Augusta sākums teātrmīļu kalendāros nu jau tradicionāli kļuvis par Valmieras Vasaras teātra festivāla apmeklējuma laiku. Notikums, ko ik gadu gaida gan tā dalībnieki – dažādu jomu teātra profesionāļi –, gan skatītāji un kritiķi, nu šķiet iegājis brieduma fāzē.

Sevišķi uz neseno Latvijas teātra negāciju un konfliktu fona šīgada Valmieras Vasaras teātra festivāls izskanējis kā milzīgs pozitīvu emociju lādiņš, pulcējot un uzrunājot visdažādāko paaudžu skatītājus. Festivāla programma ir daudzveidīga, raugoties gan no tēmu, gan vecuma grupu skatpunkta. Mazāko skatītāju priekam un izglītošanai tapusi Lienas Šmukstes muzikālā izrāde “Figūras”. Pirmsskolas un jaunāko klašu bērniem atbilstošs ir igauņu radošās komandas un Valmieras Drāmas teātra sadarbībā tapušais darbs “Manas domas grib ar mani parunāt”, kas risināts mūsdienīgas pasakas žanrā, un Latvijas Leļļu teātra iestudējums “Skolotājas”, kas ikvienu skatītāju aicina sajusties mazam līdzās iespaidīgajām trīsmetrīgajām skolotājām. Jebkura vecuma auditorijai draudzīga ir Kristīnes Brīniņas mudžizrāde “Visi skaitās” un Matīsa Budovska režijā tapusī brīvlaika izrāde “Briesmīgi priecīgas lietas”. Atšķirīgas noskaņas – analītiski nopietnu, pašironiski dauzonīgu un emocionāli atvērtu – sarunai ar pusaudžu un pieaugušo auditoriju attiecīgi piedāvā izrāde-lekcija “Vairs nevienu” (Liepājas teātra radošā komanda), koncertizrāde “Es arī te, kas man ir jādara” (režisore Endīne Bērziņa) un jauno horeogrāfu darbi “Ceļā”.

Neskatoties uz dažādajām iestudējumu tēmām un estētiskajām stratēģijām, vienojoša ir radošo komandu attieksme pret skatītāju – tā ir iekļaujoša, uz tiešu, godīgu dialogu vērsta saruna, no kuras uzlādējas gan skatītāji, gan paši mākslinieki.

Īsta bērnības garša

Astoņu festivālam tapušo jauniestudējumu centrā ir visdažādākās tēmas – no pašnāvības domām, vientulības un “saplīsušas” sirds līdz dzīves kā karnevāla svinēšanai un draudzības uzvarai pār apcelšanas velnēnu sevī. Kaut arī kulminācijas punktu ir daudz, subjektīvi par manu favorītizrādi šīgada festivālā kļūst “Briesmīgi priecīgas lietas”. Tādēļ, ka iestudējums šķiet nostrādāts līdz perfekcijai, precīzi trāpot visos lauciņos. Bet pats galvenais – tādēļ, ka tam izdodas radīt īstu bērnības garšu. Ar, pagalmā dauzoties, noputējušām, melnām pēdām, “šmulējamajām” drēbēm, visdažādākajiem priekšmetiem, kas atdzīvojas ar iztēles palīdzību, un četriem patiešām īstiem draugiem, ar kuriem kopā – kaut līdz pasaules malai. Klāva Meļļa un Ances Strazdas asprātīgais teksts, Matīsa Budovska režija, kurā psiholoģiska pieeja tēliem iet rokrokā ar spēles principu un meistarīgu objektu teātra tehniku, un četru aktieru – Agra Krapivņicka, Elizabetes Skrastiņas, Emīla Krūmiņa un Igora Šelegovska – saspēle skatītāju ierauj notikumu virpulī, neļaujot atslābt ne mirkli un vedot arvien jaunos negaidītos sižeta un teatrālu paņēmienu pagriezienos. Mākslinieces Martas Treines iekārtotā rotaļlaukumiņa centrā ir milzu atkritumu kalns, no kura cits pēc cita “piedzimst” visdažādākie objekti, aktieru rokās pārtopot par negantu mītisku tēlu – apcēlāju un kūdītāju Silviju Hektori, kura vienotajā bērnu kompānijā izraisa dažādus muļķīgus konfliktus. Bet beigu beigās viss ir labi – uzvar draudzība, un aktieri dziedot apliecina: “Šī ir ļoti jauka diena!”

Skolas dzīves anatomija

Šīgada festivālā vairāk nekā citas reizes uzmanības fokusā bijusi skola – dažāda vecuma bērniem un jauniešiem aktuāls personības veidošanos ietekmējošs faktors. Saistoši, ka trīs šai tēmai veltītās izrādes skolas dzīves anatomijai piegājuši no dažādiem skatpunktiem, uzmanības fokusā nostādot ne tikai pašus skolēnus, bet arī viņu vecākus un skolotājas, tādēļ izrādēs kādu personiski uzrunājošu stīgu varēja atrast teju ikviens skatītājs.

