Toms Čevers

Teātra kritiķis

Ukraiņu stāsti Latvijas teātrī

Paužot solidaritāti Ukrainas tautai, Latvijas teātru pārstāvji jau kopš kara sākuma ir ne tikai aktīvi iesaistījušies emocionāla un materiāla atbalsta akcijās, bet pagājušās sezonas nogalē zibenīgi spēja koriģēt savus repertuāra plānus.

Aprīlī Daugavpils teātrī aktieris Vadims Bogdanovs organizēja ukraiņu dramaturga Alekseja Kuraļeha patiesos notikumos balstītās lugas “Pamiers” lasījumu, kurā uz Donbasa kara fona atklājas nācijas pašidentificēšanās grūtības, kas viegli atpazīstamas postpadomju telpā. Attēlotajiem notikumiem baisas paralēles ar sabiedrisko noskaņojumu mūsdienu Latvijas pierobežā piešķīra izrādē iekļautie vietējo polarizētie komentāri, interneta vidē vērtējot Krievijas iebrukumu ( https://chayka.lv/2022/04/30/peremirie/). Savukārt jūnijā Jaunajā Rīgas teātrī, tam atkal apliecinot priekšgājēja statusu aktuāla satura aprobēšanā skatuves valodā, pirmizrādi piedzīvoja Latvijā vairākkārt iestudētās un arī Rietumeiropā pazīstamās ukraiņu dramaturģes Natalkas Vorožbitas luga “Sliktie ceļi” Kristīnes Krūzes režijā. Vizuāli spēcīgajā, bet visnotaļ plakātiskajā Katrīnas Neiburgas scenogrāfijā režisorei ievijot simboliskus ukraiņu folkloras motīvus, radošā komanda, šķiet, apzināti vairījusies aptvert pagaidām ar veselo saprātu netveramo kara pieredzi, kā rezultātā izrāde izskanēja kā izmisuma piestrēdzināts komentārs nebeidzamo ziņu lentei no karadarbības zonas, ko spilgti iezīmēja Ukrainas personifikācijas mēmais kliedziens izrādes finālā.

Šīs sezonas teātru repertuārs pretēji gaidītajam gan neliecina par to, ka ukraiņu dramaturģija būtu nokļuvuši režisoru pastiprinātas uzmanības lokā. Tajā pašā laikā atsevišķi piemēri apstiprina, ka mums ir no kopīgiem skatpunktiem risināmas sociālpolitiskas un vēsturiskas tēmas un ka, neraugoties uz latviski nosvērtā un slāviski versmainā temperamenta atšķirībām, cilvēkos mēs meklējam to pašu – savstarpēju sapratni un uzticību. To pierāda Aleksandra Mardaņa traģikomēdijas “Mātes un meitas” iestudējums “Divejis vyrtuvē, naskaitūt nabašnīku” Daugavpils teātrī Oļega Šapošņikova un Māra Korsieša režijā, ko, pārtulkojot latgaliski, pārsteidzoši veiksmīgi izdevies lokalizēt aktrisei Kristīnei Veinšteinai.

Taču šīs sezonas kontekstā zīmīga ir ukraiņu viesmākslinieku dalība teātra izrāžu veidošanā. Par ukraiņu dramaturģijas aktualitāti šodienas Latvijā liek domāt ukraiņu režisores Larisas Semirozumenko veidotais ukraiņu jaunākās paaudzes autores Marinas Smiļanecas lugas “Suņa māja” iestudējums Latvijas Nacionālajā teātra Jaunajā zālē šīs sezonas sākumā. Tā ir tekstā balstīta un formā visai konservatīva izrāde, bet ļauj viegli atpazīt līdzīgās sociālās problēmas pilsētā un laukos pēc neatkarības atjaunošanas kā Ukrainā, tā Latvijā un to ietekmi uz cilvēku savstarpējām attiecībām, kas mūs var vienot līdzīgās atmiņās un priekšstatos.

