Sandras Kalnietes romāna “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” iestudējums Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī ir viens no nedaudzajiem darbiem, kas uz skatuves runā par mūsu vēstures smagākajām lappusēm.

1941. un 1949. gada deportācijām no toreizējās padomju Latvijas uz Sibīriju teātri nav pievērsušies īpaši bieži. Šo iestudējumu vidū ir pirms trīspadsmit gadiem Nacionālajā teātrī tapušais Melānijas Vanagas atmiņu romāna “Veļupes krastā” iestudējums Valtera Sīļa režijā, kuram vēlāk pievienojās Viestura Kairiša filma “Melānijas hronika”. Savukārt neatkarīgais “Teātris TT” Okupācijas muzejā pirms divdesmit gadiem uzveda Laura Gundara “Pieskaries baltajam lācim”. Deportāciju tēma izskanējusi arī vairākos citos iestudējumos. Tagad šim sāpīgajam tematam pievērsies Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, piesakot programmu – veidot savu teātri kā platformu diskusijām un ar iestudējumu starpniecību sarunāties par sabiedrībai nozīmīgām, jūtīgām problēmām.

Izrādes pamatā ir Sandras Kalnietes personisks stāsts par viņas dzimtas traģiskajiem likteņiem Gulaga nometnēs, kurp viņas mātes ģimene tika izsūtīta 1941. gadā, bet tēva ģimene – 1949. gadā. Iestudējumā Lielās zāles skatuve ir kļuvusi par kopīgu sarunas telpu, kas vieno aktierus un publiku, jo skatītāju vietas izvietotas ļoti tuvu spēles laukumam, tādējādi gluži fiziski iesaistot publiku intensīvā līdzpārdzīvojumā. Aktieriem šāds spēles laukums ir sava veida eksāmens patiesīgumā, skatītājiem – līdzpārdzīvojumā. Kad publiku no tēlotājiem šķir tikai daži soļi, ir pamanāma jebkura nepatiesība, ko nenoslēpt aiz spilgtiem skatuviskajiem efektiem. Arī uz spēles laukuma jebkura sarosīšanās publikā ir dzirdama, un no publikas noskaņojuma atkarīga izrādes temperatūra. Manis redzētajā izrādē šī temperatūra bija nemainīgi augsta, un spēles laukumā notiekošais uzjundīja asociācijas gan ar vēstures, gan šodienas reālijām.

Mākslinieku un modes dizaineru MAREUNROL’S veidotajā minimālistiskajā scenogrāfijā par ietilpīgu skatuves simbolu kļūst stepēto pufaikjaku un mēteļu rindas – šī laika ekvivalents apģērbā, kas norāda gan uz Sibīrijas brutālo realitāti, gan ietver zināmu bufera zonu, jo sniedz sava veida aizsardzību, kā arī rada izsūtīto tūkstošu vispārinātu koptēlu, ar kuriem simboliski kopā ir aktieri un skatītāji. Turklāt stepētie mēteļi ir mūsdienīga dizaina, kas rosina izrādes vēstījumu komunicēt šodienas kontekstā.

Darba centrā ir Sandras Kalnietes mātes Ligitas, sākotnēji vēl pusaudzes, un viņas mātes Emīlijas likteņi. Īsi pirms liktenīgā jūnija vakara Ligita dāvanā saņem smalkas, zaļas kurpītes, kas pieskaņotas skaistajai balles kleitai, kura gaida savu uznācienu tuvākajās dienās. “Es gribu dzīvot, gribu priecāties, gribu uz balli!” Ligita griežas kā vilciņš un skandē, uzlaikojot dāvanu. Taču tuvojas vakars un pie durvīm jau klauvē. Līdzņemamās mantas jāsavāc dažās minūtēs. Svešajiem vīriem Ligita līdzi dodas tā arī nesagaidītās balles kurpēs, paņemot līdzi zaļo kleitu, jo sākumā teikts, ka jābrauc tikai uz Ogri, un tur taču arī būs balles...

Grāmatā autore apraksta savu ģimenes locekļu dzīvesstāstus plašākā laika nogrieznī, izkārtojot tos mozaīkveidīgā audumā. Jautājumu, kā šo apjomīgo darbu parādīt uz skatuves, režisore Laura Groza un iestudējuma radošā grupa ir atrisinājuši veiksmīgi, rodot Artūra Dīča pēc romāna motīviem sarakstītajiem tekstiem, kurus tulkojusi Lina Ovčiņņikova, adekvātu struktūru. Saglabādama romāna fragmentēto formu, Laura Groza izrādi veido kā ātri mainošos ainu – kadru montāžu, kur katrā tēmā, notikumā, emocijā aktieri uzkavējas īsu brīdi, tikai dažas sekundes, un tad to nomaina nākamais. Atšķirībā, piemēram, no vēstures interpretējuma Dailes teātra šīssezonas iestudējumā “Kur pazuda valsts”, kas balstās skrupulozā dokumentu izpētē, izrādes radošā komanda šim personiskajam cilvēkstāstam izraudzījusies piemērotu atainojumu – uz skatuves tiek veidota īpaša poētiska vizualitāte.