Režisora Dmitrija Petrenko vadībā tapušais pusaudžu auditorijai veltītais darbs “Vairs nevienu” izskan kā nopietna saruna ar skatītāju. Autentiskuma garšu izrādei piešķir ne tikai izvēlētais paņēmiens, aktieriem Kintijai Stūrei, Valtam Skujam un Karīnai Tatarinovai nemitīgi ieejot un izejot no lomām un tādējādi sižetisko stāstu atsvaidzinot ar krietnu devu pašrefleksijas, bet arī pazīstamā psihoterapeita (viņš arī izrādes dramaturgs) Nila Saksa Konstantinova organiskā klātbūtne spēles laukumā.

Sanākušie skatītāji apsēdināti Valmieras Valsts ģimnāzijas 1. stāva foajē, skatam paverot skolas centrālo ieeju ar garām kāpnēm abās pusēs, taču radošā komanda telpas specifiku vai ārējus specefektus tikpat kā neizmanto, darbību koncentrējot pāris metru attālumā no skatītāja, šeit un tagad, bez iespējas paslēpties no mūsdienu sabiedrībā joprojām neērtas tēmas – pusaudžu (un plašāk – jebkura vecuma cilvēka) domām par pašnāvību. Aktieri iemiesojas spilgtos tipāžos, ļaujot izsekot konkrētam stāstam, kura pamācība, kaut arī nedaudz didaktiski nodota, ir universāli attiecināma uz ikvienu līdzīgu dzīves situāciju. Arī vairākiem skatītājiem simulakra situācijā ir iespēja pašiem parunāt ar spuraino, dusmīgo un citas tipiskas tīņa uzvedības pazīmes demonstrējošo Valta Skujas skolnieku, radot dzīvu emocionālo saiti, kas uzrunā vairāk nekā Kintijas Stūres kariķēti atveidotās semināra vadītājas paātrinātā tempā auditorijai uzdotie psiholoģiskie vingrinājumi. Dažkārt pietiek vienkārši iesākt ar sarunu, lai palīdzētu otram – digitalizācijas laikmetā atgādina izrādes “Vairs nevienu” komanda.

Izejot ārā pa skolas durvīm, tūdaļ seko nākamais piedzīvojums – sākas “savdabīga mācību stunda svaigā gaisā”, ko vada iespaidīgas trīsmetrīgas skolotājas. Mākslinieka Kristapa Kramiņa radītās un aktieru Artūra Putniņa un Matīsa Millera vadītās lelles ir brīnišķīgas – kaut arī pārstāvot vecāko gada gājumu, sporta skolotāja Arta Vidēja un vācu valodas skolotāja Inese Strazdiņa ir spējīgas aizraujoši novadīt stundu par teju jebkuru tēmu, sākot ar ornitoloģiju un beidzot ar kordziedāšanu. Režisoram Edgaram Kaufeldam atraktīvajā formā izdevies ievīt arī pieaugušo auditorijai aktuālus ar skolotāja profesiju saistītus jautājumus, kā “padomju skolas” saduršanos ar mūsdienu brīžiem absurdajiem bērnu audzināšanas un skološanas normatīviem, akūto skolotāju trūkumu un līdz ar to skolotāju novecošanos, skolotāju centienus tikt līdzi modernajai jaunajai pasaulei, u.tml. “Skolotājas” ir vienkārša, taču profesionāli izpildīta un emocionāli aizkustinoša izrāde – jācer, ka Leļļu teātra trīsmetrīgās skolotājas atgriezīsies arī citā laikā un telpā, uzrunājot kā mazus, tā lielus skatītājus.

Dokumentalitātes sajūta pārņem vēl vienā festivāla favorītdarbā – jaunās režisores Endīnes Bērziņas (līdzrežisore Sabīne Alise Ozoliņa) koncertizrādē “Es arī te, kas man ir jādara”. Tā iesākas nemanot un nepiespiesti ieved skatītāju piecu jauniešu grupas koncerta aizkulisēs, kurās valda pusaudžu vecumam raksturīgi emociju amerikāņu kalniņi. Ievietoti bērnudārza interjerā ar papīra taurenīšiem un maziem krēsliņiem, arī paši varoņi ļaujas bērnišķīgām emocijām, kas pāraug kaislībās un savstarpējo attiecību kārtošanā. Te ir slepeni lolotas simpātijas un salauztas sirdis (lieliska aktieru psiholoģiskā saspēle, sevišķi Ineses Pudžas un Sabīnes Alises Ozoliņas dialogā); te ir vēlme pašapliecināties un būt galvenajam (scenogrāfes Ievas Stalšenes asprātīgi veidotais “sātaniskais” koncerta vizuālais noformējums ironiski kontrastē ar grupas popsīgajām dziesmām); te – atkal jau – ir neviltota draudzības uzvara pār pāridarījumiem un konfliktiem. Spraigi izspēlēto sižetu nomaina tikpat īsts, enerģijas uzlādēts koncerts, kurā dzirdamajām lipīgajām melodijām vajadzētu kļūt par ikviena festivāla apmeklētāja šīsvasaras klausītāko Spotify pleilisti.