Lugas tēma, šķiet, būtu aktuāla visās sabiedrībās, kas piedzīvo strauju politekonomisku pārkārtošanos, ne visiem spējot ar vienādu nekaunību atrasties īstajā laikā un vietā, lai baudītu kapitālisma augļus. Pēc tēva, vietējo cienītā ārsta nāves trīs dēli ierodas bērnības mājās, lai noslēgtu rēķinus ar pagātni, kur par spīti tēva pūlēm vienmēr kaut kas ir trūcis – mantas, bet visdrīzāk pāragri zaudētās mātes rūpju. Egils Melbārdis (Tarass), Romāns Bargais (Antons) un Uldis Siliņš (Roma) ar spilgtām rakstura iezīmēm apvelta savus varoņus, kuros visos gāl nepiepildītas cerības. Vecākais Tarass demonstrē jaunizcepta pilsētnieka neiecietīgās manieres, kaut arī viņa sociālais statuss nav darbā izcīnīts, bet gan atrasts līgavas pūrā, Antons ir viegli aizkaitināms, jo viņam turpretī visu nākas sasnieg pašam, tajā skaitā nesot personīgā dzīvokļa kredīta slogu, savukārt pastarītis Roma vēl saglabā ticību apiet likteņa nosprausto dzīves plānu, tajā ieviešot pats savas korekcijas. Kurš no viņiem steidzīgi un apzināti un kurš sirdēstu mocīts – viņi visi ir atteikušies no saknēm un tās pazaudējuši citādas dzīves meklējumos ārpus bezrūpīgās bērnības robežām, vienlaikus kļūstot par savu sapņu ķīlniekiem.

Vienīgā, kas vēl iemieso nesamaitātas sirds skaidrību, ir viņu senā draudzene Aņuta. Taču šajā tēlā dramaturģe iezīmē arī augsto cenu, kas par to maksājama. Savu jaunību viņa upurē rūpēs par slimo tanti, vēlāk ieņem bērnu no puišu tēva, savukārt pēc tam viļas arī šajā cilvēkā, kas vēl piešķīra kādu jēgu pašas nolemtajai eksistencei bez nākotnes perspektīvas, jo neziņā par vīrieša nāvi viņa pēkšņajā prombūtnē saskata nodevību. Aņuta aizbrauc strādāt uz ārzemēm, bet jaundzimušo atstāj laukos cerībā, ka tēvs par viņu parūpēsies – bet to nāksies darīt brāļiem, tādējādi savdabīgā kārtā atjaunojot savstarpējos pārmetumos pluinītās ģimenes saites. Elizabete Skrastiņa šajā lomā atklāj savām varonēm raksturīgo ziedošo jutoņu, taču noticēt šādai vitalitātei likteņa krasajos pagriezienos svaidītajai jaunajai sievietei gan nav iespējams. Savukārt otrā sastāvā šajā lomā ir Jana Ļisova, kuras skatuviskās eksistences paņēmieniem šis naivās aizrautības piesātinātais tēls ir visai nepiemērots. Viņa ir mūsdienīga aktrise, kas materiālu slēdz racionāli, kādēļ Aņutas skaudrais dzīvesstāsts ārpus izrādes kopējā sentimentālā uzstādījuma drīzāk tiek prezentēts, nevis emocionāli iedzīvināts. Savukārt suni – mēmo liecinieku un ikviena mājup atbraukušā uzticības personu – klusināti, ļaujot nomanīt atturīgu viedumu, atveido Ģirts Jakovļevs vai Jānis Skanis. Skatuves metriem uzticot šādu uzdevumu, tēlam bez šaubām tiek piešķirta papildu simboliskā slodze, taču radošajai komandai neizdodas radīt vispārīgāku izjūtu par laikmetu neatgriezenisko maiņu.

