Valmieras teātra jauno izrādi “Paolo un Frančeska” braucu skatīties uz topošo laikmetīgās mākslas telpu “Kurtuve”, ko teātrim ļauts izmantot ieilgušā remonta dēļ.

Neviļus gribu piebilst, ka šī vieta ir ļoti pārdomāti pielāgota skatītāju vajadzībām, un tajā interesanti strādāt arī teātra kolektīvam, jo ir izveidota moderna black-box skatuve, kas aktivizē radošo iniciatīvu, rosinot šo telpu attiecīgi aprīkot un apspēlēt, pat ja tā atrodas tikpat kā skatītāja degungalā.

Pirmais, kas paveras skatienam, ir milzīgas papīra sloksnes, uz kurām ir melnbalti zīmējumi – attēlu virtenes, kas, pievērsdamas sev uzmanību, ieved dažādos minējumos. Līdz aptveru, ka tā ir 13. gadsimtā nāvei nolemto grēcinieku kopa, par kuru savulaik rakstījis slavenais itāļu dzejnieks, domātājs un teologs Dante Aligjēri savā unikālajā “Dievišķajā komēdijā”, konkrētāk, tās pirmajā daļā “Elle”. Zīmīgi, ka visas šī darba daļas ir sadalītas atsevišķos dziedājumos, no kuriem Piektais dziedājums veltīts savā elles lokā pa sāpju ceļiem nonākušajiem Paolo un Frančeskai. Tajā Dante attīsta teoriju par kurtuāzu mīlestību un mīlestību pret Dievu, par “tiem diviem (..), ko liktenis šķiet kopā sasaistījis”, vedot abus grēcīgos mīlētājus pa mūžīgā soda ceļu no tumsas uz apskaidrību. Pats Dante iemīlēja Beatriči, deviņu gadu vecumā ieraudzījis viņu pirmo reizi. Lai gan Beatričei pret Danti mīlestības nav, viņa pirmajai mīlestībai ir apbrīnojami dziļa ietekme uz visu dzejnieka daiļradi. Kā viņš pats atzinis, “mani ir sūtījusi mīlestība, kas liek man runāt”. “Dievišķajā komēdijā” Beatriče ir debesu gudrības un atklāsmes simbols. Arī Piektā dziedājuma varoņi ir reāli cilvēki, proti, Frančeska da Rimini un Paolo Malatesta. Kad Frančeskas vīrs Džovanni atklāj abu mīlas sakaru, viņš tos nogalina.

Tieši šo Piekto dziedājumu savai lugai izvēlējies amerikāņu dramaturgs Dons Nigro (1949). Viņa “kontā” ir vairāk nekā 400 lugu, un viņš ir atzīts amerikāņu literatūras klasiķis. Dramaturga jaunradei piemīt ne tikai asa sociālā kritika, asprātība un ironija, bet arī dziļš filozofisks skatījums. Nigro, protams, ir pašam savs Dantes tēmas izvērsums. Likumsakarīgi, ka svētuma tēma ir atbīdīta perifērijā. Viss tiek aplūkots no laicīguma pozīcijām, proti, tiek sekularizēts mīlestības spēks, ignorējot dievišķās likumības. Šajā kontekstā jaušama arī izrādes režisores Indras Rogas nostāja, ziņu portālā Jauns.lv sakot, ka šis ir nemirstīgs mīlas stāsts, jo vienīgā nemirstīgā lieta uz pasaules ir mīlestība. “Vēlējos runāt par mākslas un dzīves gaisīgo dabu, tāpēc arī aktieri, izrādes varoņi atrodas starp mākslu un realitāti, starp nāvi un dzīvi, jo tās robežas reizēm ir ļoti aptuvenas un arī sāpīgas. Varbūt tāpēc izrādes galvenie varoņi tik kāri kampj dzīvi.”

Šo tēmu īstenot nav viegli, jo darbības laiks tomēr diktē savus noteikumus. Tādēļ gribot vai negribot meli prevalē. Meitenei Frančeskai jākļūst par sievu vecišķajam Džovanni, kaut gan viņa ir iemīlējusi tā brāli Paolo. Abu mīlnieku tikšanās notiek visbiežāk vīra, kurš ir gvelfu – Itālijas vēlīno viduslaiku politiskās frakcijas – cīnītājs, prombūtnē, slepenībā, līdz ar to viņu mīlestība koncentrējas apkampienu tvarstos un seksuālā kārē. Tāds drudžaini straujš jūtu temporitms, ko allaž ir diezgan garlaicīgi vērot. Kaut arī aktrise Ieva Estere Barkāne ir patiešām virtuoza un aktīva gan mīmikas izpausmēs, gan ķermeņa kustībās, taču jūtu dziļāku atklāsmi gandrīz nav iespējams notvert. Varbūt te arī izpaužas tā aktieru lavierēšana starp mākslu un realitāti, par ko runā Indra Roga.

