Edvards Bruss

LKA kultūras un mākslas studiju BSP students

Atcerēties nedrīkst aizmirst

Atskatoties uz aizvadīto sezonu, kurā, turpinot sekot uz Latvijas skatuvēm notiekošajam, papildināju savu skatītāja pieredzi ar Eiropas teātra notikumiem, viena no spilgtākajām atmiņām saglabājusies no operas “Nevainība” (Innocence) iestudējuma Somijas Nacionālajā operā.

“Nevainība” vēsta par cilvēkiem, kurus saista traģisks un traumatisks notikums – apšaude skolā. Kamēr vieni šo savas dzīves tumšo lappusi cenšas slēpt un aizmirst, citi to nespēj un turpina liktenīgo dienu atmiņā izspēlēt atkal un atkal. Tomēr iesaistītajiem, negaidīti atkal nonākot kopā, nākas iesaistīties sarunā par grūto, neērto un sāpīgo. Diskusija, protams, nav viegla un dažkārt pat kļūst fiziski agresīva.

Operas mūziku radījusi ievērojamā somu komponiste Kaija Sāriaho (Kaija Saariaho), libretu sarakstījusi somu autore Sofija Oksanena (Sofi Oksanen), bet pie dramaturģijas un tulkošanas strādājis Aleksi Barjērs (Aleksi Barrière). Opera ir pavisam “svaiga” – austrāliešu režisora Saimona Stouna (Simon Stone) veidotā izrāde ir operas pirmuzvedums, kas pirmizrādi piedzīvoja 2021. gada 3. jūlijā Ēksanprovansas festivālā Francijā. Iestudējuma “mājās” Somijā tā tika izrādīta 2022. gada rudenī, bet tagad devusies pasaules turnejā: pavasarī tā bija skatāma Londonas Karaliskajā operā, rudenī nonāks uz Amsterdamas Nacionālās operas skatuves, bet 2025./2026. gada sezonā to savā repertuārā apstiprinājusi Ņujorkas Metropolitēna opera (līdz 2024. gada 1. jūlijam iestudējums pieejams arī platformā Arte.tv [1]).

Operas darbība sākotnēji norisinās 2000. gadu sākumā ķīniešu stila restorānā, kurā tiek svinētas kāzas. Tajās sapulcējies starptautisks viesu loks: sieva – rumāniete, vīrs – soms, vīramāte – francūziete. Dažādo tautu pārstāvju reprezentācija ir viens no operas unikālajiem elementiem, jo tā tiek izpildīta deviņās valodās, piedāvājot ļoti krāšņu un interesantu klausīšanās pieredzi; varoņu personīgo sajūtu paušanai izmantota viņu dzimtā valoda, bet par kopīgo valodu sarunām pārsvarā kalpo angļu. Prieka pilnajā ainā ielaužas nelāgas priekšnojautas, redzot viesmīles nervozo izturēšanos un klausoties trīsuļojošajā, noslēpumainajā mūzikā, un drīz vien telpā uzrodas arī pagātnes rēgi – starptautiskās skolas skolotāja un skolēni. Pamazām tiek atklāts, ka līgavaiņa brālis ir veicis apšaudi skolā un viesmīles meita ir viena no viņa upuriem.

Tas, protams, neattaisno šāvēja rīcību, tomēr padara to saprotamāku un neļauj operas varoņus iedalīt strikti labajos un ļaunajos. Šeit vērts pieminēt, ka uzskats par cilvēkiem, kas veic apšaudes skolās, kā vientuļiem, noslēgtiem mobinga upuriem bieži vien nav patiess. Amerikāņu psihologa Pītera Lengmena (Peter Langman) veiktais pētījums liecina, ka starp viņa analizētajiem uzbrucējiem no vienaudžu vardarbības cietuši aptuveni 40%, turklāt 54% paši bijuši varmākas arī pirms apšaudes. [2] Iestudējums par savu uzdevumu gan nav izvirzījis izprast, kas ir šādu rīcību cēlonis, bet gan pievērsies apkārtējiem – uzbrucēja un upura vecākiem, pārējiem ģimenes locekļiem un draugiem. Vai un cik lielu atbildību varam likt uz varmākas vecāku pleciem? Kā ar traģēdiju sadzīvot viņiem? Kā turpināt dzīvi pēc zaudējuma un traumas un ļaut mirušajiem atdusēties? Starp citu, šie jautājumi pieklusinātos, bet emocionāli spēcīgos toņos risināti arī Frena Kranca (Fren Kranz) filmā “Mesa” (Mass).

Viens no spilgtākajiem operas varoņiem ir viesmīles meita Markēta, kuru tēlo somu etno-popa dziedātāja Vilma Jē (Vilma Jää). Īsie, gaiši blondie mati, izteiksmīgi lielās acis un īsā melnā kleita ar balto apkaklīti rada spokainu vizuālo tēlu, kas izceļas uz pārējo varoņu fona un paliek atmiņā. Viņas meitenīgi rotaļīgajā tembrā izpildītie dziedājumi, to starpā arī uzbrucēju izsmejošas dziesmiņas, stilistiski iedvesmoti no somu ganu dziesmām. Tie izskan visas operas garumā un apvienojumā ar Kaijas Sāriaho nemieru viesošo un trauksmaino mūziku, kurā dominē disonanse, pēkšņi motīvu izlēcieni un neredzamais rēgu koris, rada satraucošu un nospriegotu atmosfēru.

Iespaidīgs uzveduma elements ir Klojas Lamfordas (Chloe Lamford) radītā izrādes scenogrāfija. Uz skatuves ripas izveidots divstāvīgs ēkas modelis, kurā sākotnēji redzams restorāns, svinību zāle, virtuve, ēkas fasāde ar priekšlaukumu un citas telpas, bet, sižetam attīstoties un mainoties notikumu vietai un laikam, istabas tiek transformētas par klasi, skolas ēdnīcu, gaitenī parādās vitrīnas ar skolēnu kausiem un medaļām un uzraksts pie fasādes vēsta par jauno ēkas funkciju – “Starptautiskā skola”. Pārmaiņas skatam neredzamajās telpās dažbrīd notiek neticami strauji, un izrādes laikā nemanāmie skatuves strādnieki no skatītājiem saņēma īpaši jūsmīgas ovācijas. Teju nepārtrauktā skatuves rotēšana ļauj efektīvi risināt it kā vienlaikus notiekošos monologus un dialogus, kā arī pārlēcienus laikā. Finālā aktieri tiek atstāti baltās, bezpersoniskās telpās; vienīgais, kas liecina par notikušo, ir sarkanie asins traipi uz sienām un grīdas.

Lai gan atainoto traģisko notikumu dēļ uz iestudējumu negribas attiecināt vārdu “skaists”, tam piemīt Larsa fon Trīra (Lars von Trier) filmai “Melanholija” (Melancholia) līdzīgais baisais, bet piesaistošais šarms. Kaijas Sāriaho radītā muzikālā ainava apvienojumā ar varoņu spēcīgajiem pārdzīvojumiem un kaleidoskopisko spēles telpu un sižetu rezultējusies tematiski spēcīgā un nozīmīgā un audiovizuāli pievilcīgā darbā.