Kritiķu īsviedokļi par teātra trupas “KVADRIFRONS” izrādi “Nebiju. Nezinu. Neatceros.” Paulas Pļavnieces režijā

Zane Radzobe

Lielākā “Nebiju. Nezinu. Neatceros.” vērtība, manuprāt, ir tēma. Ir lietas, par kurām ir jārunā mūžam, par kurām klusēt nedrīkst nekad. Piemēram, par to, ka ļaunums ir īsts, ka eksistē patiesība, ka sirdsapziņa un ētiskās vērtības ir reālas, nevis iedomātas, kā varētu šķist neuzmanīgākiem cilvēkiem mūsu laikmetīgajā, relatīvisma pārņemtajā pasaulē.

Vienlaikus. Paulas Pļavnieces iestudējums par Viktora Arāja prāvu mulsina. Kā teātra darbs tas ir raits, ar patīkami askētisku estētiku, kurā lielāko slodzi iznes Andra Kaļiņina scenogrāfija. Aktieri uzdevumus veic labi, garlaicīgi it kā nav, tomēr pēc izrādes pāri paliek… kas? Neesmu lasījusi Kārļa Vērdiņa tekstu, spriežu tikai pēc izrādes, bet liekas, ka teksts kā pašvērtība ir problemātisks. Un līdz ar to arī viss iestudējums, jo izrāde pretendē uz dokumentāla teātra statusu, un tas, protams, ir lielā mērā tekstā balstīts mākslas veids. Nepārprotami – izrāde domāta cilvēkiem, kuri zina, kas ir Viktors Arājs, un tā necenšas skatītāju izglītot. Bet ko jaunu tā pasaka tiem, kam Arāja vārds nav svešs?

Pēc iestudējuma PR materiāliem spriežot, iecere paredz radīt skatītājos asociāciju virknes un jautājumus, kas varbūt ar Arāju tieši nemaz nav saistīti vai vismaz – nav saistīti tikai ar Arāju. Kas ir taisnīgums? Vai sodam ir jel kāda jēga? Kas ir cilvēcība? Vai noziedzniekiem ir tiesības būt veciem, slimiem, pretrunu pilniem? Kā saattiecināt viena izglābta cilvēka dzīvi pret desmitiem tūkstošiem nogalinātu? Vai vieni traģiski apstākļi attaisno citus (izrādē izskan tēma par padomju Latvijas traģēdiju, kas sasaucas ar Arāja pašpasludinātās cīņas pret komunistiem jautājumu)? Un tā tālāk. Problēma tikai, ka jautājumi izvērsti pirmspirmizrāžu intervijās u.c., bet pati izrāde uz tiem nevirza. “Nezinu. Nebiju. Neatceros.”, man liekas, ir drīzāk hronika, kam pēc ieceres vajadzēja būt mākslas darbam. Liekas, kā trūkst. Vai nu spēcīgas, ne tikai notikumu pavadā ejošas, dramaturģijas, vai arī kāda spēcīga režisores piedāvājuma izrādes estētikā.

Maija Svarinska

Lieliska izrāde. Ne tikai tēmas izstrādē un tās īstenošanā, bet arī vizuālajā risinājumā, kas arīdzan iespaido. Turklāt tas viss notiek uz mazas skatuvītes teātrī, kas visam var atvēlēt minimālus līdzekļus. Uz tās es redzu stabiņu rindiņas, ko savieno elastīgas lentes, veidojot ierāmējumu labirintu. Reizēm lenšu garums tiek mainīts, tādējādi darbības gaitā tas uztverams kā tiesu varas ierobežojums. Proti, tiesai ir pienākums arī pret varmāku, un, ja Āra Matesoviča atveidotais Viktors Arājs ir tik nevarīgs, sagumis, teju vai gauži slims, ir jāzina, kā pret viņu attiekties, ko drīkst vai nedrīkst viņam jautāt. Tā izrādes scenogrāfs Andris Kaļiņins norāda, kādā veidā Hamburgā noritējis šis divus gadus ilgais tiesas process, kas aizsācies 1977. gadā.

Brīžiem skan Kārļa Tones mūzika, un tad tiesātājiem jāmīdās sāniski dejas soļos. Tā tiek vai nu pielikts punkts pabeigtās epizodes tēmai, vai arī pieteikta jauna. Būtībā tiek radīts priekšstats par tiesas prāvas piņķerīgo stiepšanu garumā. Taču arī gaismai te ir sava tēma. Gaismu māksliniece Nikola Suhareva apspēlē gaismas nevarību tumsā, kas tā vai citādi nekad neizplēnē no cilvēces dzīves.

Tāpat īpaša loma piešķirta arī slimnīcas ratiņkrēslam. Izrādes laikā tajā ar muguru pret mums sēž Arājs. Kad izrādes vēstījuma stils mainās, aktieris pieceļas un aiziet prom pie kolēģiem. Bet stāstījuma pašā finālā pēc īslaicīgas tumsas ieskautas pauzes no sānceļa parādās krāšņs, perfekti aprīkots ratiņkrēsls, kas izbrauc skatuves vidū, kādu brīdi sevi demonstrēdams, bet pēc tam, skatītāju un aktieru skatienu pavadīts, lēni attālinās pa to pašu ceļu. Izrādes autoriem ir taisnība: tēma “nebiju. nezinu. neatceros” vienmēr ir klātesoša noziedzīgā pasaulē.    

