Jūdžina O’Nīla traģēdija “Sēras piestāv Elektrai” sava grandiozā apjoma dēļ ir darbs, kuram režisori pievēršas samērā reti un tikai tad, kad ir pilnīgā skaidrībā par to, ko ar to vēlas pateikt un, kas ļoti svarīgi, kā to izdarīt.

Faktiski tā ir lugu triloģija, un režisora uzdevums primāri ir saprast, cik daudz materiāla no tās izmantot, kurus tēlus atstāt un kā veidot kompozīciju, lai visas svarīgākās sižeta līnijas saglabātos. Protams, ja vien iecere nav iestudēt visu triloģiju vairākos vakaros. Režisore Inese Mičule, kura pati lugu tulkojusi, ar šiem uzdevumiem ir veiksmīgi tikusi galā, radot pārliecinošu skatuves versiju Valmieras Drāmas teātra pagaidu mājvietā “Kurtuve”.

Precīzs trāpījums

Jūdžins O’Nīls (1888 – 1953) ir amerikāņu rakstnieks, kura daiļrades apzināšanā latviešu teātra ieguldījums ir fragmentārs un aptver vien nelielu daļu no visa mantojuma, visbiežāk pievēršoties drāmai “Mīla zem gobām”. Līdz šim vienīgais režisors, kurš Latvijā interpretējis “Sēras piestāv Elektrai”, ir Oļģerts Kroders 1997. gadā Nacionālā teātra Aktieru zālē. Atmiņa ir gaistoša, un šīs recenzijas autors no Krodera iestudējuma vislabāk atceras abas konkurentes – Indras Rogas Lavīniju un Ineses Ķirsones Kristīnu. Tam gan ir savs izskaidrojums – tieši divām galvenajām sieviešu lomām triloģijā piemīt dzinējspēka funkcija, jo vīrieši šai pretstatu cīņā tiek izmantoti kā manipulāciju mērķi.

O’Nīls darbu iecer, balstoties sengrieķu traģēdijās, bet darbību pārceļ uz Amerikas Savienotajām Valstīm, turklāt dodot ļoti konkrētas norādes. Piemēram, triloģijas pirmajā daļā “Atgriešanās” minēts 1865. gada aprīlis kā darbības laiks, remarkās līdz detaļām precīzi aprakstot ceļu, priedi, ceriņus un jasmīnus, saules starus bezmaz precīzā leņķī, skaņdarbu, ko tālumā spēlē orķestris. Tāpat dramaturgs spilgti iztēlojies katra varoņa izskatu – vecumu, apģērbu, acu krāsu, pat mutes lielumu. Likumsakarīgi, ka šādas detaļas, kas, iespējams, bijušas nozīmīgas autoram, respektēt faktiski nav iespējams nevienā iestudējumā. Dažas detaļas gan ir rosinošas un liecina par autora attieksmi pret varoņiem, piemēram, par Adamu Brantu, kurš ir lugas sieviešu iekāres objekts, teikts, ka jau kopš pirmā brīža pārsteidz viņa seja – tā drīzāk atgādina nedzīvu masku, nevis dzīvu miesu. Šāda iezīme, pat ja to necenšas atveidot burtiski, var iedot zināmu atslēgu lomas traktējumam.

O’Nīls sengrieķu traģēdijas varoņus transformē Pilsoņu kara varoņu ģimenē, kur ģenerālis un bijušais pilsētas mērs Ezra Menons ir transformēts Mikēnu valdnieks Agamemnons, savukārt pārējā tēlu sistēma pielāgota sengrieķu traģēdiju varoņu attiecību shēmai, kur Lavīnija ir lugas nosaukumā minētā Elektra, Kristīna ir Klitaimnestra, bet viņas dēls Orins ir Orests.

Nav šaubu, ka ar amerikāņu dramaturģiju daudz strādājusī Inese Mičule varētu tikt galā arī ar dramaturga piedāvātajā sadzīves konkrētībā ieturētu inscenējumu, taču viņa mērķtiecīgi izvēlas citu ceļu, kas izrādās ļoti auglīgs – iestudē lugu tā, it kā tā būtu sengrieķu traģēdija.

Nekādas sadzīves nav. Mārtiņa Vilkārša izveidotajā telpā dekorācijas – mākslīgā mūra sienas un šķietamā betona grīda – rada ilūziju, ka tās ir piederīgas “Kurtuves” ikdienas interjeram (kas tā nav), bet uz nekurieni vedošās melnās kāpnes rada tādu kā senu kapeņu atmosfēru, un jau no pirmā brīža simbolizē varoņu bezcerīgās izredzes nodzīvot laimīgu dzīvi. Viņi ir ieslodzīti paši savās kaislībās, un no sevis aizbēgt nav iespējams. Darbības vides iedarbīgumā uz skatītāju liela loma ir arī Mārtiņa Feldmaņa gaismu režijai – gan kvadrātveida gaismas laukumiem uz sienām, gan “ceturtās sienas” sajūtas perfektai radīšanai ar ēnām, kad aktieri ir spēles laukuma priekšplānā. Kas met šīs ēnas? Ko mēs neredzam?

