Uz skatuves uznāca cilvēks
Elmāra Seņkova Liepājas teātrī iestudētā izrāde “Grieķi” anotācijā nosaukta par “absurdu pilnu un skumju teātra dzejoli par pasauli”. Tikpat labi varētu teikt – skumjais dzejojums par teātra jēgu absurdu pilnajā pasaulē.
“Grieķi” ir groteskā formā rekonstruētās klasikas triloģijas noslēdzošais iestudējums. Cikla izrādes vieno radošās komandas kodols – režisors Elmārs Seņkovs ar asistentu Matīsu Budovski, scenogrāfs Reinis Suhanovs ar asistenti Līgu Zepu, komponists Edgars Mākens un gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis. Visi trīs iestudējumi spēlējas ar fiziskā teātra formām, un visos notiek eksperimenti ar verbālo izteiksmi. Iespējams, tāpēc katrā triloģijas iestudējumā piesaistīts cits dramaturgs. “Grieķu” komandā tā ir Justīne Kļava. Līdzīgi kā “Grimmos”, kur latviski runāja tikai viens tēls – Teicējs jeb Nāve, arī “Grieķu” izrādē runā tikai Ineses Kučinskas atveidotā Gāja jeb sirmā Zeme. Arī citiem tēliem ir dota balss, taču ne lai runātu, bet gan lai veidotu kustībām sinhronu skaņu celiņu vai lai vokāli izteiktu tēla un darbības noskaņu, ritmu vai tempu. Pirmajos divos iestudējumos – Šekspīra darbu kompilācijā “Šekspīrs” un brāļu Grimmu pasaku interpretācijā “Grimmi” – radošā komanda ar greizu smīnu pievērsās cilvēka dabas tumšās puses izvilkšanai gaismā. Trešais iestudējums tiecas skatīt lietas plašāk un dziļāk, tāpēc it kā aicina mūs atgriezties līdz Rietumu kultūras pirmsākumiem, lai meklētu cēloņus gaismas un tumsas līdzsvara un harmonijas izjukšanai mūsdienu pasaulē.
Mēģinājums apzināt teātra un mākslas jēgu no eņģēm izgāztā pasaulē kā loģisku formu pieņem grotesku, absurdu un ironiju. “Grieķu” iestudējumā šie sulīgi izmantotie paņēmieni ietver arī rezignācijas iekrāsotu pašironiju.
Zeme – debesis – teātris
Izrādes arhitektūra būvēta uz trim asīm – laicīgā pasaule ar cilvēces nostaigāto ceļu no antīkās līdz mūsdienu sabiedrībai, debesis ar dievu un titānu tēliem un teātris kā medijs, caur kuru sabiedrība iepazīst sevi. Šīs asis krustojas laikā un telpā, veidojot dažādas sakarības, asociācijas un vēstījumus. Vienlaikus šajā arhitektūrā ietvertas triloģijas reminiscences – “Šekspīrs” preparēja zemes cilvēka izvēles, “Grimmi” uzrunāja skatītāju caur fantāzijas tēliem, bet “Grieķu” personāžs ir aktieri, kuri attēlo mītus. Visus trīs iestudējumus vienojošs elements ir arī saules simbols telpas risinājumā. “Šekspīrs” izskan ar vārdiem “ vai šodien kāds sauli ir redzējis?”, “Grimmi” sākas ar sprādzienu, kas saplosa sauli, savukārt “Grieķu” telpas risinājumos saule ir atkal atrasta un kalpo kā centrālais simbols.