Kvadrāts neripo, bet vecāki šķiras

Valmieras festivālā, kas katru otro gadu veltīts bērniem un pusaudžiem, sava vieta nemainīgi ir arī izrādēm, kas paredzētas vismazākajiem skatītājiem. Šoreiz tā ir režisores Lienas Šmukstes sadarbībā ar Cēsu Mazo teātri radītā izrāde “Figūras”, kas uz Valmiermuižas parka mūra fona māca atpazīt figūras un saskatīt tās visapkārt mums. Izrādes vienkāršotais vēstījums mazos skatītājus uzrunā – Mikus Frišfelda dziesmas ir izglītojoši izklaidējošas, mākslinieces Bertas Vilipsones radītās kartona figūras transformējas un atbruņojoši smaidošo, dziedošo un kustīgo aktieru Sandijas Dovgānes un Arta Jančevska rokās pārtop par visdažādākajiem objektiem. Tomēr, kaut arī mazuļiem paredzēts, iestudējums uz festivāla kopējā fona rada nelielu mazuma piegaršu, liekot ilgoties pēc profesionāla dramaturga klātbūtnes izrādes radošajā komandā un mērķtiecīgāka sižeta risinājuma, tik bieži neiestrēgstot monotoni atkārtotās darbībās.

Skolas jaunāko klašu vecuma bērniem paredzēts un Valmieras teātra Apaļajā zālē kā pilnvērtīga repertuāra izrāde tapis Latvijas-Igaunijas sadarbības projekts “Manas domas grib ar mani parunāt”. Tā ir režisores un dramaturģes Kersti Heinlo (Kersti Heinloo, Igaunijas Drāmas teātris) kopā ar horeogrāfi Olgu Privis, komponistu Ardo Ran Varresu (Ardo Ran Varres) un pārējo komandu radīta pasaka par zēnu, kurš jūtas vientuļš pēc vecāku šķiršanās un ar konfekšu palīdzību cer noķert draugu. Izrādei sākoties pie apgleznojama priekškara, tā skatītāju pamazām ieved Kristjana Suita (Kristjan Suits, izrādes mākslinieks), Ilze Vītoliņas (mākslinieka asistente) un Rene Līvamagi (Rene Liivamägi, gaisma) radītajā brīnumainajā iztēles pasaulē, kur no mākoņa līst asaras, milzu rozes kļūst par ēdamām rozīnēm, bet zēnu kā padomdevējas pavada dvīnes Līksme un Skumja (precīzs jauno aktrišu Diānas Kristas Stafeckas un Unas Eglītes tēlojums efektīgās Ilzes Vītoliņas kleitās). Dramaturģiski labi uzbūvētie dialogi uzrunā ar precīzi atspoguļoto bērna pasaules uztveri (piemēram, asprātīga ir atziņa par Betmenu, kurš iestādījis zemē zēna mirušo vecmāmiņu), taču tēlu sistēmas un sižeta risinājums pamazām ieved klišeju mežā. Īsti neattaisnojas arī izvēle zēna lomu uzticēt pieredzējušajam aktierim Aigaram Apinim, kamēr Valmieras teātra trupā ir virkne jauno aktieru. Tikmēr talantīga ir jaunpienācējas Gerdas Embures debija spurainās meitenes lomā, ienesot mizanscēnu un horeogrāfijas risinājumu nedaudz “iestīvinātajā” izrādē dzīvīgus patiesuma mirkļus.