Pretstats scenogrāfijas ģeometriskumam ir Ilzes Vītoliņas melnie kostīmi, kas ir transformējami, te atsedzot atkailinātus vīriešu torsus, te apslēpjot tos, sievietēm ļaujot atkailināt plecus, bet kādā epizodē pat ietilpināt divus ķermeņus vienā kleitā. Vienlaikus eleganti, atturīgi un tēlus raksturojoši, kostīmi nevainojami iekļaujas iestudējuma vizuālajā koptēlā. Savukārt Emīla Zilberta mūzika spēj būt gan klusināta, gan vērienīga (varētu teikt, ka pirmā cēliena noslēguma mūzika ir holivudiska, ja šim vārdam nepiešķiram negatīvu konotāciju).

Nekādas žēlastības

No izrādes fotoattēliem redzams, ka aktieri ieņem izteiksmīgas pozas, bieži vien it kā stilizējot skulptūras. Taču šāds skulpturālisms neizskatās dekoratīvi vai pašmērķīgi, bet drīzāk jau izriet no koncentrētā, vienlaikus izkāpinātā spēles veida, kādā trīsarpus stundu garajā izrādē nepārejošā nospriegotībā eksistē aktieru ansamblis. Sieviešu un vīriešu pasaules te ir izteikti nodalītas. Karā nogurušie, šausmas piedzīvojušie vīrieši kļūst vāji un ievainojami, nonākot sieviešu interešu krustugunīs. Ne velti vīrieši, pārnākot no kara, telpā nevis ienāk, bet iekrīt. Kārļa Freimaņa Ezra Menons ir norūdīts, labprātīgi iesaistījies karā, atgriezies no tā kā varonis, taču tagad viņš vēlas mieru un atelpu, kas netiek dots – viņš nonāk krustugunīs starp māti, kurai ir mīļākais, un meitu, kas nostājusies tēva pusē, bet sagaida no viņa mātes sodīšanu. O’Nīls novelk striktas asis – Lavīnija ir tēva meita, kamēr otrajā cēlienā darbībā ienākošais Orins – mātes dēls. Dēls, būdams daudz maigāks, nekā no viņa sagaida tēvs, tiek iesaistīts karā, ko ienīst, un atgriežas pilnīgi salauzts, parocīgs, lai mēģinātu izmantot pa ieroci mātes un meitas – nesamierināmu ienaidnieču – sāncensībā. Aksels Aizkalns Orina lomā pārliecinoši parāda to, ka kara izraisītā psiholoģiskā trauma ir atņēmusi viņam spēju spriest un izlemt patstāvīgi. Viņš sākotnēji ļaujas mātes tiklab melīgajai, cik intensīvajai ietekmei, mēģinot iedzīt ķīli starp brāli un māsu, un Ievas Puķes Kristīna labi saprot, ka dēla pārliecināšanā var iet ļoti tālu, līdz pat incestam, kad, kaislīgi berzēdamās Orina klēpī, nepārprotami noved viņu līdz orgasmam. Domājot par to, kā aktrise veido savas varones raksturu, atmiņā nāk O’Nīla lugas sākuma teksts par to, ka apkārtējie iedzīvotāji Ezru godā, bet Kristīnu neieredz. Viņa apzinās, ka atrodas nelabvēļu ielenkumā, tomēr ir gatava iet ļoti tālu. Un zaudē, jo pretī ir personība, kas arī iet pāri visiem šķēršļiem, tikai taisnības un atriebības vārdā. Lavīnija.

Pirmajos divos cēlienos Diānas Kristas Stafeckas Lavīnijas augums ir nospriegots, viņas runātie vārdi dedzina, tā ir īsta antīkā varone savā maksimālismā.

Ne velti savulaik, rakstot par Krodera izrādi Nacionālajā teātrī, Guna Zeltiņa norādīja, ka Lavīnijai piemīt līdzība ar Hamletu. Tādas paralēles nāk prātā arī, skatoties Ineses Mičules iestudējumu.