Toms Čevers

Arī savā jaunākajā izrādē “Nezinu. Nebiju. Neatceros.” režisore Paula Pļavniece kopā ar teātra trupu KVADRIFRONS, kur Ancei Strazdai, Reinim Boteram un Ārim Matesovičam šoreiz pievienojusies arī Anta Aizupe, Sandija Dovgāne un Matīss Budovskis, studē apstākļus, kas cauri paaudzēm ietekmējuši mūsu sabiedrības apziņu un pašapziņu. Radošā komanda ieskatās senākā pagātnē – nacistu kolaboranta Viktora Arāja tiesas prāvā, kas notika turpat 35 gadus pēc viņa pastrādātajiem noziegumiem. Atklājot un izzinot latviešu vēstures kaunpilnākos mirkļus, mazliet atslābst patriotiskā patosā sasprindzinātie muskuļi un apskaidrojas skats uz komplicēto dzīves īstenību, jo neesam radušies tukšā vietā.

Andra Kaļiņina nosacītā scenogrāfija, kur spēles laukumu un vienlaikus arī varoņu saprašanās iespējas iegrožo vairāki stabi ar izvelkamām lentēm, acīmredzami pretendē uz konceptuālu vispārinājumu. Kaut arī šis paņēmiens nav oriģināls, atšķirīgā kontekstā tam ir potenciāls iegūt jaunu jēgu. Var aizdomāties par rindu, kas, apzināti trivializējot taisnā sprieduma gaidas, signalizē par tā iepriekš paredzamo bezjēdzību, vai par barjeru, kas aiz juridiskas demagoģijas slēpj norobežošanos no problēmu risināšanas pēc būtības, u. tml.

Taču šoreiz raisītās asociācijas šķiet pārāk vienkārši argumenti fundamentālajai problēmai, kas, domājams, ir likta izrādes vēstījuma pamatā. Arī Kārļa Vērdiņa apkopotā un aktieru atsvešināti lietišķajā runā pasniegtā aizvien jaunā un jaunā informācija par nebeidzamajiem ieganstiem, kas kavējuši tiesvedības gaitu, vedina domāt, ka šīs tiesas prāvas lielākā problēma ir procesa organizatoriskās nepilnības, nevis rezultāts, kas nevar remdēt upuru sēras.

Trupai raksturīgo ironisko intonāciju veido arī Rūdolfa Gediņa kustību partitūra – Kārļa Tones ambientās mūzikas ritmā zem Nikolas Suharevas gaismām, kas atturīgi zilajā iekrāso juristu korporatīvo vidi, tiesas procesa dalībnieki ar bezkaislīgu skatienu, it kā atrauti no realitātes, sinhroni sasveras te uz vienu, te otru pusi vai arī ritmiski svārstās, tā arī paliekot uz vietas. Šāda ķermeņa valoda atbrīvo skatītāja uztveri no pieņēmumiem par tiesvedībai a priori piedēvēto svinīgo nopietnību.

Jā, tiesvedības procesi nav ideāli un ir pelnījuši, ka tos apsmaida, bet kopumā tie darbojas un bez tiem sabiedrībai savstarpēji sadzīvot būtu pilnīgi neiespējami. Taču skatuviskajai norisei pietrūkst mērķtiecīgas virzības, lai atbildētu uz izrādes veidotāju uzdoto jautājumu, kā samērot sodu ar noziegumu. Taisnīguma relativitāte, ko neattaisno arī pēc labākās apziņas pieliktās pūles tā sasniegšanai, ar spēcīgu metaforu atklājas tikai izrādes finālā, kad galu galā notiesāts tiek tukšs ratiņkrēsls, kurš savā nodabā arī aizšļūc kulisēs. Arī Viktoram Arājam šajā versijā nav paredzēti nekādi personības vaibsti. Āra Matesoviča slimības novārdzinātais tiesājamais, izmisuma dzīts, pa šaurās telpas ejām zibenīgi, bet vienlaikus nezaudējot filigrānu precizitāti triecas no vienas lentas līdz otrai, tā arī nerodot glābiņu. Ir skaidrs, ka tā ir bēgšana no soda, nevis no sirdsapziņas. Jādomā, ka viņa rīcības motīvi tiek meklēti ļaunuma banalitātē, lai gan viņš taču bija ne tikai noziedzīgo pavēļu izpildītājs, bet arī to devējs.

Aizskartā tēma ir ļoti aktuāla, jo pašreizējā starptautiskās politikas dienaskārtībā jautājums par soda taisnīgumu kļūst arvien aktuālāks. Un vienmēr līdzās būs pārbaudījums sodu nepārvērst par atriebību, lai neradītu vēl vienu ļaunuma piemēru.

Šeit lasi arī filozofes Ivetas Šimkus rakstu par izrādi "Nebiju. Nezinu. Neatceros."