Rezultātā sāpīgais stāsts par cilvēku dzīvēm Sibīrijas nāves nometnēs izskan kā poētisks dzejolis, poēma, kur ikviena detaļa ir rūpīgi pārdomāta un nospēlē veselumu. Piemēram, brīdī, kad lopu vagoni ar izsūtītajiem šķērso Latvijas robežu, katrs no tēliem uzsāk klusu dziesmu – kāds dzied “Dievs, svētī Latviju”, kāds “Pūt, vējiņi!” u.tml.

Izrādes tēlainība konkrētos notikumus un sajūtas pārvērš asociāciju plūdumā, kuru ikviens skatītājs var atšifrēt sev saprotamā vēstījumā.

Viens no varmācīgā režīma mērķiem bija cilvēka būtības izkropļošana un deformētas pasaulizjūtas uztiepšana. Tomēr šī izrāde nav vienīgi par šausmām un ciešanām, kam Gulagā nācās iziet cauri. Tā ir izrāde par mīlestību, cilvēku iekšējo spēku un spītu, neaptveramu vēlmi izdzīvot un sapni par Latviju. Izrādes veidotājiem līdzās dramatismam ir izdevies atrast arī maigumu un aizkustinošus humora un prieka mirkļus.

Iestudējuma emocionālo centru veido viesaktrises Ingas Misānes-Grasbergas Ligitas un Veronikas Plotņikovas Emīlijas dzīvesstāsti un attiecību līnija, kuru aktrises visu izrādes laiku izspēlē nospriegotā emocionālajā intensitātē ar to īpašo mīlestību pret saviem tēliem, kas vienmēr ir piesaistoša un veido izrādes uzrunājošo gaisotni. Brīžam viņas pat šķietami kļūst par vienotu veselumu – abas ar vienu emociju un viena otru spoguļojošām kustībām. Pateicoties abu atdevīgajai spēlei, izrādē tik pārliecinoši izskan dzīvi apliecinošais virstonis. Viņām sekmīgi piespēlē Olga Ņikuļina, Rodions Kuzmins vai Anatolijs Fečins un Ivans Streļcovs, kuri katrs atveido vairākas lomas. Iestudējumā piedalās latviešu, krievu, ukraiņu un baltkrievu izcelsmes tēlotāji, un tā norit latviešu un krievu valodā ar titriem abās valodās. Ingas Misānes-Grasbergas uzdevumu grūtāku padara arī tas, ka aktrisei savas lomas ietvaros jārunā gan latviski, gan krieviski, reizēm vienā mirklī pārslēdzoties no vienas valodas uz otru, ko aktrise paveic pārliecinoši, parādot lielisku lingvistisko sagatavotību.

Kā vizuālas zīmes iestudējumā darbojas arī varoņu kostīmi, kurus darinājuši MAREUNROL’S, īpaši Ligitas dzelteni tonētā kleita un kurpes, kurās viņa nonāk Sibīrijā un kuras aktrisei kājās ir visu izrādes laiku, kā arī Emīlijas tumšzilais kostīms, kuram vēlāk kārtu kārtām virsū tiek krautas pufaikjakas, lakati un mēteļi, un, protams, greznā, zaļā vakarkleita – kā zudušās laimīgās pasaules simbols. Izrādes pulsējošo atmosfēru palīdz uzturēt videomākslinieka -8 darbs, kā arī Rūdolfa Dankfelda un Miķeļa Putniņa oriģinālmūzika ar izmantotajiem akustiskajiem instrumentiem, radot tādu kā nespodru, apbružātu skaņu.  

Uzveduma skaudrais vēstījums nav tikai par pagātni un viņiem, bet arī par mums, tas tiek stāstīts ar šodienīgu izjūtu.

Jo īpaši aktuālu to padara šībrīža konteksts ar netālu notiekošo karu, kad atkal dzirdam ziņas par varmācīgi no Ukrainas uz Krieviju deportētiem cilvēkiem, kuru vidū daudz bērnu. Izrāde “strādā” kā vizuāla komunikācija, un tās sasaistei ar mūsdienām palīdz arī iestudējumam veltītā multimediju instalācija, kas iekārtota teātra skatlogu galerijā – Kaļķu un Kalēju ielas krustojumā. Saskaņā ar režisores ieceri instalācija tapusi kā trīsdimensionāls izrādes plakāts, kas rosina domāt par cilvēcības lomu toreiz un tagad. Telpiski audiālās instalācijas autori ir MAREUNROL’S, kurators – Igors Gubenko, un tā pievēršas attīrīšanās idejai, pārradot izrādes elementus Latvijas sabiedrības alegoriskā portretējumā, kur vēsture savijusies ar tagadni, un tīrīšanai nodotos apģērbus marķē izsūtīto identifikācijas numuri.

“Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” pirmizrādi piedzīvoja pašā pavasara ziedonī, kas nerosina pavadīt laiku teātra zālē, un gribas izrādei vēlēt laimīgu skatuves mūžu, lai to noskatītos iespējami lielāks cilvēku loks. Arī tie, kuriem par šiem pagātnes notikumiem nav daudz zināšanu vai arī kuru vēstures izpratni ietekmējusi deformēta ideoloģija, jo izrāde ir nopietns garīgs ceļojums gan tās varoņu likteņos, gan sevī pašā.