Kamēr tiešsaistē publiski lasāma politiķiem adresētā Latvijas sieviešu atklātā vēstule, kurā tiek pieprasīta Stambulas konvencijas ratifikācija, lai skaļi pateiktu, ka vardarbība nav normāla, nav pieņemama un nav arī attaisnojama, tikmēr Cēsu Mazajā teātrī kameriestudējumā “Sacelšanās” tuvplānā redzams emocionālas un fiziskas vardarbības gadījuma piemērs, izceļot līdzatkarības akmeni upura kaklā.

Bēgt no ikdienišķā

Lai gaisinātu iespējamo neizpratni, kāpēc par vardarbību runāt caur 19. gadsimta franču simbolista lugu, maza atkāpe vēsturē. “Sacelšanās” (La Révolte, 1870) ir franču dramaturga Viljē de Lija-Adāna (Villiers de L’Isle-Adam) agrīnā sociālā drāma, taču tajā tobrīd vēl joprojām ir klātesošs paša autora ideālisms, kuru viņš ierakstījis lugas varones – sievietes – vārdos. Pats dramaturgs, kurš spalvu iemēģinājis arī dzejā un īsajos stāstos, nācis no aristokrātiskas ģimenes, bet savu dzīvi aizvadījis nabadzībā, kritizējot buržuāziju, bet vienlaikus savos darbos romantizējot bēgšanu no ikdienišķā. Dramaturga radošajā mantojumā zināmākais darbs ir luga “Aksels” (Axël, 1890), kura uzskatāma par simbolisma klasiku, un pats autors ierindots franču simbolistu pulkā.

Drāma vienā cēlienā “Sacelšanās” par Elizabeti, kura izlemj pamest savu vīru Fēliksu, iepriekš parūpēdamās par savu tālāko iztikšanu – tātad bēgt no ikdienišķā un nepanesamā –, publicēta 1870. gadā. Laikā, kurā sievietes dzīvi nosaka vīrieša izvēles – sākumā tēva, pēcāk – vīra. Bez balsstiesībām un bez bankas konta. Laikā, kad teātris vēl nav redzējis ne Ibsena “Leļļu nama” Noru, ne arī Hedu un pat ne Strindberga Jūliju, ne arī sadzirdējis briestošo dzimumu karu. Viljē de Lijs-Adāns lugā rada Elizabeti – sievieti, kas uzdrīkstas sacelties pret savu ikdienību, kuru aizēno vīra merkantilais pasaules skatījums. 

Tiesa, šīs lugas 19. gadsimtā tapušajam pirmiestudējumam ir neilgs mūžs un aizliegums to izrādīt. Drāma “Sacelšanās”, kuras pamatā ir iekšējā, ne ārējā darbība, tikusi uzskatīta par pārāk poetizētu, daudzvārdīgu un uz skatuves pabijusi reti. Francijā 2017. gadā lugu “Sacelšanās” mūsdienu kontekstā iestudējusi Salome Brouskaja (Salomé Broussky), adaptējot arī tekstu.

Šopavasar Cēsu Mazajā teātrī franču dramaturga lugu “Sacelšanās” iestudējis režisors Sergejs Ščipicins, režijas meistara Ļeva Dodina (Лев Додин) “māceklis” Sanktpēterburgā, kura iepriekšējos Latvijā iestudētos darbus ir redzējuši skatītāji kā Valmieras teātrī (“Mazās traģēdijas”, 2017), tā Liepājas teātrī (“Nākamgad tai pašā laikā”, 2019).

Naudiņa un bailītes

Izrādes apmeklētājus Cēsīs pie ieejas Pasaules latviešu mākslas centrā, kas todien kļuvis par privāto banku “Mans nams”, laipni sagaida Ilzes Liepas atturīgi lietišķā grāmatvede Elizabete un Kaspara Zvīguļa harismātiskais namatēvs bankas saimnieks Fēlikss. Kādā no izstāžu telpām skatītāji apsēžas puslokā iedomātajam spēles laukumam, kur scenogrāfe Elīna Valdmane uz atskabargainām paletēm izvietojusi trīs ar plēvi aptītus kubus (iespējams, svaigi drukātas naudas pievedumu) un vienu vēsā bankas tonī krāsota saplākšņa kasti ar atveramu vāku, kas kalpo par “pieliekamo” skatuves rekvizītiem un vienlaikus arī izrādes fināla risinājumam. Kā izrādās, darbība noris bankas pagrabā un karaliskā vārda īpašniece Elizabete un par laimīgo dēvētais Fēlikss ir precēts pāris, kurus vieno ne tikai mirdzoši zelta laulības gredzeni, bet arī līdzatkarības mezgliem sasietas vardarbīgas attiecības.