Atsakoties no teatrāliem efektiem suņa tēla vizuālajā atveidā, askētisku skatuvisko nosacītību līdzsvarot ar māju sajūtas radīšanu gan nav izdevies scenogrāfam Valteram Kristbergam – trūkst estētiskas un funkcionālas saskaņas starp atsevišķi izvietotajiem viesistabu un pagalmu raksturojošajiem rekvizītiem. Turklāt, ja vīriešu kostīmi veidoti visnotaļ atbilstoši katra varoņa individualizētajai dzīves telpai, tad Aņutas tērpi gan prasa kostīmu mākslinieces Jūlijas Kristbergas komentāru, jo vedina uz neskaidrām asociācijām par trūkumu un provinciālu gaumi, sapludinot tautiskus motīvus, rokdarbus un šķietami lietotu apģērbu gabalus. Izrādes programmā vēstīts par ukraiņu tradicionālajai kultūrai būtiskajiem atribūtiem, kā paaudzēs mantoto talismanu lupatu lelli motanku vai no pirmajām ražas vārpām darināto pavarda sargātāju diduhu.

Tie ir nekomerciāli projekti, kuros mēģināts atklāt individuālus biogrāfiskus stāstus, kurus skatītājam ir bijusi iespējam uzzināt vienīgi kara dēļ un kuri Latvijas teātrim neizbēgami piešķir personiskākus vaibstus un arvien neļauj tam attālināties no sabiedrības, kas nodrošina vielu tā pastāvēšanai.

Pagaidām saturiski un cilvēciski dziļāko dokumentālo vēstījumu par indivīdu šajos trauksmainajos apstākļos piedāvājis Dirty Deal Teatro. Pagājušā gada novembra izskaņā pirmizrādi piedzīvoja režisora Valters Sīļa un krievvalodīgās ukrainietes Sofijas Meļņikovas kopdarbs “Drama Queen”, kura pamatā viesmākslinieces dramatizēts pašas dzīvesstāsts. Karš ir pusotru stundu garās izrādes iemesls – tā dēļ viņa ieradās Rīgā no Harkivas, kur dzīvojusi, studējusi un sākusi savu profesionāli radošo darbību režijā. Karš ir arī iemesls sevis meklējumiem, jo devis negaidītu iespēju no malas paskatīties uz savām līdzšinējām izvēlēm laikā, kad nākas pazust starp svešiniekiem vidē, kuras valoda viņai nav pazīstama. Taču karš tiek pieminēts maz – tikai tik, cik dokumentējot ikdienu bumbu patvertnē starp svešiem cilvēkiem, kuri ne vienmēr kopīgā nelaimē kļūst par labākajiem draugiem.

Kara fons piešķir mērogu cilvēka vēlmei izprast sevi, jo jebkurā brīdī var pārraut trauslo dzīvības pavedienu, bet tas neizsmeļ izrādes tēmu, jo tā ir balstīta atkailinātā dzīves izjūtā. Sofija Meļņikova atklāti stāsta par savu seksualitāti, par līdzšinējām romantiskām attiecībām, kuras sniegušas arvien mazāk, bet patērējušas – vairāk. Aci pret aci ar publiku izpildot savu tekstu, viņa nevairās no galēji subjektīvā pārliecībā un personiskā aizvainojumā balstīta Krievijas tēla vērtējuma, nemeklējot eifēmismus savu izjūtu artikulēšanai, neslēpjot sajūsmu par iebrucēju līķiem un ar nepacietību gaidot izdevību apgānīt Putina mirstīgās atliekas. Viņa arī nemēģina rast plašākas kopsakarības līdzšinējos ģeopolitiskajos procesos, kā rezultātā postpadomju valstis nokļuva tādā atkarībā no Krievijas resursiem un informatīvās telpas. Taču veselīgu pašsaglabāšanās distanci nodrošina tas, ka, neaugoties uz brīžam agresīvo mākslinieces uznācienu formu, tā netiek piepildīta ar nekontrolētiem emociju uzplūdiem, neprasot līdzjūtības apliecinājumus. Tādējādi, saglabājot telpu analītiskai redzamā apcerei, skatītājam ir liegts dziļāk empatizēties ar varoni un izpildītāju vienā personā, un vienlaikus skatītājs tiek pasargāts no sāpēm, ar kurām neviens nav pelnījis sastapties. Taču izrādes veidotāji nav palaiduši garām sīku humānisma pavedienu, kas skatītāja iztēlē iespīd kaut kur bunkuram līdzīgajā teātra viscaur melnajā zālē – nevar neaizkustināt neaizsargātā cilvēka tēls, kad skumju brīžos viņa lauzītā latviešu valodā sakņupusi dzied savu iemīļoto dziesmu, melodiju izmantojot par apkārtējiem neredzamu vairogu. Tieši šī nesaķemmētā un nepastarpinātā skatījuma dēļ šo izrādi gribas saukt par patiesu, godīgu un drosmīgu.

