā ar tiem; strīdi nereti iestiepjas aizskatuvē, un balsis ir dzirdamas pat aiz aizkariem; dažus dusmu pilnus saucienus izslēgt mūziku saņem pat izrādes skaņotājs, jaucot “ceturtās sienas” robežu.

Justīnes Kļavas attiecības ar izrādes dramaturģiju ir kā gleznotājam ar modeli: teksts saglabā Dostojevska pieskārienu, taču paver jaunu pasauli, kas pilna ar atsaucēm uz Latvijas šībrīža kultūrtelpu. Piemēram, Meinada Liepiņa Fedjas teiktā frāze: “Es jau gribētu, lai man ir kāds dzejnieka cienīgs vārds. Piemēram, Henriks, Kirils” ir atsauce uz latviešu jaunās paaudzes dzejniekiem Henriku Eliasu Zēgneru un Kirilu Ēci. Asprātīgi latviskoti arī plaši izmantoti anglicismi, piemēram, slut-shaming izrādē izskan kā “mauk-kaunināšana”, bet leksika savukārt pielāgojas tēliem: Meinarda Liepiņa pavisam parastais Fedja, kurš uz pārējo tēlu fona ar izglītotības līmeni sacensties nevarētu (bet ar alkohola patēriņu gan), vēstulē norāda nevis post scriptum, bet gan post spirtum sadaļu, saprotams – jāspēlē uz savām stiprajām pusēm, un, bez šaubām, vēstule arī rakstīta, kad pats Fedja bijis post spirtum stāvoklī.

Dedzinošais ceļš

Edgars Mākens izrādes skaņu celiņu veidojis uzmanīgi, jutīgi. Tā ir plašas amplitūdas instalatīva atmosfēras vēstnese, kurā dzirdams viss – no uguns sprakšķiem un zemas frekvences skaņām, kas pavada varoņus fiziski un emocionāli dedzinošajā ceļā, līdz Sanda Runges Pētera Verhovenska noslēdzošajai liriskajai dziesmai. Radošā komanda strādā neticami vienoti, turpinot vienu māksliniecisko līniju, redzējumu dažādos medijos. Motīvs, kas parādās gan mūzikā, gan gaismās, ir ritmiska pulsācija. It kā nemanāma, taču sajūtama. Oskara Pauliņa scenogrāfija galvenokārt sastāv no gaismas instalācijas, kuras vienkāršība ir estētiska un izrādes kontekstam piemērota, ar gaismām panākts spēcīgs efekts. Izmantotās krāsas – sarkanā, zilā – ir drosmīgi spilgtas un acumirklī maina ainas noskaņu.

Daļu izrādes skatītāji pavada tumsā – bieži ainu maiņai tiek izmantots blekauts jeb gaismu pazušana. Šādos mirkļos parādās izrādi caurvijošas īsas tēlu intermēdijas, kas darbojas kā priekšvēstneši kādam gaidāmam notikumam vai uzsver kādu tēla īpašību, iezīmi. Piemēram, vienā no pāris sekunžu gaismas mirkļiem zālē parādās Ievas Esteres Barkānes Darja Šatova ar snovborda dēli kājās (izrādes beigās Darja ar Nikolaju nokļuvusi viņa ziemas mājā, Šveices kalnos), citā – Aksela Aizkalna Aleksejs Kirilovs, kurš spēlējas ar šķiltavām, aizdedzot un nodzēšot tās (uguns kā viņa dzīvības simbols, jo varonis visu izrādi atrodas uz naža asmens, flirtējot ar domu par pašnāvību).

Ilzes Vītoliņas kostīmi ir eleganti, skaisti, tie brīnišķīgi papildina minimālistisko scenogrāfijas un gaismu vidi, un vērīgākajiem skatītājiem spēj atklāt kaut ko vairāk arī par izrādes varoņiem. Acis ir dvēseles spogulis, un manipulāciju pilnajā vidē, kādā dzīvo izrādes jaunieši, acis tos nodotu, tāpēc teju visu izrādes laiku tie pavada saulesbrillēs. Tomēr katram tēlam pienāk mirklis, kad saulesbrilles uz brīdi tiek novilktas, lai pilnībā atklātos un atļautu patiesības priekšā uzlūkot savu seju arī bez brillēm. Vizuālajā tēlā piedomāts pat pie vissīkākajām detaļām, ņemot vērā, ka mazās zāles formāts pieprasa aktieru tuvumu skatītājiem.

Vardarbības preparēšana

Aktieru sastāvs spēlē spēcīgi, pārliecinoši, papildinot cits citu, taču reizē atvēlot vietu un telpu, kur katram varonim būt. Nostrādāti, pārdomāti sniegumi, kas iedziļinās ļaunuma rašanās būtībā.

