Toms Treinis un Matīss Gricmanis Dailes teātrī ar izrādi “Kur pazuda valsts” risina jautājumu, kā, lūkojoties uz vēstures notikumiem, neieslīgt ne nostalģiskā apbrīnā, ne pārlieku lielā nosodījumā.

Brīdī, kad rakstu šo recenziju, apritējusi nedēļa, kopš redzēju Dailes teātra izrādi “Kur pazuda valsts” un kopš mūžībā devies Mihails Gruzdovs. Vairākas dienas pavadīju, domājot un cenšoties nodalīt izrādi no šī notikuma, lai par to uzrakstītu. Sapratu, ka arī tad, kad sakāmais ir jāmeklē un vārdi ķeras, ir tēmas, par kurām ir svarīgi sakāmo tomēr nepaturēt pie sevis. Rakstīt.

Esmu par jaunu, lai būtu pie Mihaila Gruzdova mācījusies, bet tā nu ir sanācis, ka pazīstu viņa meitu. Atceros viņu tādu, kādu satiku pērnā gada rudenī – Martas Marijas pilngadības svinībās, dejojot kopā ar meitu un draugiem. Mīlestība ir pirmais vārds, kas nāk prātā. Mīlestība pret dzīvi visā tās emociju spektrā, pret cilvēkiem; tik siltas ģimenes attiecības nu jau var saukt par retumu. Pasaulē tagad ir par vienu spēcīgu un košu, un mīlošu cilvēku mazāk. Paldies, Miša, Meistar, par neskaitāmu dzīvju tiešu un netiešu ietekmēšanu ar smaidu, viedajiem teicieniem un radošo garu.

Ja ir akli jātic, tad cik ilgi, un uz kāda pamata?

Toms Treinis un Matīss Gricmanis Dailes teātrī ar izrādi “Kur pazuda valsts” risina jautājumu, kā, lūkojoties uz vēstures notikumiem, neieslīgt ne nostalģiskā apbrīnā, ne pārlieku lielā nosodījumā. Tas ir kritisks, bet empātisks skatījums. Izrāde norāda uz Kārļa Ulmaņa un viņam pietuvināto cilvēku kļūdām, reizē iezīmējot laikmeta sarežģīto, nesaprotamo kontekstu un tādējādi ļaujot saprast un nenosodīt cilvēku instinktīvo vēlmi izdzīvot, lai ko tas prasītu.

Izrādes dramaturģija balstīta dokumentālos materiālos par Kārļa Ulmaņa Latvijas vadīšanas beigu periodu, Raimonda Staprāna lugām un to iestudējumiem – “Gūsteknis pilī” (2011) un “Četras dienas jūnijā” (1989). Dramaturgs Matīss Gricmanis ņēmis vērā detaļas – dažās no sarunām tiek pat pabīdīti pulksteņa rādītāji, lai skatuves laiks atbilstu reālās sarunas laikam. Arī skatījums uz arhīva materiāliem ir kritisks, tiek norādīts uz dokumentālo materiālu autoriem un viņu iespējami subjektīvo skatījumu.

Izvēloties šādu materiālu un tā stāstīšanas formātu – detektīvu, izrāde norāda uz vajadzību būt klātesošiem un domājošiem arī šībrīža politiskajos notikumos, uzdodot jautājumus: ja ir akli jātic, tad cik ilgi un uz kāda pamata?