Aktīvi savā lomā dzīvo arī Meinards Liepiņš. Vizuālais Džovanni tēls – grims, matu ērkulis, kūkums, kā arī Annas Heinrihsones izvēlētais kareivja ietērps – patiesi rada vēlmi noslēpties no viņa pēc iespējas tālāk. Nopietns aktiera darbs – neņemos spriest, cik grūti bijis ar to tikt galā, taču noteiktu antipātiju rada, tādēļ tik saprotama Frančeskas centība, pierunājot Džovanni atlikt kāzu gultu vismaz uz piecām dienām. Bet vēlāk, veikli aptinusi Džovanni ap pirkstu, viņa, krāpdama to ar mīļoto Paolo, citu pēc cita dzemdē savas kaisles bērnus, tēlojot, ka šo bērnu tēvs ir viņas likumiskais vīrs.

Runājot par mīlestības tēmu, vairāk pārliecina Paolo. Aktieris Artis Jančevskis pauž jūtas, nevis kaisles azartu, viņā jaušams tāds kā savāds emociju dziļums un, manuprāt, arī intelekts. Tikpat pārliecinoša ir arī viņa meita Antonija, ko spēlē Klinta Reinholde, kura izrādes pirmajā daļā tēlo arīdzan Paolo sievu Bjanku. Tieši mūsdienīgajā Antonijas tēlā viskrasāk sevi piesaka vilšanās tēma, kas sakņojas krāpšanā, maldos un māņos. Tās ir tāda cilvēka ciešanas, kurš sapratis, cik viegli spēj pagaist dzīvesprieks, izplēnēt jaunības sapņi, pēkšņi uzzinot, ka mīļais tētiņš krāpj mammu, mīlēdams citu sievieti, ko dāsni aplaimo ar patiesu gādību un bērnu bariņu.

Bet kā tad ar Dieva baušļiem? Tev nebūs laulību pārkāpt, kad jau tik daudzi Dieva likumi tiek pārkāpti. Ne jau nejauši Paolo un Frančeska saplosa zīmējumus ar ellē smokošajiem grēciniekiem. Tomēr šie grēki ne tikai satriec Viktorijas sirdi, bet arī uzkūda Džovanni uz atriebību. Vispār telpā laiku pa laikam ieskanas kaut kas draudīgs. Neaprakstīšu katru Annas Heinihsones iekārtotajā telpā izmantoto Līgas Vējiņas radīto rekvizītu, kaut arī to apspēle atstāj iespaidu. Vai nu tā būtu liela bumba, kurā kā spožā mēnesnīcā atspīd zemeslodes kontūras, vai dažādus laikposmus raksturojošas detaļas (strūklaka itāļu gaumē, prožektori, ventilatori, plastmasas plēves, videoprojektors u.c.), kā arī makets, uz kura Džovanni kā gvelfu karavadonis spēlē savu kariņu, bīdīdams kaujā miniatūrus tanku modelīšus un tos apmētādams ar spridzeklīšiem.

Gana rosmīgi atainoti dažādi darbības laiki un atspoguļoti arī citi tēli. Piemēram, Krišjānis Strods ir gan liekulīgi glumais Frančeskas tēvs Gvido da Polenta, gan sātaniskais ložņa Guljelmo, gan augstdzimušais Dante savā majestātiskajā tērpā, kura cēlajā profilā atpazīstam gluži kā akmenī cirstās dižgara sejas atveidu, ko varam atrast internetā. Zīmīgi, ka Frančeskas aukli jau no paša izrādes sākuma atveido vīrietis – Sandis Runge. Paņēmiens skaidrs. Dantes laikā sievietēm uz skatuves vietas nebija.

Arī Mihailu Gruzdovu mēs ieraugām šajā izrādē. Mūsu priekšā parādās videoekrāns, kurā Mihails Gruzdovs, jautrs un smaidīgs, redzams kopā ar savu meitu Martu Mariju. Tur meitiņa vēl maza, bet, lūk, tagad tieši viņa ir tā, kas veidojusi izrādes video montāžu. Jā, domāju, ka šis darbs patiesi ir ticis veltīts vīram un tēvam. Talantīgam režisoram un dziļi ticīgam cilvēkam, kas vienlaikus atzinis tiesības arī uz tādu mīlestību, kura varbūt ne vienmēr ir gluži likumiska, bet uz ko sirds kvēlot kvēlo.