“Tu esi izcili slikta grāmatvede!” kliedz Fēlikss un šturmē Elizabeti no visām pusēm neprognozējamās darbībās – nievājoši pieskaras, pratina pazemojoši kāpjošā intensitātē un vienlaikus filmē ar viedierīci, pārmet nogurumu pusnaktī un empātiju pret citiem cilvēkiem, pats ik pa brīdim nosnaužas uz bēša plīša vaukšķa, salicis rokas sev starp kājām embrija pozā kā asinskārs suns uz savas naudas kaudzes. Vienlaikus pats ar sevi Fēlikss runā deminutīviņos, rūpējoties par savu miedziņu, naudiņu un pīpīti. Kaspara Zvīguļa enerģija Fēliksa lomā, kura, atsaucot prātā Aleksa lomu Regnāra Vaivara savulaik veidotajā izrādē “Mehāniskais apelsīns” (Latvijas Nacionālais teātris, 2005), piepilda telpu ne tikai ar bailītēm, bet, atskanot dobjiem beisbola nūjas būkšķiem, tin skatītājus šausmu plēvē. Elizabete Fēliksa snaudas laikā atļaujas vien pieiet viņam uz pirkstgaliem klāt un sastingt Munka kliedziena kadrā, pirms uzdrīkstas pieprasīt brīvlaišanu sev un abu bērnam.

Ščipicins lugas darbību pārceļ uz mūsdienām un priekšplānā izvirza līdzatkarības motīvu vardarbīgās attiecībās. Režisors dramaturga darbā izcelto 19. gadsimta sieviešu beztiesību iestudējumā paplašina līdz mūslaiku sērgai – ģimenes vardarbībai.

Izrādes aprakstā ir pieteikta emocionālā vardarbība, bet skatuviski tā tiek risināta arī klaji fiziski, liekot apšaubīt dažu mizanscēnu mērķtiecīgumu to naturālistiskās manieres dēļ. Režisors, iestudējumā saglabājot verbālo un emocionālo vardarbības slāni, neestetizē tās fizisko izpausmi, bet arī neslāpē to: skatītājs tiek konfrontēts ar izteiktu fizisku vardarbību, kur varmākas un upura lomas mainās atkarībā no tā, kura rokās ir ierocis. Izvēlētā pieeja ilustrē to, ka vienīgais ierocis pret vardarbību (pat pašaizsardzības nolūkos) var kļūt nekas cits kā tā pati vardarbība, veicinot apburtā loka aizvien ciešāko ietvaru.

Zvīgulis un Liepa izrādes sākumā teju kinematogrāfiski uzaudzē trillerim raksturīgu emocionālo spriedzi abu varoņu starpā mērķtiecīgā skatienu, žestu, ieelpu un izelpu režijā, kurā iegulst fragmentāras frāzes. Sievietes klusēšana un nervozie skatieni, kuri no datora (kur zīmols “HP” šķiet kliedzam kā tāds saīsinājums vārdam “help”) ik pa brīdim ir vērsti uz savu mobilo tālruni, un vīrieša nemierīgās un eksplozīvās kustības telpā sabiezina priekšnojautu par negaisu, kas tuvojas. Taču, pārnesot lugas darbību uz mūsdienām kādas bankas pagrabā, Elizabetes pusotru gadsimtu senie teksti, kuros aktrises ievītā ironija nav konsekventi ieturēta, nevilšus iegūst komisku tonalitāti, kā rezultātā neatlaidīgi uzbūvēto lugas spriedzi dzēš smiekli, kuri atskan no dažu skatītāju puses.

Britu izcelsmes franču literatūras zinātnieks Alans Raits (Alan Raitt) norāda, ka franču dramaturgs spēj vienlaikus radīt emocionālu uztraukumu un intelektuālu stimulu. Šis izrādījies sarežģīts uzdevums iestudējuma veidotājiem Cēsu Mazajā teātrī, dialogos neparetinot ilgu sapņojumus. Ja emocionāls uztraukums naturālistiskā spēles formā ir panākts, tad intelektuālais stimuls, kas dramaturgam ierakstīts filosofiskā apcerē par dzīvi un tās jēgu, šoreiz iestudējuma temporitmu iztraucē. Luga ietver idejisko sadursmi gan dzimumu, gan arī sociālo slāņu vidū. Ščipicina iestudējums visnotaļ bināri norāda uz vardarbības patriarhālo radniecību ar mantkārību un sievietes dzīvotgribas sasaisti ar spēju būt tuvāk dabai. Šāds no franču dramaturga mantots tiešs pretstatījums un Elizabetei pierakstīto sapņaino tekstu daudzums, ko būtu bijis iespējams aizvietot ar dažām trāpīgām frāzēm vai attiekties pret oriģinālo lugu vaļīgāk, rada nevajadzīgu atslābumu fiziskajā spriedzē, kas valda spēles telpā.