Izrāde sākas pie gaišas zāles. Uznāk aktieri vienādos melnos samta treniņtērpos, daži ienāk skatītāju zālē, citi brīvi izvietojas uz proscēnija. Viņi iesildās kā pirms treniņa, un tas notiek Prometeja lomas tēlotāja Rolanda Beķera vadībā un kontrolē. Prologs ir kā uvertīra, jo iedod kodus izrādes formas un satura izpratnei. “Grieķi” ir izteikts fiziskais teātris, kur darbība koncentrēta ar skaņu pavadītā kustībā. Nozīmīga telpas daļa ir proscēnijs – izrādes laikā aktieri brīvi šķērso skatuves – skatītāju zāles robežu. Dramaturģijai ir starpdisciplinārs (dejas, pantomīmas, vizuālās un vokālās mākslas, teātra) raksturs. Aktieriem izvirzīti vissarežģītākie formas uzdevumi, turklāt viņu pārziņā ir ne tikai paša ķermenis, jo ar citu tēlu darbību jāsaskaņo arī balss un roku veiklība. Precizitātei jābūt uz sekundes simtdaļu. Proscēnija sānu ložās novietoti mikrofoni, un mizanscēnā neaizņemtie aktieri tos izmanto, lai sinhroni apskaņotu skatuves norises.
Izvēlētā izrādes forma ietver arī atsauces uz teātra vēsturiskajiem modeļiem. No sengrieķu teātra ņemts protagonists – Ineses Kučinskas Gāja – un dejojošais, dziedošais koris, ko dažādās kombinācijās iemieso pārējie aktieri. Ar delartisko komēdiju saistās simpātijas mūzikai, dejai un kopradei, vēstījuma nodošana caur smiekliem. Atsevišķos aktierdarbos un epizodēs pamanāmas Senās Grieķijas mīmu un klaunu jeb “dievu jokdaru” iezīmes, aktieri izmanto gan pantomīmas specifiku, gan laikmetīgās dejas kustību brīvību. Lai arī ikviens aktieris atveido konkrētu mītisku tēlu vai tēlus, vienlaikus viņi, līdzīgi kā moralitē, iemieso arī personificētas īpašības – spēku, iekāri, jaunību, vecumu utt.
Prologs raisa dažādas asociācijas un nojausmas par izrādē gaidāmo. Treniņtērpu melnais samts dod mājienu par melnā samta kulisēm, ko tradicionāli izmanto teātrī. Rolanda Beķera Prometeja tēls apvieno arī olimpiskā trenera un režisora pazīmes. Tēlu vizuāla vienādošana iezīmē atsacīšanos no dzimumu nošķiršanas, tādējādi liekot noprast, ka te nekas nav jāuztver reālistiskā, sadzīviskā līmenī.
Priekšspēle beidzas, un Gāja nāk, lai iepazīstinātu ar sevi – no haosa atdalījušos Zemi, kura ir rūpju pilna par savu pēcnācēju sastrādāto. Izrādes gaitā viņa sniedz īsu raksturojumu arī par citiem tēliem un pauž liriskus vai filozofiskus komentārus par notiekošo. Pamazām etīdēs, skaņās un kustībā aktieri izspēlē mītus no pirmatnējā haosa, dievu un titānu cīņām līdz cilvēka radīšanai. Tas ir Prometejs, kurš uzved uz skatuves Edgara Ozoliņa atveidoto Vīrieti, trenē to un režisē viņa attīstību. Seko mīts par Prometeja sodīšanu, jo viņš pielīdzinājis cilvēku dieviem, dāvājot uguni. Skatītāji redz arī Madaras Kalnas Afrodītes dzimšanu no jūras putām un Agneses Jēkabsones Sievietes tēlam piesaistīto mītu par Pandoras ziņkārības postošajām sekām. Tēlu sistēmā ne tikai Rolanda Beķera atveidotajiem tēliem ir kopsakarīga nozīme, arī Edgara Ozoliņa iemiesotie Zevs un Vīrietis veido kopīgu jēgu – tā ir mūsdienu cilvēka ambivalence. Ikvienu mītu aktieri izspēlē tā, ka tajā ieskanas visas trīs pamattēmas – cilvēciskais, dievišķais un teātris. Piemēram, Prometejs ir gan dāsnuma un radītprieka piemērs, gan izcilības, talanta un ideālu metafora, ko izrādes veidotāji sasaista ar teātri kā Prometeja uguns nesēju. Metaforiski izteiksmīgs ir skats, kur Prometejs uguni rod sirdī, atgādinot, ka ne olimpiādē, ne mākslā, ne dzīvē bez degošas sirds ideālus nesasniegt. Vienlaikus vēstījums ir skumji pašironisks, jo mītos iekļauta arī diezgan ciniska paaudžu maiņas tēma, kas aktuāla gan sabiedrībā, gan mākslā.