Atriebt tēva nāvi – tas ir Lavīnijas, ja tā varētu teikt, publiski deklarētais mērķis. Meitas cīņa pret māti, kas tieši vainīga noziegumā, patiesi izskatās tikai kā cīņa par taisnību. Un tad nāk trešais cēliens, kad, paliekot bez sāncenses, kas izlēmusi sevi nogalināt, Lavīnija izrādās nebūt ne tēva meita – visi, ieraugot viņu pēc laika, izsaka pārsteigumu par to, cik līdzīga mātei viņa kļuvusi. Zīmīgi, ka, vairoties no dekoratīvām parūkām, izrādes veidotāji atsakās ilustrēt O’Nīla vairākkārt uzsvērto Kristīnas un vēlāk arī Lavīnijas matu skaistumu – abu sieviešu mati ir sasprausti un nebūt nevijas kuplās cirtās. Cik noprotams pēc lugas teksta, Lavīnija ir atklājusi sevī seksualitāti un kļuvusi par tādu pašu plēsoņu kā Kristīna, vēloties apprecēt nemīlamu, bet izdevīgu vīru – Pīteru Nailsu, joprojām savā ietekmes lokā mēģinot noturēt arī brāli. To, ka mātes scenāriju plānots atkārtot, izrādes veidotāji uzsver, ar frizūras palīdzību iezīmējot līdzību starp Ezru un Pīteru. Rūda Bīviņa interpretācijā Pīters ir krietns un bikls puisis, kuram Lavīnija sākumā patīk, bet trešajā cēlienā dominēt sāk bailes, redzot viņas neprātu. Savukārt Aksels Aizkalns trešajā cēlienā parāda Orina nespēju īstenot savu izprātoto sacelšanos pret māsas despotisko gribu, jo šis mēģinājums izčākst pavisam drīz. O’Nīla sieviešu galerijā otrajā plānā, bet savā vietā ir Pītera māsa Heizela, kas iecerēta par Orina līgavu. Inese Pudža rada interesantu raksturu, kas sākotnēji simpatizē Kristīnai, tādēļ liekas pat nedaudz naiva, taču beigās saprot, ka cīnīties pret neprāta pārņemto Lavīniju tomēr nav iespējams un glābt Orinu – ne tik. Viņa atkāpjas, bet tas ir stratēģisks, nevis baiļu diktēts lēmums.

Tik precīzi noskaņotā, savstarpēji intensīvā mijiedarbē darbojas lielākā daļa aktieru, un tieši tāpēc rodas jautājums, vai mātes atklātās un meitas maskētās kaisles objekta, buru kuģa kapteiņa Adama Branta lomā Ingus Kniploks tik inertu raksturu veido saskaņā ar sākotnējo režijas ieceri, jo šāds traktējums liek uzdot jautājumus, ko TĀDU abas sievietes Adamā saskata. Šķiet, ka pēc Kristīnas un faktiski arī Lavīnijas loģikas mīļākajam, kura dēļ ir vērts nogalināt, vajadzētu piemist harismai, kādas Kniploka varonim nav (kaut gan – ja atceramies šī raksta sākumā pieminēto dramaturga sniegto Adama sejas raksturojumu, var pieļaut, ka arī O’Nīls viņā nesaskata seksa simbolu). Varbūt režisore mēģina pateikt, ka Menona sieviešu traģēdijas pamatā ir fakts, ka viņu tuvumā nav pilnīgi neviena vīrieša, kurš spētu atbilst viņu ambīcijām, Adamu ieskaitot? Un ka viņš Kristīnai būtu tikai līdzeklis tikt prom, bet vēlāk varētu atbrīvoties? Jebkurā gadījumā šis aktierdarbs pašlaik no pārējā ansambļa nedaudz izkrīt.

Īsinot triloģiju, mazās lomas, kam ir komentējoša un notikumus paskaidrojoša funkcija, ir apvienotas vienā tēlā, kas atbilstoši sengrieķu traģēdijas kanonam nosaukts par Kori. Mārtiņš Meiers kā klātesošs baskājis ievada katru cēlienu, uzsverot atsvešinājumu ar runāšanu mikrofonā. Mazliet mulsina pats izrādes sākums, kad skatītājs vēl īsti nesaprot, kas notiks, tekstu ir pagrūti saprast, mēs redzam kailu vīrieša muguru, uz kuras spēlējas muskuļi.

Kopumā Meiera atveidotais Koris, kas ir ārpus reālisma koordinātām, piešķir iestudējumam papildus noslēpumainību – varbūt viss, kas šeit notiek, ir jau sen mirušu garu ēnu spēle, bet Koris ir kapeņu uzraugs?

Lavīnija, kuras kaisles uguns sadedzinājusi visu savā ceļā, paliek viena aiznaglotā Menonu namā. Atšķirībā no sengrieķu traģēdijas, varoņu likteņus nav noteikuši dievi, bet viņi paši, ļaujoties nežēlīgai cīņai citam ar citu. Vēlreiz piesaucot Hamletu, arī O’Nīla sižets pierāda, ka akla atriebība nenes gandarījumu, bet tikai postu, lemjot bojāejai tiklab tos, kas ir noziegušies, kā tos, kas ir situācijas upuri. Valmieras Drāmas teātra jauniestudējums nostiprina Ineses Mičules kā prasmīgas un mērķtiecīgas režisores reputāciju, un atliek tikai skumt, ka acīmredzot jauniestudējumu un viesizrāžu blīvā grafika dēļ teātris šo izrādi aprīlī rādīt neplāno.