11. martā Liepājas teātris savu 116. dzimšanas dienu atzīmēja ar nedaudz intriģējošu ielūgumu uz vakariņām franču gaumē.

Atbilstoši priekštatiem jau iepriekš varam apmēram prognozēt, ko tās mums sola: labs vīns, scēniski nepiespiesta atmosfēra, muzikālas pauzes, dzirkstoša aktierspēle un dzīvas sarunas starp cilvēkiem, kas vēl nav bezcerīgi nogrimuši tehnoloģiju pasaulē, ar piebildi, ja vien teātrim būs izdevies atrast labu lugu. Tas nemaz nav tik viegli, kā režisori to parasti mēdz pasniegt, taču liepājniekiem šoreiz talkā nācis gandrīz vai nejaušs gadījums, kura rezultātā teātra repertuārā ir parādījusies patiesi aizraujoša komēdija. Un proti – Zanda Borga, būdama smalka franču kultūras cienītāja, ieteikusi Džilindžeram noskatīties filmu Le Prenom, un viņš, vienu vakaru kārtīgi izsmējies, piekritis to iestudēt. Tā Liepājas teātris savā dzimšanas dienā ticis pie Matjē Delaporta un Aleksandra de Lapateljēra lugas “Vārdiņš”, kas šajā nomācošajā laikā noteikti dāvās publikai sen gaidītu un patīkami pavadītu vakaru teātrī.

Četri no pieciem izrādes varoņiem ir bērnības draugi, kas viens otru labi pazīst un labprāt tiekas kopīgās vakariņās pie Elizabetes un Pjēra, lai izjustu un apliecinātu draudzības īpašo pievilcību ikdienas pragmatisko attiecību paletē. Darbošanās dažādās sfērās (Pjērs ir pasniedzējs universitātē, Elizabete – skolotāja koledžā, Vincents – biznesmens, Klods – mūziķis un Anna – mārketinga speciāliste) un atšķirīgie pārticības līmeņi uzreiz iezīmē saviesīgo sarunu tēmu loku, kas Mārtiņa Vilkārša perfektajā standartsalonā nodrošina viegli dzēlīga humora cauraustu gaisotni. Uzskatu un viedokļu apmaiņa asprātīgos domas pavērsienos mijas ar gluži sadzīviskām lietām, pa brīžiem vienā vai otrā virzienā izšaujot pa kādai asākai ironijas bultai, kas katram lugas varonim kalpo savas pozīcijas aizstāvībai un pašapziņas uzturēšanai. Ar personāžu temperamentam rūpīgi pieskaņotiem uzvedības modeļiem, kas priecē skatītāju ar atjautīgi un precīzi atlasītām rīcības detaļām, aktieri uz skatuves nesteidzīgi fiksē situāciju, kurā nevainīgs joks pārvērtīsies par bumbu ar laika degli un liks draugiem pārdzīvot pavisam negaidītas atklāsmes vienam par otru.

Vincenta joks ar vārda izvēli vēl nedzimušajam dēlam ir ne tikai provokācija vakariņu dalībniekiem, bet arī āķīgs jautājums publikai, kas liek palauzīt galvu par mūsu apziņā mājojošajiem stereotipiem un to spēju reizēm ievilkt mūs nepatīkamās situācijās.

Mārtiņš Kalita ar atzīstamu scēnisko organiku Vincenta tēlu veido kā pašapzinīgu un arī patmīlīgu personāžu, kurš savus uzskatus neslēpj un aizstāv ar veiklu lokana prāta ekvilibristiku. Vincenta joki ir paredzēti smiekliem, bet reizēm tie pēc sevis mēdz atstāt nevēlamu piegaršu. Draugu domas par vārdiņa izvēli, protams, dalās. Viskrasāk pret to iebilst Pjērs, savā argumentācijā izvēršot teju vai visu neomarksistisko humānistu morālo atziņu spektru. Rolands Beķeris šo intelektuāļu iecienīto iedomātā pārākuma tieksmi, kas izpaužas vēlmē savu viedokli pacelt pāri visam, izrādē ir ļoti pārliecinoši un uzskatāmi ieaudis savā lomas zīmējumā, ļaujot katram viegli atpazīt un pasmaidīt par pašiem izplatītākajiem manipulācijas mehānismiem, kuri, neskatoties uz visu, šodien turpina veiksmīgi darboties. Pjēra maldīgā pārliecība par savu zināšanu un spriedumu nemaldīgumu loģiski noved visu kompāniju līdz pamatīgam strīdam, kuru īpaši komisku izrādē padara Vincenta sievas vēlā ierašanās un strīda iemeslu nepārzināšana. Everitai Pjatai-Gertnerei šīs pārpratumu pilnās situācijas ar aktieriski atjautīgām atbildes reakcijām uz partneru rīcību dod iespēju skaisti ierakstīt Annas tēlu izrādes kopējā bildē.

