Dirty Deal Teatro izrādes “Mantojums” dramaturgi, režisori un izpildītāji – Jānis Balodis, Anna Belkovska un Viesturs Balodis – to pieteikuši kā sāgu par varēšanu un nevarēšanu, kas vēsta par neredzamo pūru, kuru dažādu notikumu iespaidā nes gan viņi, gan izrādes skatītāji, tomēr liekot uzsvaru uz to, ka dramaturģiskā materiāla pamatā ir ļoti personīgas Annas Belkovskas dzīves epizodes.

Jāatzīmē, ka dokumentālā poētisma žanrs pēdējā laikā dažādās mākslas nozarēs parādās kā viens no aktuālākajiem. Dažkārt mākslinieki pievēršas sev interesējošu citu cilvēku dzīves grūtību pētīšanai, piemēram, Kristaps Epners savā (nu jau Purvīša balvai nominētajā) video darbā “Maslova”, kuru kuratore Līna Birzaka-Priekule raksturojusi ar vārdiem: “Cieņpilna pietuvošanās sarežģītai tēmai, kas spēcīgi un skaudri rezonē ar šī brīža notikumiem pasaulē.” Tāpat parādās autobiogrāfiski darbi, kuros autori drosmīgi atklāj savas dzīves skaudrākās vai sarežģītākās epizodes, uz īsu brīdi ļaujot skatītājiem nokļūt mākslinieku personīgo psihoterapeitu lomā. Skatuves mākslā ar šīm tēmām strādā, piemēram, Jana Jacuka (“Baiļu rutīna”, “Attālums starp mums”), kino pasaulē spēcīgs piemērs ir Staņislavs Tokalovs ar savu jaunāko darbu “Viss būs labi”, bet vizuālajā mākslā – Ances Eikenas Purvīša balvai nominetā izstāde “Dievs Tēvs Debesīs”. Tieši šī izstāde un Ances ģimenes pieredze iezīmējas kā ļoti tuva Annas stāstam izrādē “Mantojums”. Tradicionāls ģimenes modelis post-padomju valstī: tētis, kas mīl, bet dzer (un varbūt dažreiz sit mammu).

Bērnībā nekādi nevarēju saprast, kāpēc pieaugušajiem patīk skatīties izrādes un filmas par bēdīgām tēmām, ja viņi jau tāpat bieži vien ir bēdīgi. Noteikti nevēlos apgalvot, ka visu esmu sapratusi, tomēr pie pāris atziņām esmu nonākusi. Kad pati izvēlējos stāties Latvijas Mākslas akadēmijā, darīju to ar vārdiem: “Es jūtu, ka man ir, ko teikt, un ka varu to darīt šajā medijā (t.i., glezniecībā).” Manuprāt, jebkura medija un formas mākslai, ja tā ir pietiekami laba, piemīt spēja likt cilvēkiem domāt. Art should comfort the disturbed, and disturb the comfortable [1], teicis meksikāņu dzejnieks un akadēmiķis Cēzars Krūzs, un tas lieliski raksturo tādu izrāžu nepieciešamību kā “Mantojums”. Kaut uz stundu un divdesmit minūtēm ļaut daļai skatītāju identificēties, justies saprastiem, un pārējiem atklāt kādas neredzamas, viņiem līdz šim neizzinātas situācijas problemātiku.

Šo pavisam noteikti nevar saukt par skumju izrādi. Tā ir emocionāla, sirsnīga un brīžiem pat komiska. Silta un mierinoša pieredze, ko raksturo uzmanīga, delikāta pieeja – ir atrasts īstais veids, kā runāt. Veidojot tik personīgas izrādes par jūtīgām tēmām, ir ļoti svarīgi, kā kaut kas tiek pastāstīts. Kā, atklājot komplicētību, nezaudēt cilvēcību, dvēseli, kas ir stāstā, empātiju.

Vardarbību ģimenē raksturo dualitāte. Un izrādes komanda pierāda, ka spēj iezīmēt abas stāsta puses – mīlošo un problemātisko.

Vardarbības portretēšanas diskursā interesants ir veids, kā ar tēmu strādā izrādes māksliniece Ieva Kauliņa un horeogrāfs Ģirts Dubults. Ģirta Dubulta radītais absurdi komiskais slimnīcas kabarē kontrastē ar vēl kādas maigi ieskicētas tēmas apmēru un smagumu – bērnu rūpēm par vecākiem (lai vai kādi šie vecāki būtu bijuši), kad tos piemeklējušas veselības problēmas. Ieva Kauliņa savukārt parāda daudzpusīgu prasmi strādāt materiālā un izmantot telpas iespējas. Spilgtā tintes zīmējumu animāciju vizualitāte veiksmīgi risina sarežģījuma punktus stāstā, kur vārdi kļūtu par tiešu. Daļu izrādes skatītāji pavada, sēžot vai guļot un matračiem skatuves aizmugurē, kopīgi atceroties bērnības un jaunības pidžammu ballītes, kuru tumsā runāt ar draugiem par sāpīgām tēmām bija vieglāk un sakāmais nemanot no dialoga kļuva par monologu.

Nebeidzamās Stambulas kovencijas ratificēšanas nespējas dēļ šādas izrādes ir pat politiska nepieciešamība. To caurvij Annas introspekcija, pārdzīvojumi un pašsadziedēšanās mēģinājumi, taču tā ir tikai daļa no lielākas, sistemātiskas problēmas atsegšanas. Annas Belkovskas, Jāņa Baloža un Viestura Baloža taustāmie un ne tik taustāmie mantojumi aicina padomāt par to, kā sadzīvot, pieņemt pārmantoto, atzīstot gan labo, gan slikto. Abām pusēm neizslēdzot vienai otru. Ar empātiju mācīties palūkoties arī uz sevi, dusmām par savu vājumu, savu nespēju reizēm tikt galā ar pavisam vienkāršām neveiksmēm, kas stresa faktoru rezultātā radusies kā novirze no sabiedrībā pieņemtās normalitātes.