Ko režisori tev stāsta

Reaģējot uz sociāliem un ģeopolitiskiem notikumiem, vardarbības tēmai šosezon ir atvērtas durvis daudzu teātru repertuāros. Tā liek runāt mākslas valodā tiem, kas paši ar to ir saskārušies, piemēram, režisorei un aktrisei Ingai Tropai terapeitiskajā autordarbā “Pārcēlāja” (Dirty Deal Teatro, 2023) vai ukraiņu māksliniecei Sofijai Meļņikovai kopīgi ar režisoru Valteru Sīli radītajā izrādē “Drama Queen” (Dirty Deal Teatro, 2022). Runā arī tie, kuri nepaliek vienaldzīgi pret apkārtējiem un atrod atbalsi dramaturģijā: pat laiku laikos romantizētais Molnāra “Lilioms” dramaturga tautietes ungāru režisores Ildiko Gāšpāras fantasmagoriskajā adaptācijā Dailes teātrī priekšplānā izceļ nebūt ne dzīvesprieku, bet gan Lilioma pacelto roku pret sievieti un  viņa nelabojamo raksturu. Taču visos šajos un vēl citos darbos atklāta fiziska vardarbība bez estetizācijas uz skatuves lielākoties nerod vietu, tā vietā par vardarbību signalizē dažādas skatuviskās zīmes, kaut vai zilumi sievietes sejā Elmāra Seņkova vēstījuma ziņā pretrunīgi vērtētajā izrādē “Ričards. Nekā personīga” (Latvijas Nacionālais teātris, 2023) vai stāstījums kā Dārtas Danevičas monoizrādē “Zēni nav meitenes” (rež. Diāna Kaijaka, Dailes teātris, 2023).

Jāteic, neērts izņēmums šosezon ir kinematogrāfisku izteiksmi iecienījušā režisora Gata Šmita iestudētā britu dramaturga komēdija “Pamatnoteikumi” (2023) Daugavpils teātrī. Neraugoties uz neseno Jēkabpils asiņaino ģimenes vardarbības gadījumu, kas vēl rēgaini klīst dažādu institūciju gaiteņos (iespējams, tāpat kā pats varmāka), režisors vieglprātīgi atļaujas neņemt vērā šo sociālpolitisko kontekstu un bez jebkāda noilguma kaimiņpilsētā iestudējumā karikaturizēt vardarbīgas attiecības. Izrādē vēstījuma ziņā pusmūža pāra attiecību panīkums ir padarīts šausmīgāks par ikdienas vardarbības pārpildītām jauniešu attiecībām, kuras tādējādi, ieskaitot visas neveiklās žņaugšanas epizodes, tiek pat normalizētas, jo, ziniet, “kurš ķīvējas, tas mīlējas”. Tiesa, nevar zināt, kura no šīm reizēm būs pēdējā tādās attiecībās.

Redzot vardarbību ne tikai vietējo kriminālhroniku sadaļā masu medijos, bet arī uz skatuves, neatliekams ir jautājums par to, ko ar šo vardarbības atainojumu izrādes veidotāji vēlas pateikt skatītājam?

Izrāde “Sacelšanās”, pretojoties uzstādījumam par šausmu pilnu pasaku ar laimīgām beigām, ne tikai diagnosticē vardarbību attiecībās un parāda tās dažādās formas pavisam tuvu, bet arī trekni pasvītro skatītāja prātam loģiski neizprotamu līdzatkarības smagumu. Kāda kundze gan pie sevis nosaka – “jāsauc policija” (jācer, ka tā būs patruļa, kura neatrunās sievieti no “iesniegumiņa” rakstīšanas).

Ar vēlmi un uzdrīkstēšanos no līdzatkarības apburtā loka izkļūt, lai ieelpotu svaigu gaisu un dzīvotu bez pavloviska refleksa radītām bailēm, kuras izrādes sākuma daļā virtuozi nospēlē Ilze Liepa, var nebūt pietiekami. To apliecina gan izrādes “Sacelšanās” skaudrais fināls, gan arī režisores Elitas Kļaviņas šīs teātra sezonas sākumā demonstrētā dokumentālā filma “Iļģuciema māsas” (2022). Raujoties brīvībā, var attapties cietumā, kur paradoksāli, kā atklāj filmas varones, var pat sajusties drošāk, nekā esot uz brīvām kājām. Kamēr sievietes ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvokļos baidās no beisbola nūjas, gludekļa vai urbja savā miesā un prātā, Latvijas politiķi vēl aizvien tēlo bailītes no Stambulas konvencijas, kamēr vardarbība sāk runāt aizvien skaļāk un skaļāk. Un es jums saku: mums ir vajadzīga Stambulas konvencija.