“Pienācis laiks pārvērtēt savas izvēles.” Tieši šis teikums, kas izskan vienā no Dailes teātra izrādes “Zēni nav meitenes” pirmajām ainām, iezīmē to, kas gaidāms; tas ir intuitīvi pārinterpretējams attiecīgajam lugas žanram, kas izrādes gaitā palēnām mainās, pārplūstot no komēdijas traģēdijā.

“Strauta malā slāpes ciet, purva bridēj ugunī”

Denisa Kellija lugā izskan atziņa: “Mēs neradījām sabiedrību vīriešu labā. Mēs to radījām, lai viņus savaldītu.” Atsaucoties uz nesen iznākušo Bārbijfilmu, mūsu diezgan patriarhālajā pasaules modelī valda male-gaze jeb vīrišķais skatpunkts. Piemēram, Pikaso teicis, ka sievietes, pret kurām viņam ir beigusies interese, ir jāsadedzina. Latvijas kultūrtelpā par vardarbību ģimenē nesen jau tapa Elmāra Seņkova iestudējums “Ričards. Nekā personīga”, kurā (galvenokārt vīriešu) komanda izvēlējusies izcelt vīrieša-varmākas skatpunktu. Savukārt paralēli izrādei “Zēni nav meitenes”, kas tiek rādīta Dailes teātra Mazajā zālē, augusta sākumā teātra Lielajā zālē bija skatāma Liepājas teātra viesizrāde – Regnāra Vaivara iestudējums “Purva bridējs ugunī”, kurā Edgars, uzzinot, ka Kristīne viņu neprecēs, pavisam burtiski atrod garu koka nūju un demonstrē savu agresiju, dauzot to pret zemi. Šeit gan jāpiemin – dusmas ir vērtīga emocija, kuru nevajag apslāpēt (un koka nūjas sišana nav tas sliktākais veids, kā tās izlikt, – tai vismaz nesāp), to izpausmei vienkārši jāatrod kāds veselīgāks veids par vardarbību vai familicīdu (piezīme – skatīt anglisko familicide). Mūsdienu alternatīvas varētu būt, piemēram, boksa nodarbības, skriešana vai terapija.

Izrādes “Zēni nav meitenes” veiksmes atslēga ir fakts, ka tās režisore Diāna Kaijaka nav strādājusi virspusēji. Darbs ar tik nozīmīgām tēmām kā dzimumu lomas mūsdienu sabiedrībā un vardarbība ģimenē pieprasa vispusīgu, pētniecisku pieeju, lai spētu aizsniegties pat līdz konservatīvākā skatītāja sirds stūrītim, izvairoties no aizspriedumiem par pārlieku jūtīgajām, dusmīgajām sievietēm, kurām pēc tam jāpavada laiks, taisnojoties par savas mākslas nebanalitāti; feministēm (vārds, kurā sevi saucu ar lepnumu, taču kas šajā kontekstā bieži vien nepavisam nav domāts kā kompliments). Izrādē Dārtas Danevičas atveidotā varone norāda uz testosterona izraisīto predispozīciju agresijai, pamatojot izteiktos apgalvojumus ar konkrētām premisām, statistikas datiem. Ar mērķi nevis nosodīt, bet veicināt izpratni – lai gaismiņa kristu uz problēmas, kas jau labu laiku istabas stūrī, ēnā aug aizvien lielāka un aktuālāka un kuru tieši tāpēc pa mazam gabaliņam aizvien vairāk ķidā un šķetina dažādi mākslinieki, rakstnieki, teātra un filmu režisori.

Lover jeb mīlētāja

Īpaši veiksmīgi monoizrādei izvēlēta aktrise Dārta Daneviča, kurai šī ir viena no pēdējā laika lielākajām lomām – iespēja sevi parādīt (un pierādīt) kā daudzpusīgu aktrisi. Izrādes sākumā, kas veidots stand-up stilā, viņa pasmejas par pašas izdzīvotajiem jaunības piedzīvojumiem un fuck-up’iem (piezīme – no angļu valodas – izgāšanās stāstiem), un skatītājiem top skaidrs, ka sekos atgriešanās varones atmiņās no tagadnes perspektīvas. Pieredze, kas reizē ir bijusi gan jautra, gan skumja – un rosinoša, taču mulsinoša.

Daneviča prasmīgi strādā ar publiku, noturot uzmanību, uzmanīgi vadot izrādes apmeklētājus cauri sarežģīto emociju jūklim. Stāsta traģiskais nobeigums izskan neticami mierīgi, pat maigi, bez liekas emociju uzspēles. Skatītājiem aktrise atgādina, ka tas nav viņu stāsts un ka tās nav viņu sāpes.

Par izrādes skaņu celiņu parūpējies Ernests Valts Circenis, Pētera Vaska jauno komponistu balvas laureāts. Mākslinieka debija teātrī notikusi, veidojot oriģinālmūziku Ogres teātra izrādei “Vakars ar Kokto”, savukārt šī reize ir ieintriģējošs un spēcīgs pieteikums profesionālo teātru pasaulē. Circeņa komponētie skaņdarbi izrādi papildina ar iedziļināšanās vērtu skaņas fonu; ritmiskais trokšņainums augsto frekvenču skaņās skatuvi savieno ar pārējo zāli, ļaujot tai saplūst un savienoties vienotā telpā.

Scenogrāfe Ieva Kauliņa kopā ar gaismu mākslinieku Reini Zalti radījuši minimālistisku mazo skatuves pasauli – pārveidojamu viesistabu, kuru papildina filigrāni tēlaini akcenti. Izvēlētie paņēmieni telpas un noskaņas radīšanai liecina par pārliecinošu māksliniecisko rokrakstu, piemēram, pēdējo ainu gaismu spēles, atgādinot naža vilktas līnijas, ir izteiksmīgs paņēmiens spriedzes uzturēšanai.

Māksliniece aktrisi ietērpusi vienkāršā, taču elegantā kostīmā un zeķēs, uz kurām lasāms uzraksts LOVER jeb mīlētāja, raksturojot Danevičas atveidoto varoni – spēcīga, bet galvenokārt mīloša sieviete. Tāda, kas apzinās to, ka mēdz arī kļūdīties. It īpaši mīlestības un emociju vadīta.

Jaunie naratīvi

Izrāde “Zēni nav meitenes” ir aizraujošs ceļojums vīriešu – sieviešu attiecību dinamikā, kā arī savdabīga neprāta seku autopsija, kas, pat tiekot iepriekš brīdinātiem par nelāgo priekšnojautu apstiprināšanos, turpina ik uz soļa pārsteigt. Citējot Ingu Gaili no kādas nesenas diskusijas par sievietēm un neprātu kultūrā: “Mēs dzīvojam struktūrā, kurā vājprāts ilgstoši ticis feminizēts, Freids dēmonizējis histēriju kā sieviešu problēmu. Bet mēs esam kultūrā, mūsu balsis ir. Ievedot jaunus naratīvus, mēs radām jaunu valodu. Caur dažādu pieredžu naratīviem mēs varam mainīt pasauli.”