Kustību terapija

Kā ierasts, festivālā savs stūrītis atradies arī dejai. Prieks par to, ka programmas izmaiņu dēļ Valmieras Vasaras festivāla skatītājiem izdevās tikties ar Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas mākslas studentiem, kuri uz Valmieru bija atveduši dejas pielietu kustību izrāžu kompozīciju “Ceļā”. Jauno horeogrāfu priekšnesumi pārsteidz ar performatīvu tiešumu un teatrālu izteiksmību, nojaucot robežas starp laikmetīgo teātri un performanču mākslu un nebaidoties nodibināt tiešu kontaktu ar skatītājiem, kuri kļūst ne tikai par vērotājiem, bet arī netiešiem stāstu dalībniekiem. Dejotāju ķermeņi uz Valmieras pilsdrupu fona pārtop teju mītiskos tēlos. Austrumāfrikas masaju cilts terapijas iedvesmota ir Mārītes Supes radītā, Marijas Puķes un Laura Limberga izdejotā kentauriskā deja “Orpula”. Trīsgalvu sievišķīgu pūķi Annas Marijas Puķes kustību un dzejas performancē “Peldētājs” rada Poļina Filippova, Sintija Skrabe un Mārīte Supe. Vīrišķīgi emocionālu duetu Imanta Ilgaža horeogrāfijā “Nirt klusumā, vienam” izdejo Lauris Limbergs un Rūdis Vilsons. Monotonā, taču emocionāli iespaidīgā priekšnesumā “Pudelē” (horeogrāfe Anastasija Čornaja) ķermeņa mākslas stilistikā izturības robežas pārbauda Lauris Limbergs, Anna Marija Puķe un Poļina Filippova. Kaut arī katrs no dejotājiem izceļas ar savu unikālu talanta specifiku un rokrakstu, visinteresantāk viņus ir vērot kā kopumu – dažādus, bet vienotus emocionālajā dejas izrādē “Signāl SOS” (horeogrāfe Poļina Fillipova). Ar pirkstiem izstiepuši muti smaidā, dubļu un zāles nosmērētām drēbēm un paātrinātu pulsu, jaunie horeogrāfi ieved plastiski daudzveidīgā un filozofiski gudrā laikmetīgās dejas pasaulē. Atliek novēlēt, lai izdodas viss iecerētais!

Savu festivāla pieredzi šogad noslēdzu ar režisores un horeogrāfes Kristīnes Brīniņas mudžizrādi “Visi skaitās” – darbu, par kuras skatuvi tik tiešām kļūst pati pilsēta: ar pagalmu, pa kuru staigā vietējie iedzīvotāji; ielu, pa kuru var braukt mašīnas, staigāt suņi un viņu saimnieki un skraidīt bērni; vasaras lietus mākoni, no kura krītošās lietus piles papildina izrādes dīvaino mūzikas instrumentu skaņu partitūru, atsitoties pret lietussargiem un plastmasas lietusmēteļiem… Izrādes dzīvais, neprognozējamais, bet vienlaikus kodolā precīzi organizētais vēstījums vistiešāk atbilst festivāla dabai, radot svētku sajūtu gan skatītājos, gan darbībā iesaistītajos vai to no balkoniem slepus vērojošajos māju iemītniekos. Klāva Meļļa un Kristīnes Brīniņas dramaturģija, mākslinieces Līgas Zepas daudzkrāsainais, dzīvespriecīgais izrādes noformējums ar nemitīgi mainīgajiem tērpiem un rekvizītiem (ko vērta ir kaut vai aktrises Klintas Reinholdes garderobe), visas komandas kopīgi radītā skaņu un mūzikas partitūra, brīvprātīgo iesaiste izrādes ansamblī, tostarp Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības orķestra, līnidejotāju “Wild Roses” un kamerkora “Kaķi” piedalīšanās – visi šie komponenti saslēgušies vienotā, aizraujošā skatuves darbā, radot sajūtu, ka esam pavisam īstā pilsētas karnevālā (un nevilšus prātā iezogas doma, cik efektīgi būtu šo izrādi pārveidot par festivāla atklāšanas gājienu pilsētas ielās).

Pa labi iestaigātām takām

Valmieras Vasaras teātra festivāls nenoliedzami ir iegājis brieduma fāzē. Tam jau ir sava, ļoti atsaucīga un piedzīvojumiem gatava publika. Tam ir profesionāla organizatoriskā komanda, ieskaitot veselu pulku ar fantastiskiem jauniešiem – brīvprātīgajiem, kuri šajā augusta nedēļas nogalē bija manāmi ne tikai katrs sev uzticētajā vietā, bet arī citu radošo komandu izrāžu skatītāju rindās. Iespējams, gadu gaitā mazāk izteikta kļuvusi pirmajās festivāla reizēs piedzīvotā brīnuma sajūta, izrāžu norises vietām izvēloties negaidītas pilsētvides vietas un objektus un tādējādi no jauna atklājot pašu Valmieru, tās arhitektūru, dabu, cilvēkus. Šīgada festivāls veda pa jau labi iestaigātām takām (piemēram, Valmiermuižas parks kļuvis nu jau par regulāru skatuvi), tādēļ nākotnē jānovēl drosmīgākas izvēles, līdzās pārdomātam saturam piedāvājot skatītājiem arī jaunas vietas un jaunas pieredzes.