Iedzinuši uzsākto diskusiju strupceļā, varoņi nāk pie slēdziena, ka jāmaina sarunu tēma, lai nesabojātu vakaru, un pievēršas pašam klusākajam draugam Klodam, kurš ilgāku laiku pavadījis Marseļā un tagad ar savu oboju atgriezies vietējā orķestrī. Izrādās, pārējie viņu aiz muguras iesaukuši par Plūmīti un uzskata, ka viņš ir gejs. Tomēr tā nav taisnība, jo Klods jau sen mīl sievieti, kuru viņi visi labi pazīst, bet nekad nav varējis saņemties un draugiem to izstāstīt. Ja nu viņi uzstāj, viņš ir gatavs beidzot laboties un nonāk tādā jautājumu un atbilžu krustugunī, kas visu smalko salonu gandrīz padara par fiziskās tuvcīņas arēnu. Kaspars Kārkliņš Klodu uz skatuves atveido kā izteikti introvertu, sevī diezgan noslēgtu mūziķi, kuram būtisks šķiet viss tas, kas notiek viņa paša dvēselē. Liekas, aktieris arī sevī ir atradis kādu stīgu, kas ļauj viņam izrādē izspēlēt visu sava tēla delikātās sirds partitūru, dāvājot publikai iespēju ne vien pasmaidīt par Kloda biklo taisnošanos, bet arī slepus notraust kādu aizkustinājuma asaru.

Veca atziņa māca: ja teiksi visu – nepatikšanas garantētas! Kloda atbildes aktieru darbošanos skatuviskajā telpā pārvērš par virpuļviesuli.

Striķi trūkst, cits pēc cita krīt dažādu noslēpumu plīvuri, izlaužas seni un ne tik seni aizvainojumi, kas savu kulmināciju sasniedz viesmīlīgās mājasmātes Elizabetes vulkāniskā emociju izvirdumā. Signe Dancīte ar pārsteidzoši ekspresīvām spēles izpausmēm tam līdzi aizrauj teju vai visu skatītāju zāli, ļaujot kārtīgi izsmieties par tīri sievišķīgām tvaika nolaišanas metodēm un pie viena pafilozofēt par cilvēku rīcības neredzamajiem iemesliem, kas savstarpējās attiecības reizēm noved līdz eksplozijai.

Neraugoties uz atsevišķu visai nebūtisku klišejisko risinājumu klātesamību scēniskajās norisēs, ko var pozicionēt arī kā režisora rokrakstu vai iecienītu paņēmienu kopu, Džilindžers nekādus sadomātus vai paspilgtinātus akcentus iestudējumā neizmanto un ļauj pilnībā izteikties lugai, uzmanības centrā paturot faktu, ka izrādes naratīvam ir intelektuāls mērķis. Lai cik kritiskus spriedumus cilvēki dažādās dzīves situācijās cits par citu arī neizsaka, tie patiesībā atklāj tikai pašu teicēju, un lugas autori šo fenomenu virtuozi izmanto savā tekstā. Galu galā svarīgākais ir un paliek tas, kā mēs katrs piedzīvojam savu dzīvi, savus likteņa pavērsienus, savus laimes un nelaimes mirkļus, un liepājnieku komēdija – īpaši ar noapaļoto fināla ainiņu – dod lielisku impulsu katram pašam par to savu reizi aizsapņoties.