Patiesības meklējumi

Cilvēkus vada nepārvarama vēlme izprast piedzīvoto. Izteikt minējumus, strīdēties, izkristalizējot to kripatiņu patiesības, kas atrodama. Kristaps Kramiņš kopā ar Māru Vaļikovu veido minimālistiski atturīgu scenogrāfijas un gaismu mākslas duo, kurā spēcīgākās ainas radušās tieši abu simbiozē. Scenogrāfijas elementi ir žalūzijas un sienas, kas veidotas no aizvērtiem skapīšiem, par kuru saturu skatītāji var tikai nojaust. Piemēram, vienā no skapjiem materializējas Imanta Strada Kārlis Ulmanis – viņa uzticamais asistents, Mārtiņa Upenieka Jānis Rudums, skapi atbīda, atveras tā durvis, un iekšā ir visnotaļ reālistisks, spēcīgā, baltā gaismā ieskauts Kārļa Ulmaņa siluets. Skapīši kļūst gan par instalatīvu elementu, gan kulisēm, jo veiksmīgi maina skauves telpu un nodala laukumus mizanscēnām. Žalūzijas aizsedz ekrānus, kuros parādās arhīva videomateriāli, un pēc Krievijas iebrukuma Latvijā tās tiek atvērtas, skatienam atklājot sarkanu sienu, no kuras ieraudzīšanas izrādes varoņi tā centušies izvairīties. Atbilstoša vizuālā metafora 1941. gadam un notikumiem, kas aiz aizvērtiem aizkariem, žalūzijām un durvīm risinājušies jau vairākus gadus. Izrādes detektīva žanru paspilgtina arī galds, kurš sagāztā veidā kļūst par izmeklētāju karti, ar līnijām meklējot krustpunktus starp cilvēkiem dokumentos un fotogrāfijās.

Lūzuma punkts

Aktieru ansamblis kopumā darbojas veiksmīgi; tēli veidoti daudzveidīgi un atšķirīgi, hiperbolizējot konkrēto politiķu rakstura iezīmes, runas veidu, taču darot to ar mēru, tā, lai tas nekļūtu komiski. Toma Veličko 21. gadsimta Kārlis Ulmanis kalpo par simbolu apņēmīgam mūsdienu taisnības cīnītājam, kas meklē ceļu vēstures labirintos, izdzīvojot te dusmas, te mulsumu, bet atrodot arī apskaidrības brīžus. Imanta Strada Kārlis Ulmanis ne tikai vizuāli, bet arī emocionāli spēj nodot visu vadoņa emociju gammu – no spēcīgā un staltā tēla tautas priekšā līdz apjukušam vīram dzīves norietā, kas, asarām acīs, saprot, ka ir kļūdījies. Spēcīgs ir Mārtiņa Upenieka monologs par zemessardzi un obligāto dienestu. Tas nav jaunības maksimālismā, bet gan realitātē un īstās bailēs balstīts, iezīmējot to, ka teoretizēt par pagātni ir vieglāk, nekā pieņemt īstus lēmumus, par kuru sekām jāuzņemas atbildība.

Raugoties uz cilvēkiem, uz kuru pleciem balstījās Latvijas nākotne 1941. gadā, var secināt, ka, piedzīvojot vēsturisku lūzuma punktu, no kļūdām izvairīties nevar. Tajā pašā laikā – vai maz var pastāvēt tāds koncepts kā “īstais laiks”, kad grūtību gūzma pēkšņi apsīkst un viss kļūst skaidrs un vienkāršs?

Iedrošinājums

Interesanti vērot arī publikas reakciju uz saspīlēto politisko tematu pieminēšanu; brīdī, kad izskan frāze “krievi nav okupanti”, zālē kāds cilvēks sāk aplaudēt. Atgādinājums, ka skatītāji ir ļoti dažādi un katrs izrādē gan dzird, gan no tās paņem kaut ko atšķirīgu.

No vienas puses, izrāde kā lēns un mierīgs ceļojums caur vēstures lappusēm ir prātīgs pieejas veids politiskai tēmai, kurā esam pieraduši pie konservatīvisma un izvairīšanās no atbildes, jo “nu, politkorektums”. No otras – kā lai iekustina sabiedrību uzņemties atbildību, rīkoties, nebaidīties? Kā reiz teica Mārgareta Elīza Kūna: “Stāvēt to cilvēku priekšā, no kuriem bail, un runāt arī tad, ja balss trīc.”

Līdz ar to novēlējums un iedrošinājums – lai izrāde kalpo par izejas punktu strīdiem, diskusijām, sarunām. Lai pietiek pacietības un drosmes grūtajiem lēmumiem. Neklusēt, neizvairīties, bet rakstīt, runāt, gleznot, filmēt, spēlēt!

Raksta autore – Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības bakalaura studiju programmas 2. kursa studente