Sanda Runges Pēteris Verhovenskis iemieso visu slikto, kas vien cilvēkā var būt. Viņš ir neapmierināts, garlaikots; viņš nevar paciest to, cik maza un maznozīmīga šajā pasaulē ir viņa paša dzīvība, tāpēc sāk manipulēt ar citām dzīvībām, tēlojot Nelabo. Viņš aptin ap pirkstu visus, kas ir pietiekami vāji, lai ļautos, te mudinot uz garīgi atpalikušās Annas Neles Āboliņas Marijas Ļebjadkinas slepkavību kā Dievam tīkamu rīcību, te to atkal nosodot vai uzrunājot Meinarda Liepiņa Fedju kā zvēru, ceļoties no zemes tam sakot: “Dod ķepu.”

Viens no izrādes saviļņojošākajiem mirkļiem ir Krišjāņa Stroda Nikolaja Stavrogina monologs, kurā viņš atzīstas savā pirmajā noziegumā – nepilngadīgas meitenes pavedināšanā, kas rezultējas viņas pašnāvībā, vēlāk apgalvojot, ka nemaz neizjūtot vainas apziņu. Pēc šī notikuma viņš ir sācis apzināties savu spēju būt ļaunam, jo viņu nekas nespēj emocionāli aizkustināt – ne pastrādātie labie, ne sliktie darbi.

Kad tiek zaudētas robežas un sociālās normas, neatgriezeniski mainās skatījums uz dzīvi – cilvēks kļūst reizē brīvs, taču nenomazgājami netīrs.

No vienas puses, atzīstot savu cietsirdības potenciālu un izvēloties to pieņemt, neviens noziegums vairs nav neiedomājams. No otras – atpakaļceļa nav. Lai vai kāda būtu tālākā rīcība, pagātnes grēki nav izdzēšami, un cilvēks ir pievīlis vissvarīgāko – tas pats savā priekšā vairs nav šķīsts.

Krišjāņa Stroda mierīgā, nosvērtā balss liek monologam izskanēt vēl šaušalīgāk, un pēc tā ir pāris minūšu klusums, kurā aktieris ieskatās acīs katram skatītājam. Laiks tobrīd rit citādāk; pulsējošā sajūta, ko izrādē iepriekš varēja vērot gaismās un skaņās, ir kļuvusi par paša sirdspukstiem, kurus sajust kakla vēnā, un pāris sekundes acu kontakta, šķiet, ievelkas minūtēs. Kontrasts starp klusuma brīžiem un visu, kas pēdējo divu stundu laikā ir noticis uz skatuves, iezīmē tos vēl spilgtāk.

Grūti laiki

Pārdomāti režijas paņēmieni seko cits citam, garās izrādes laikā brīžiem pat pārsātinot maņas. Taču tas nebūt nav slikti, drīzāk rada vēlmi izrādi redzēt vēlreiz. Iestudējums veiksmīgi pārkāpj žanru robežas, trīs cēlienu garumā no komēdijas kļūstot par traģēdiju un visbeidzot saplūstot vienotā veselumā. Traģikomēdiju paspilgtina pēc slepkavību un pašnāvību ainām sekojošā mūzika, kuru varētu raksturot ar vārdiem jauka, rotaļīga, saulaina.

Tropiskos ukuleles ritmos šļācošās asinis emocionāli atsvešina skatītāju no pieķeršanās tēliem, ļaujot ar prātu aptvert notiekošā terora bezjēdzību.

Pēdējā aina atklāj iemeslu viesizrādes vietas izvēlei – gan skatītāju vietas, gan izrādes telpa atrodas uz Nacionālā teātra Lielās skatuves – spogulis, uz kura mirst Nikolajs Stavrogins, skatienam paver, izgaismo un paplašina telpu līdz pašiem griestiem, kas aizstiepjas bezgalīgi tālu. Kulminācijas brīdī iepriekš aizvērtais Lielās zāles piekškars atveras – visi mirušie tēli piepeši sēž īstajā skatītāju zālē, tikpat asinīs izmirkuši kā savā nāves brīdī.

Antonēns Arto var gulēt ar smaidu uz lūpām. Piesātinātā izklaidējošo ekrānu un skaņu pasaule, kurā dzīvojam, ir notrulinājusi jūtīgumu, bet Elmāra Seņkova “Nelabie” satricina, atraisa un pamodina. Nežēlības teātra manifestiem drīz apritēs simts gadi, un šis grūtais, neskaidrību un baiļu pilnais laiks aktualizē šāda, emocijās balstīta, teātra nozīmīgumu, kurā kolektīvi attīrīt dvēseli un palaist vaļā sajūtas, kas slēpjas dziļi iekšā, bailēs tikt ietērptām vārdos. Kopā drošāk.

Raksta autore – Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības bakalaura studiju programmas 2. kursa studente