Telpas lokalizācija
Izrādes lielākā veiksme ir precīzā un metaforiski ietilpīgā vizualitāte, kuras pamatā ir spēle ar Liepājas teātra ēkas interjeru. Scenogrāfa un viņa asistentes spēja ļoti konkrētā telpā – Liepājas teātra ēkas skatītāju zālē – saskatīt simbolisku kontekstu, ko efektīvi papildina gaismu režija, piešķir precīzu ietvaru skatuviskajai darbībai. Teātra neoklasicisma stilā veidotie skatītāju zāles griesti vispirms tiek iegaismoti, koncentrējot gaismas staru kūli uz metālā kalto centrālo plafonu, kas pēc tam gan projekcijas, gan dekorācijas elementa veidā parādās uz skatuves. Jau teātra ēku ceļot, tā apzināti tika veidota ar tempļa dekoratīvajām iezīmēm, un izrādē mākslas tempļa metafora ļauj vispārināt tēzi par to, ka māksla ir cilvēka augstākā eksistences forma. Turklāt griestu centrālais apaļais plafons ar smalko rakstu līdzinās saules simbolam, kas, kā jau minēts, ir triloģijas vienojošā simboliskā detaļa. Gaismu režija šo slāni papildina ar vēl citām asociācijām. Finālā plafona imitācija uz skatuves papildināta ar mazākiem, pa perimetru izvietotiem krāsainiem gaismas plafoniem, un no šīs konstrukcijas brīvi krīt audums ar meandra rakstu no zāles griestu projekcijas. Cauri visai konstrukcijai plūst gaismas stari. Visticamāk, tā iecerēta kā saules, dievišķā gara gaismas metafora, un līdzība ar latviešu saktu nav nejauša – sakta latviešiem ir tiešs Saules kā brīvības, mūžīgās kustības un dzīvības simbols.
Izaicinājums profesionalitātei
Izrādē ir vairāki spoži aktierdarbi. Madara Viļčuka Hēras tēlā izceļas ar izteiksmīgu ķermeņa plastiku un kustību precizitāti, izjustu vokālu. Organiski un tehniski nevainojami ar saviem tēliem sadzīvo Inese Kučinska (Gāja), Rolands Beķeris (Prometejs), Everita Pjata-Gertnere (Apollons), Kintija Stūre (Erots), Edgars Ozoliņš (Zevs un Cilvēks). Gan intervijās, gan programmiņā atzīmēts, ka iestudējumā iekļautas pašu aktieru piedāvātās idejas un muzikālās tēmas. Koprades procesā acīmredzot veidota arī kustību partitūra. Izvēlētā stilistika pieprasa ārkārtīgi augstu ķermenisko profesionalitāti, un te tomēr būtu vajadzīgs horeogrāfs, kurš saliktu punktiņus uz “i”, novērtētu katra aktiera specifiskās dotības, izteiksmes precizitāti un kustību atbilstību tēlam. Nav slikta ideja izmantot Edgara Mākena jau agrāk kameroperai “Kontakts” (ĢIT, 2021) rakstīto āriju, kas piešķir papildu vektoru izrādes tēmu sasaistē. Skaņaina kopumā ir apbrīnojama, tomēr daža laba tēmiņa, liekas, tajā īsti neiekļaujas. Tas pats sakāms par mizanscēnām – viena otra epizode šķiet iekļauta tikai tāpēc, ka skaisti izskatās, bet vēstījumā neko būtisku nedod.
Klasikas triloģijas kontekstā izrāde “Grieķi” noteikti vērtējama kā radoša veiksme, jo tā ir visrūpīgāk izstrādāta, ar vēl augstāk paceltu profesionālā izaicinājuma latiņu. Arī publika pirmizrādēs bija atsaucīga, kas ļauj cerēt uz ilgmūžību pašu mājās. Savukārt svaigā iestudējuma forma ļaus to piedāvāt festivālu programmām ārpus Latvijas robežām.
Rakstīt atsauksmi