Cita apvienotā latviešu-ukraiņu režijas komanda, konkrētāk, Roberts Dauburs un Katerina Parfirjeva, izmantojot interviju fragmentus, modelē versiju par kara ietekmi uz kādas ģimenes saitēm izrādē “Es gaidu…”, kas pirmizrādi piedzīvoja februārī Ģertrūdes ielas teātrī. Saraustītajā, iespējams, sirreāli iecerētajā sižetā trūkst notikumu likumsakarību loģikas – varbūt tās ir karadarbības radītās fiziskās un cilvēciskās kontūzijas sekas, atmiņu trauksmainības efekts, varbūt izrādes dramaturģiskā struktūra vēl būtu uzlabojama, jo ir grūti izsekot notikumu gaitai vien stundu garajā izrādē un aptvert nosaukumā iekodēto gaidu līniju.

To lielā mērā nosaka Ingas Alsiņas-Lasmanes tēlojums, atveidojot liepājnieci, kura nolemj pievienoties kara ārstu korpusam. Kaut arī pēdējās “Willa teātra” izrādes apliecina to, ka aktrise šobrīd ir ārkārtīgi labā profesionālajā formā (jāpiemin viņas atveidotā Magda Gebelsa izrādē “Magda/ Eva. Jedem das Seine”, kas, raisot līdzības ar aizšauta zvēra mokošo agoniju, domājams, bija pagājušās sezonas provokatīvākais aktierdarbs), šoreiz ir tikpat kā neiespējami noticēt, ka viņas varone būtu medicīnas darbiniece. Taču piederība šai cēlajai un beznosacījumu cilvēkmīlestībā balstītajai profesijai kara laikā piešķirtu citu mērogu viņas stāvoklim un ar to saistītajām izvēlēm. Ņemot vērā draudus patēva dzīvībai, kurš palicis ielenktajā Mariupolē un ko Jānis Skanis spēlē kā vecā kaluma dzīves saimnieku par spīti ārējiem apstākļiem, un uztraukumu par dēlu, kurš nolemj dienēt armijā un kura tēlā Matīss Millers demonstrē visai stereotipiskas kareivja intonācijas, varētu arī pieņemt viņas labilo emocionālo stāvokli, kur pārdzīvojums mijas ar tikko apspiestu histēriju. Taču brīžam pietrūkst kādas nepārprotamākas reakcijas, kas liktu aizdomāties, ka viņas nepiespiestā čalošana ir iekšējās spriedzes izpausme, nevis gara laika nosišana, varbūt barojot putnus Liepājas kāpās. Tas attiecas arī uz ukraiņu frizieres tēlu kādā citā ainā, kurā aktrise, koķetējot ar klientu, riskē apsmaidīt savu varoni, kādēļ var šķist, ka arī izrāde kopumā vairāk ironizē par šeit patvērumu guvušajiem ukraiņiem, nevis jūt viņiem līdzi, kas taču noteikti nav bijis izrādes veidotāju mērķis.

Vienlaikus apbrīnu raisa scenogrāfes Līgas Zepas darbs, ar minimāliem līdzekļiem praktiski iekārtotajā telpā spējot uzburt skaudru metaforu – pār skatuves rampu nevīžīgi pakārtā zilganā plēve nolasāma kā saplēstas debesis jeb izjauktā pasaules kārtība un vienlaikus kā daļēji norautā Ukrainas karoga debeszilā josla, kas izrādes finālā tiek iztaisnota un savienojas ar dzelteno grīdas segumu, kas iezīmē saulaino jūrmalu vienlaikus pie Baltijas un arī Azovas jūras… Kaut arī spožās gaismas skatuves fonā mazliet žilbina, puscaurspīdīgā plēve tās tomēr kliedē, tādējādi skatītāju it kā mēģinot pasargāt no varoņu nežēlīgās pieredzes. Un arī dūmi noskaņai ir īsti vietā – tas ir ne tikai Liepājas drēgnais piejūras klimats, bet vienlaikus arī gruvešos pārvērstās pilsētas putekļi pie kādas citas jūras.

Savukārt “Willa teātrī” nupat aprīlī pēc teātra vadītāja Kalvja Lasmaņa ierosmes režisora Vara Piņķa vadībā tapusi repertuāra vienība “Ukraiņu stāsti. Svitlana”. Divos mazliet vairāk par pusstundu garos cēlienos Rīgā patvērumu guvusī kijiviete Svitlana stāsta savu dzīvesstāstu, kas kārtējo reizi apliecina vairāku cēlienu drāmas kvalitātes mazo cilvēku likteņos.

Pirmajā daļā Svitlana ļauj izsekot savas bērnības, jaunības gaitām un dzīves līkločiem līdz zīmīgajam 24. februārim, kas visai paredzami piesaka starpbrīdi. Otrajā daļā, kas, lai gan hronoloģiski aptver tikai mazliet vairāk par gadu, ietilpst tikpat intensīvs dzīves periods kā viss līdzšinējais mūžs, kopā ņemts. Svitlanas runa ir ikdienišķa un nesamākslota, bet viņa nav aktrise, tādēļ, atklājot sāpīgu autobiogrāfiju, lieki gaidīt mākslas tēla radītu distanci. Praktiski nav arī nekādu mērķtiecīgu inscenējuma elementu, ja atskaita epizodisku žonglēšanu, pārskaitot daudzos ģimenes locekļus, kas reiz sanāca kopā pie pusdienu galda, un Scorpions dziesmu Time, kas ieskanas varonei svarīgos dzīves posmos kā atgādinājums par bērnībā cirka skolā gūtajiem panākumiem. Tajā pašā laikā, ievērojot stāsta gredzenveida kompozīciju, finālā, kad varone sev apsola atkal atgriezties pie ziedošajām ābelēm, kas ieskauj hruščovku, kurā reiz mitusi viņas vecmāmiņa, ir kas poētisks.

Vēstījums neapšaubāmi ir ļoti personisks, neiztrūkstot sadzīviskām detaļām, kas ir svarīgas varonei, lai atgūtu dzīves ritmu. Taču bez kādiem skatītāju iesaistes paņēmieniem, kas nodrošinātu ciešāku saikni ar varoni, dažkārt šķiet neērti, pat nepieklājīgi dalīt šo pieredzi, kuras smagumu mēs varam tikai iztēloties. Cerams, ka organizatori ir rūpīgi samērojuši šī darba terapeitiskos ieguvumus un atkārtotas viktimizācijas riskus. Par izpostīto dzīvi varone vēl var stāstīt aci pret aci ar skatītāju, bet par kritušo vīru gan – tikai pastarpināti audio ierakstā, titriem latviešu valodā spocīgi skrienot pa aptumšotās zāles ķieģeļu sienu. Šī, protams, nav izrāde, bet, ja Svitlanai šāda runāšanas kūre ir nepieciešama, tad mazākais, ko mēs varam darīt, ir viņu uzklausīt. Bet aplausi gan pēc tam ir lieki – šeit vietā būtu kopīga paklusēšana vēl kādu brīdi pēc stāsta beigām, lai neiztrūcinātu tikko jaušamo mieru, kas sola dziedināšanu.